Jauna filma: čeka, izmantojot latviešus, apspēlē angļu izlūkus (14)

Par šiem notikumiem sešdesmitajos gados čekas uzdevumā rakstnieks Arvīds Grigulis uzrakstīja romānu «Kad lietus un vēji sitas logā». Pēc tam Rīgas kinostudijā tapa kinofilma. Šie čekistus slavinošie darbi nu mudinājuši režisoru Pēteri Krilovu un scenāristu Alvi Lapiņu noskaidrot patiesību par latviešu likteņiem šajos juku laikos. Nākampavasar dienasgaismu ieraudzīs dokumentālā filma, kas atklās, cik traģiski savu dzīvi beidza tie latvieši, kuri iesaistījās spiegu karos starp divām lielvarām.

Britus aiz deguna vazā 10 gadus

Padomju Latvijas VDK pēc Otrā pasaules kara gandrīz 10 gadus izdevās aiz deguna vazāt britu izlūkdienestu. Operācijas idejas autors bija vēlākais VDK ģenerālmajors Jānis Lukaševičs. Čekistiem 1945.gada oktobrī izdevās pārtvert britu spiegu sūtītos latviešus, kuriem ar līdzpaņemtajām rācijām bija jāziņo uz Zviedriju par notiekošo padomju telpā. Čeka izveidoja fiktīvu nacionālo partizānu tīklu, kas uzdevās par Latvijas brīvības cīnītājiem. Viņi veica viltus pārraides izlūkiem Zviedrijā un dibināja sakarus ar īstajiem mežabrāļiem Latvijas mežos. Spiegi-latvieši, kurus sūtīja briti, jau pa tiešo nonāca VDK rokās. Tos, kuri nepārgāja padomju pusē, izsūtīja uz Sibīriju.

Vēlāk čeka izmantoja viltus nacionālos partizānus, lai tos iefiltrētu britu dienesta rindās.

Viņi ar īsto mežabrāļu svētību izgāja apmācības Londonā. Latvijā atgriezās jau kā britu spiegi. Tomēr turpināja strādāt VDK labā.

Par tā laika notikumiem iespējams spriest tikai no VDK materiāliem, kas glabājas Latvijas arhīvā. Lielbritānija un Zviedrija savus arhīvus vēl nav atklājusi. Un rūgtums par notikušo ir saprotams. Pilnīgs sitiens zem jostas vietas bija atklājums, ka čekas labā strādājis pat britu ārējā izlūkdienesta MI-6 austrumu bloka vadītājs Kims Filbijs. Īsi pirms savas nāves Filbijs ieradās Padomju Latvijā un čekas ģenerāļi viņu sagaidīja kā nacionālo varoni.

Čeka iemūžina savu stāsta pusi

Padomju spiegu veiksmes stāstu čeka gribēja iemūžināt grāmatā. VDK uzdeva rakstniekam Arvīdam Grigulim par šiem notikumiem sarakstīt romānu «Kad lietus un vēji sitās logā». Dažus gadus vēlāk režisors Aloīzs Brenčs uzņēma filmu. Tai padomju pilsoņiem vienkāršiem un saprotamiem vārdiem bija jāpastāsta par vareno pēckara čekistu veiksmi un jānosoda jebkādi kontakti ar trimdā aizbraukušajiem tautiešiem. Tolaik VDK sāka aktīvu propagandu pret ideoloģiskajiem pretiniekiem rietumos.

Ritvars Jansons, Okupācijas muzeja vēsturnieks: «Rietumu trimda tika saistīta ar kara noziedzniekiem, kas pastrādājuši noziegumus pret cilvēci un genocīda noziegumus nacistu okupācijas periodā Baltijā. Un 60. gadu sākumā gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan Latvijā top ideoloģiskas dezinformācijas brošūras, tiek radītas dokumentālās filmas, ko ražo tiešā VDK uzraudzībā, kontrolē, un šīs propagandas brošūras raksta VDK aģenti.»

Apņemas izklāstīt sagrozīto patiesību

Filmas uzņemšanas laukumā klāt bija tolaik divdesmitgadnieki - režisors un scenārists Pēteris Krilovs un Alvis Lapiņš. Tas arī kalpojis par mudinājumu dokumentālā filmā izstāstīt tolaik sagrozīto patiesību. Valsts arhīvā izstudēti neskaitāmi VDK krimināllietu sējumi. Uzklausīti dzīvesstāsti no čekistiem un trimdiniekiem. Galvenais varonis Aloiza Brenča filmā bija Harija Liepiņa attēlotais Lainasārs. Viņam par prototipu kalpoja radists Rihards Zande.

Pēteris Krilovs, kinorežisors: «Tie tēli rada tādu viltus mieru cilvēkiem. Nu viss ir kārtībā. Redz, mākslinieks man visu izskaidroja... Par to pašu Leinasāru, kad Harijs Liepiņš spēlēja. Viņš tomēr ir tāds harismātisks aktieris. Un visiem likās: nu kāpēc viņš ir spiegs. Nu priekš kam. Nebūtu viņš to uzņēmies. Viņš tāds labs cilvēks būtu. Zēni, nenodarbojieties ar tām lietām. Priekš kam jums vajag. Jūs savu dzīvi izniekosit. Tā mākslas pakalpošana ir ļoti bīstama lieta. Ļoti bīstama.»

Dzīvē Rihards Zande bija viens no latviešiem, kurš kara laikā bēgļu laivā pārcēlās uz Zviedriju, kļuva par britu aģentūras darbinieku un tika nosūtīts spiegot uz Latviju. Briti solīja latviešiem palīdzību atjaunot Latvijas neatkarību.

Ritvars Jansons:

«Nelolosim ilūzijas, ka Anglijas vai ASV izlūkdienesti cerēja šeit attīstīt pretošanās kustību

un tāpēc atbalstīja pretošanās kustību. Bija reāli ieroču sūtījumi, kurus pārtvēra čeka. Bija no šiem izlūkdienestiem. Bet tie nebija domāti, lai šeit uzbūvētu spēcīgu pretošanās kustību, bet lai atbalstītu partizānus un no viņiem savukārt, no Latvijas pretošanās kustības dalībniekiem iegūtu izlūkinformāciju.»

Par to, kā padomju Krievijai izdevās apmuļķot Rietumus, grāmatu sarakstījis britu žurnālists Edvards Lūkass. VDK esot izspiegojis jau pašas pirmās britu misijas, kas ieradās Latvijā.

Jo vairāk ārvalstu spiegu atbrauca, jo dziļāk angļu izlūki sapinās čekas tīklos.

Anglijas specdienesti nebija pietiekami sagatavojušies operācijai. Bet viņiem esot izdevies izskaitļot čekistu vājās vietas un arī piekļūt vadoņa Josifa Staļina cilvēkiem. Tāpēc vismaz pirmajos pēckara gados solījumi par iespējamu Latvijas atbrīvošanu neesot bijusi utopija.

SKYPE Intervija ar Edvardu Lūkasu no Londonas: «Esmu runājis ar diviem operācijas «Džungļi» dalībniekiem. Ar vienu runāju 90. gadā, ar otru vēl nesen savas grāmatas sakarā. Viņi abi stāstīja, ka zināja, uz ko parakstās, bet domāja, ka tā būs labi organizēta izlūkdienesta operācija. Viņi zināja, ka uzņemas risku, bet nezināja, ka tā būs izgāšanās. Jā, Baltijas valstis šajā spēlē bija bandinieki. Dažiem britu izlūkdienesta virsniekiem tiešām rūpēja, kas notiek ar Baltijas valstīm, viņi tiešām gribēja palīdzēt, bet beigās tas izvērtās par cīņu starp Rietumiem un Padomju Savienību. Baltijas valstīm nelaimējas būt tur pa vidu.»

Jēdzienu - cīņa par neatkarīgu Latviju – izmantoja abas puses. Gan zviedri un angļi, kas trimdas latviešus sūtīja neizpildāmā operācijā, gan VDK, kuras spiegi gadiem tēloja pagrīdes partizānus. Britu un zviedru specdienestu arhīvi joprojām dokumentus par šiem notikumiem glabā dziļā slepenībā. Tikmēr par traģiskajiem latviešu likteņiem iespējams spriest vien no čekas materiāliem un atmiņām.

Baltiešu devums - līdz galam nenovērtēts

Ritvars Jansons: «To baltiešu devums, kas ir tomēr sadarbojušies ar izlūkdienestiem, kas veikuši Latvijas centrālās padomes atjaunošanas mēģinājumus, viņš ir bijis liels, jo viņi jau upurējās. Šo upuri nav, man liekas, īsti novērtējuši ne šeit, ne Rietumos. Viņi nav tomēr pietiekoši sagatavoti, lai veiktu izlūkošanas darbības šeit aukstā kara apstākļos pret mašīnu. Pret totālu kontroli, kas ir Padomju Savienībā, un ļoti spēcīgu pretizlūkošanu. Viņi tiek upurēti būtībā.»