Kivičs, Ančevskis, Jahovičs atklāti par grūtniecēm, dzemdībām... (74)

Bieži jūs, mīļās lasītājas, sūdzaties: jā, bet viņš ar mani nerunā – kā var zināt, ko viņš domā?! Tad nu ķeramies vērsim pie ragiem – katru otro nedēļu publicēsim sarunu ar viņiem, kuras laikā centīsimies noskaidrot mūs interesējošas atbildes.

Mums ir divi ieroči! Viens ir - labs ēdiens, dzēriens un atmosfēra klubā «Secret Garden», jo zinām, ka vīrietim mīlestība iet caur vēderu, un otrs ierocis – viņi ir trīs, jo, kā izrādās, vairākumā viņi runā atklātāk!

Dodies pavadīt jauki laiku uz "Secret Garden"

Šoreiz diskusijā «Tēta būšanas un nebūšanas» piedalās:

Man prieks, ka izdevās šovakar satikt tik dažādus vīriešus gan savā profesijā, gan pieredzē. Noteikti arī stāsts par to, kā kļuvāt par tēvu, ir atšķirīgs... Bērniņš pieteicās spontāni vai tas bija ilgi plānots darbs?

Gatis: Mēs plānojām abus bērnus. Mums ļoti patīk bērni, un zinām, ka vajadzēs arī trešo!

Andris: Man jāsaka, ka mēs neplānojām, bet gribējām! Tā man sanāca ar abiem bērniem – bez vārdiem. Es ticu, ka tik nopietnas lietas kā bērni ir liktenī atzīmētas. Jā, esmu fatālists – ticu nopietniem likteņa pieturas punktiem. Teikšu atklāti, kad uzzināju, ka Madara ir stāvoklī jau tik drīz, galvā iezagās doma, ka varbūt vairāk laika vajag diviem, tomēr, paldies Dievam, es uzticējos sev!

Ainārs: Mēs strādājām cītīgi pusgadu, ja nemaldos. Piekrītu, ka augšā viss jau ir saplānots – jo citreiz vari censties, cik gribi...

Vai sajūta «es gribu būt tēvs» dzimst pirms ieņemšanas vai tikai tad, kad ieraugi mazo?

Ainārs: Atceros, man bija viens posms dzīvē, kad es vienkārši zināju, ka man vajag bērnu! Pat bija vienalga, no kuras sievietes, – un labi, ka es neko tajā laikā nesastrādāju... Man bija no sākuma apziņa, ka gribu, un tad tev ir vai nu lina kostīmiņš, vai cakaina kleitiņa mājās...

Un, kad tas piepildījās – testā bija 2 strīpiņas, šķita - tas ir tavs vislaimīgākais brīdis dzīvē?

Ainārs: Lūk, tur tā lieta, ka es nekliedzu «Yes!», kaut to ļoti gaidīju... Jā, mēs plānojām, gribējām, bet, kad sieva pateica, ka gaida mazo, es apmulsu, jo likās - viss, viena dzīve beidzas un sākas jauna!

Andris: Es arī, redzot 2 strīpiņas, nelēcu līdz griestiem. Šeit svarīgākais ir tas, vai tu mīli to otru cilvēku; ja jā – visas problēmas atkrīt, tas nebūs grūti, tieciet man! Tad gaisā virmo siltas priekšnojautas. Es nekad bērna pieteikšanos neesmu uztvēris kā apgrūtinājumu. Nav vairs 20, kad domā, ka nu še tev – nedabūsi pa klubiem noplosīties... Tagad es zinu, kam ir dzīvē jēga!

Gatis: Nu bērniņš jau prasa savu laiku, savu organizētību un laika plānošanu. Nekas vairs nebūs kā senāk, iespējams, arī nedaudz no aprites uz laiku tu izkrīti...

Vai zinājāt, ko gribat pirmo – puiku vai meiteni?

Gatis: Lai gan nesaka, bet kaut kur sirds dziļumos jau vīrieši to dēlu gaida. Otro ļoti sieva gaidīja kā meitiņu, bet mums ir vēl viens puika! Nu kas zina, kā ar trešo reizi būs...

Andris: Atceros, kā es zvanīju savam tēvam, kad uzzināju, ka man būs dēls... Ārā lija lietus, es sajutos kā kino. Jā, un biju lepns, nenoliedzami!

Ainārs: Hmmm, es atkal tieši gribēju meitiņu, bet piedzima puika! Un nebūt to nenožēloju.

Kāpēc tas puika tik svarīgs vīrietim?

Gatis: Esmu sportists – dēls varētu arī ar sportu būt saistīts. Zinu, ka audzināšanā pret dēlu izturēšos stingrāk. Dēlam uzšaut pa ausi, meitai diez vai tas pareizi...

Ainārs: Jā – bet

dēls tev 16 gados neatnāks un nepateiks, ka ir stāvoklī...

Andris: Es teiktu tā - dēli jāaudzina un meitas ir jāmīl!

Vai zināt, kurā reizē mazais tika ieņemts?

Andris: Jā, parasti gan to zina sievietes, bet es arī to zinu!

Gatis: Nē...

Ainārs: Es arī nezināšu, kad Andrim tas izdevās (smejas).

Pastāstiet, kā jūs jutāties sievas grūtniecības laikā. Varu pati atzīt, ka grūtniece ir kas īpašs visās tās nozīmēs un prasībās, tāpēc ziņkārīgi prasu, kā spējāt apmierināt mīļotās kaprīzes?

Ainārs: Es jutos kā sagādes daļā. Rodas sievai vēlme pēc siera, braucu 3 min pirms veikala slēgšanas, stāvu pie kases, viņa zvana, saka, ka siļķi vajag, iebraucu pagalmā – zvana – nesaprati, ka arī ābolu vajadzēja! Bet nekas, tā ir neatņemama sastāvdaļa.

Andris: Sievietēm hormoni ņem virsroku, tāpēc normāli ir tās dīvainās prasības. Bet man kaut kā nebija ar to problēmas. Es centos neizturēties kaut kā savādāk pret viņām kā tad, kad viņas nebija stāvoklī.

Gatis: Jā, bet, ja negribi tracināt, labāk piekāpties... Mums bija kaprīzes, protams! Bet tu negribi sākt strīdu, oponēt, tad vieglāk ir piekrist un izdarīt. Kā man sieviņa pati teica, ka šis laiks nav viegls,

un tā arī nesaprotam, kāpēc to dēvē par visskaistāko laiku mūžā!

Sievietes nereti stāsta, ka tieši grūtniecības laikā izjūt īpašu seksuālo apetīti. Kā jums tas viss... Vai tomēr grūtniece ir kas svēts un neaizskarams, kam tas nepiedien?

Visi samulst...

Andris: Nē, tas ir saudzējamais režīms. Nu kaut kā bailīgi tas ir...

Gatis: Piekrītu...

Ainārs: Nē, sākumposmā, kad puncīti neredz, tas ir forši, bet vēlāk... Vēlāk gribas vairāk ar to punci runāties!:)

Jūtu, ka samulsināju jūs par daudz :) Kā ar pašu sagaidīšanas brīdi, vai bijāt līdzās savai sievietei?

Andris: Tā ir pašsaprotama lieta: būt klāt! To arī manu bērnu mātes abas gribēja. Jāatzīst, ka otro reizi bija gan vieglāk, jo maza pieredze jau ir. Tad vari arī vairāk atbalstīt morāli. Kā saka,

ja biji klāt, kad mazo uzčinīja, tad arī jāsagaida kopā...

Gatis: Mana sieva nevēlējās, lai esmu klāt pašā procesā, bet līdz tam mēs bijām blakus visu laiku. Man nebija problēmas respektēt viņas vēlmi. Kad iebrēcās mazais, tad gāju skatīties.

Vai nobira asara, kad piedzima jūsu gaidītais mazais?

Andris: Jā, es abas reizes ļāvos emocijām – tur neko nevar darīt! Tev no mīļotā cilvēka iznāk vēl viens cilvēciņš... Ja man nebūtu abi sīkie, es nezinu, kur es būtu... Esmu galējību cilvēks, kompānijas dvēsele, es nezinu, kas ar mani varētu notikt. Ja man nebūtu pienākumi un atbildība... Bērns ir visdziļākās, siltākās un emocionālākās sajūtas, kādas esmu piedzīvojis...

Ainārs: It kā gājām sagatavošanas kursos, bet, kad tas notiek, – ne sūda tu neatceries.. Kad paņēmu mazo rokās,

es biju šokā, ka manam bērnam ir galva kā ola,

kas, protams, vēlāk izlīdzinājās... Tā ka pirmā emocija man bija arī neliels šoks... Vizuālais nesakrita ar manām gaidām. Ir lietas, kuras laikam nemaz nevajag zināt – baudi mirkli un mācies!

Kādi ir jūsu ieteikumi jaunajiem vecākiem?...

Ainārs: Galvenais klausīties sevī un otrajā pusītē. Kā zināms, vienmēr ir vecvecāki ar fantastisko viedokli, bet te jāatceras, ka jums bija savi bērni un man ir mani bērni. Man pašam šī pieredze ir jāiegūst.

Gatis: Ja liekas, ka neko vairs nesaproti – jo viens dakteris saka šitā, bet cits pretēji, tad ieklausies sevī.

Nepareizi tu nevari izdarīt, jo tikai tu zini, kā ir labāk tavam bērnam,

tas no dabas nāk.

Andris: Lielveikals pēdējā vieta, kur iet ar bērnu! Mums bija vieglāk – brūni mētelīši, bulgāru botas un igauņu slēpes... Sākot no pieciem gadiem, bērnam jāliek rāmji – ja izlaid, tad 12 gados pateiks: es jums neprasīju, lai mani dzemdējat... Laba lieta ir spēle - plusiņi/mīnusi. Plusi ir labie darbi, mīnusi - sliktie. Sakārto mantas – pluss, čīksti – mīnuss. No rīta jau saģērbies pats, prasa, vai neredzi ko jaunu – uzreiz prasa plusiņu. Viņam patīk šitā spēle – 10 plusiņi, ejam uz kino! Viņš jau domā – pietrūkst divi plusiņi, ko labu pasākt...

Kas jums ir licies vissarežģītākais tēva lomā? Ko nācies pieslīpēt savā raksturā, lai būtu labāks paps?

Andris: Kad mazais ir pavisam mazs, tēvam ir jāatvieglo pēc iespējas vairāk viņu ikdiena. Atceros, pats gāju divas reizes pa trim stundām ārā ar ratiņiem, no mēģinājuma skrēju mājās to darīt. Vēlāk tev jākļūst par labu draugu savam bērnam un viņš jāmīl. Nevajag domāt, ka būs grūti! Grūti ir izrakt bedri ar trulu lāpstu mālainā zemē. Bērnu audzināt nav grūti. Un ja domājam atkal par finansēm – nu kādas naudas nav nodzertas... Cilvēkam vajag aizdomāties, ka mūžs ir tik garš, cik ir, – nevajag atlikt šīs lietas.

Es gribu uzslavēt visus čaļus, kas izlēmuši par labu bērniem! Nevajag sabiedrībai skaitīt – cik kurš ir apprecējies..

Ir jāpriecājas, ka vīrieši šajā skrienošajā laikā uzņemas atbildību par sievieti un bērnu.

Kāds ir labs tēvs?

Andris: Plecs, uz kuru paļauties un uzticams draugs! Es daudz bērnam stāstu par dzīvi, ko viņš man patiesībā pats jautā – kā bija, kad es biju mazs utt. Bet te rodas jautājums – kā teikt: ka visa pasaule ir laba vai tomēr nē. Ko darīt, kad tavam bērnam kāds iesit. Vecmāmiņa saka: ej projām – tas puika ir dumjš; bet es laikam tomēr viņam ieteiktu dot pretī un divas reizes stiprāk. Tomēr nekad pirmais nemeklē kašķi un nesit pirmais!

Gatis: Labs tēvs ir kā piemērs, no kura var mācīties labas lietas. Nav tādas formulas, jo tas viss nāk personiski no tā, kā jūties un rīkojies..

Ainārs: Es tikai tagad sāku saprast, kas ir tētis – mazā vecumā nedalīta uzmanība un mīlestība nāk par labu, tad tagad labs tētis ir tas, kurš laikā var pārgriezt emocionālo nabassaiti. Es pats tagad plūcu augļus, kurus esmu sastrādājis – esmu palutinājis par daudz... Viņš vienā brīdī vairs negaida mani bet mantiņu. Tu apdedzinies un tad piebremzē... Tev ir jātop stingrākam, nevis lai parādītu vietu, bet iemācītu neatkarību. Es godīgi neesmu vēl pārgriezis nabassaiti. Ar māti nav cunduri – ja neizdarīsi to, multenes nebūs. Tētis ir lupata (smejas).

Vai neizjūtat bērna audzināšanā trešo vecāku – modernās tehnoloģijas?

Andris: Izteikti! Piemēram, mans vecākais bērns var visu ko google izlasīt par mani, kaut zinu, ka mana tēva jaunības gados tika dots vēl vairāk virsū... Jā, bērns ātrāk iemācās rakstīt ar klaviatūru nekā ar pildspalvu.

Gatis: Un nost jau arī neņemsi, jo tā ir nākotne viņam pašam.

Kā jūs laiku atrodat viens otram, kad mazais ir starp jums? Kā jākopj attiecības?

Gatis: Tas ir jāmāk, un tas nav viegli...

Andris: Mums paveicies ar netāli dzīvojošo vecmāmiņu – varam reizi nedēļā izmukt uz pāris stundiņām. Bet jau pēc četrām stundām sāc ilgoties.

Ainārs: Zinu vienu - ir jārunā! Ja arī negribas, ir jārunā... Runāt ir dikti svarīgi, pateikt visu, kas uz sirds...

Andris: Izrunāties nemaz nav vienkārši, un 80% gadījumos nav iespējams... Katram vienmēr ir sava taisnība un pārliecība. Izrunāšanās būs tad, ja kāds piekāpsies... Tas ir retums. To pasaka 1 no 10 000 cilvēkiem... Cilvēks alkst dzirdēt – tev ir taisnība! Tu darīji pareizi.

Ainārs: Kā ģimenē nu ir trīs cilvēki. Vienā brīdi skaties caur bērnu uz otru, bet ik pa laikam bērns jānostumj malā, lai varētu apskatīties uz otru cilvēku. Lai bērns padzīvo savu dzīvi. Ja viss caur mazuli – agri vai vēlu notiek...

Andris: Es to piedzīvoju! Tur neko nevar darīt, tā liktenis ir lēmis... Tas ir sakārtots bez mums. Kad piedzimst tev bērns, tu sāc domāt par cilvēci... Un kāpēc tikai caur seksu mēs turpinām to visu. Sekss pievilina radīt pēcnācējus.

Kamēr būs sekss, cilvēce turpināsies. Baigi Dieviņš izdomājis!

Kāda tagad ir jūsu acīs viņa, jūsu bērna māte?

Andris: Redzu, cik viņa var būt laba māte! Tik gādīga un rūpīga. Pirmo reizi mūžā man ir pilna ģimene – esmu precējies un man ir bērns... Biju precējies bez bērna, un bija bērns bez laulības.. Ģimenes sajūta man ir pirmo reizi mūžā 35 gadu vecumā. Siltums, ko vajag vīrietim!

Gatis: Gādība, bērnus viņa aprūpē tik jauki... Vīrieti nekad sieviete tā nelutinās, kā viņa lutina savu bērnu...

Ainārs: Viņa ir skaista. Viņa ir laba māte. Pēc dzemdībām viņai ir vēl skaistāks ķermenis...

Vai varētu audzināt ne savu bērnu?

Andris: Ja būtu baigā mīlestība – varētu!

Ainārs: Es bieži domāju par adopciju, bet tas ir koks ar diviem galiem, jo nekad tu nevari zināt tos viņa gēnus... Andris saka mīlestību – un tomēr attiecībā uz diviem pieaugušajiem man tā negribas teikt. Jā, tas ir emociju kopums – pieķeršanās, daudz emociju, bet

vārds mīlestība ir tikai starp vecākiem un bērniem, kur šī frāze – es tevi mīlu - nāk bez domāšanas

un nāk no sirds. Vārdus «es tevi mīlu» uz otru pusīti es saku ļoti reti...

Andris: Es jau nedomāju to mīlestību, kas ir ejot mājās no sestdienas vakara klubiņa. Es domāju, ja cilvēki iziet cauri šitam, kas saistās ar bērnu, – tā ir mīlestība! Bez nopietnām jūtām tas nav iespējams.

Nobeigumā es jums lūgšu pabeigt teikumu «Būt tētim...»

Andris: ...Tas ir tik forši, ka nevar vienā teikumā pateikt. Daudz emociju. Dzīvot jēdzīgu dzīvi!

Ainārs: ...ir forši...

Gatis: ...Ir tik forši, ka novēlam katram to piedzīvot!

Paldies kungiem par emocionālo un aizrautīgo sarunu! Un jau drīzumā tiekamies ar jaunajiem sarunu varoņiem, bet jūsu ieteikumus gan sarunu tematiem, gan personu izvēlei gaidām uz woman@tvnet.lv

Paldies «Secret Garden» (Grēcinieku ielā 28) par jauko uzņemšanu!