Nevajag braukt prom! (435)

Uzņēmuma nosaukums cēlies no mājvārda «Līvas». Sākotnēji 1989.gadā izveidotā zemnieku saimniecība nodarbojās ar lauksaimniecību, vēlāk pārorientējās uz tirdzniecību un kokapstrādi, bet pēdējos sešos septiņos gados uzņēmuma mugurkauls ir koka māju ražošana un uzstādīšana.

No repšiem līdz eiro

Biznesa pirmsākumus Smelteris atceras kā ļoti interesantu laiku. Piemēram, pirmais kases aparāts iegādāts tikai tāpēc, ka tam «smuki spīdēja zaļās lampiņas». Bet savstarpējos norēķinos izmantoja «repsīšu koferus».

Uzņēmēja vērtējumā, pozitīvi, ka Latvija iestājās Eiropas Savienībā, bet negatīvi, ka tik ātri un bez kritiskas pieejas pārņēma visas regulas.

Raugoties nākotnē, būvnieks atbalsta Latvijas pievienošanos eirozonai, jo tas padarīs ērtākus savstarpējos norēķinus. «Man pašam patīk braukt uz valstīm, kurās ir eiro.

Neticu, ka eirozona sagāzīsies un pāri paliks kūpoša bedre.

Līderi to nepieļaus. Ja tā notiks, apēdīšu savu cepuri,» viņš pa jokam sola.

Svarīgais «mēs»

Izrādot moderno māju ražotni, Smelteris ļoti bieži lieto vārdu «mēs», piemēram, «mēs izdomājām», «mēs radījām,» «mēs labojām». Kas ir šie «mēs»? Uzņēmējs skaidro, ka tā ir viņa komanda, bez kā nebūtu sasniegts tik daudz. Kompānijas kodolu veido 4-5 darbinieki, ar kuriem kopā pavadīts daudz gadu.

Vēlāk, aprunājoties ar darbiniekiem, pārliecināmies, ka arī viņiem tuvs vārdiņš «mēs». Galvenie darboņi «Līvas grupu» uzskata gandrīz par savu uzņēmumu un cenšas strādāt pēc labākās sirdsapziņas.

Dod darbu aptuveni 60 cilvēkiem

Uzņēmums neesot saskāries ar piemērotu darbinieku trūkumu. «It kā laukos ir grūti atrast labus darbiniekus, taču tāpat ir arī Rīgā. Tur bars ir lielāks, bet lielākas ir arī iespējas «uzrauties». Jaunpils priekšrocība ir tā, ka kaut ko zinām par gandrīz visiem darbiniekiem.»

Vairums uzņēmuma darbinieku ir jauni vīrieši. «Esmu sapratis, ka jaunie, kurus ieliek noregulētā mehānismā, ātri pievelkas. Kolektīvs vai nu degradē, vai attīsta.»

Tādēļ jau sen veidoju kodolu, kas grib darboties.

Vairums darbinieku nav studējuši augstās skolās, bet gan visu vajadzīgo apguvuši uz vietas ražotnē.

«Visgrūtākais ir strādāt un mācīties vienlaikus. Gan Latvijas valsts, gan mūsu uzņēmums sākām darboties kā pilnīgi idioti. Mums vajadzēja gan mācīties, gan nopelnīt iztiku. Tikai pēdējos gadus varam mazliet atslābt,» Smelteris atvieglojumā nopūšas.

Lielākā daļa strādājošo dzīvo turpat uz vietas Jaunpilī. «Vietējiem dodam priekšroku, jo braukāšana no citām vietām paņem daudz laika un naudas, līdz ar to cilvēks var kļūt neapmierinātāks, salīdzinot ar vietējiem.»

Smelteris norāda, ka daļa jaunpiliešu devušies prom no Latvijas, taču kopumā aizbraucēju skaits novadā neesot liels. «Tiem, kuri normāli darbojās, nav bijis iemesls braukt prom.»

Būvnieks uzskata, ka nesenā ekonomiskā dižķibele daudziem Latvijā nāca par labu. Ļaudis bija spiesti saprast, ka par smuku sēdēšanu vai «tačkas» stumšanu neviens nemaksās tūkstošus.

Vajag izbraukāt pasauli, bet tur nepalikt

Uzņēmējs ir pārliecināts, ka katram jaunam cilvēkam pirms nostabilizēšanās Latvijā vajadzētu izmest līkumu pa pasauli un redzēt, kā dzīvo citur. «Tad cilvēks saprot, ka tāpat nekas nekur nerodas un visur ir jāstrādā. Pēc redzētā var rušināties tepat Latvijā. Ja cilvēks nav paceļojis, rodas dažādi nepareizi mīti, piemēram, citur zāle ir zaļāka un darbiniekiem maksā tikai par smuku sēdēšanu.»

Daļa jaunpiliešu, pārliecinājušies par ārvalstu darba biezo garozu, pēc laika atgriezušies dzimtajā novadā un atraduši tur nodarbošanos.

Runājot par māju ražošanu, Smelteris pārsteidz ar dažādiem interesantiem skaitļiem. Piemēram, kompaktās mājas ražošanai vajadzīgas tikai piecas dienas, šo māju var uzstādīt aptuveni divās nedēļās. «Ātrāk var atvest tikai vagonus.»

Lai arī mājas sienas ir salīdzinoši plānas, tās labi noturot siltumu. Turklāt mājas apsilde parasti neesot dārga – varot izmantot gan gāzi, gan siltumsūkni, gan elektriskos sildītājus. Cietā kurināmā katla uzstādīšana gan neatmaksājoties.

Patīkama ir arī mājas cena – aptuveni 70 kvadrātmetru vienstāva namiņš maksā aptuveni 30 tūkstošus latu. Bez kompaktajām mājām «Līvas grupa» ražo arī lielākas un plašākas divstāvu pildrežģa mājas. To aptuvenā cena ir 70 tūkstoši latu. Kā izdodas nodrošināt tik draudzīgu cenu? Smelteris atklāj – optimizācija sākas jau no kokmateriāliem. Mājas tiek ražotas no pieejamiem izejmateriāliem, cenšoties par tiem nepārmaksāt. Savukārt ražošanā ieviesta bezatlikuma tehnoloģija.

Darbs organizēts tā, lai katrs atgriezums un pārpalikums būtu izmantojams.

«Ārā nemetam neko. Visu koku, ko ražotnē ievedam, izmantojam lietderīgi.» Pat pāri palikušās skaidas presē briketēs.

Mājām tiek izmantotas līmētās kokmateriāla detaļas. Smelteris vērš uzmanību, ka pat gari, skaisti dēļi tiek sazāģēti gabaliņos un pēc tam atkal līmēti kopā. Kāpēc tā? Atbilde ir visai pragmatiska – līmēts koks staigā prognozējamāk nekā nelīmēts.

Māju salikšana ir kā lielo puišeļu lego.

Viņš pieiet pie kādas dēļu kaudzes un pieskaras to galiem - Ulmaņlaiku «bezdelīgastēm». Lai pārbaudītu šo savienojuma vietu izturību, vietējos testos salauzts liels skaits dēļu.

Tehnoloģisko risinājumu meklēšana ir uzņēmuma ikdiena. Lai pārliecinātos par idejas dzīvotspēju, tiek eksperimentēts. Netradicionāls skatījums un pieeja māju būvniecībā vajadzīga, lai nodrošinātu gan labas tehniskās īpašības, gan pēc iespējas zemāku cenu. «Ar primitīvu pieeju mājas sanāks dārgas.»

Mūsdienīgi un moderni

Māju ražošana organizēta ļoti moderni – datorā top mājas projekts, kas pēc tam nonāk ražošanas iekārtu «smadzenēs». Tās nodrošina katras detaļas precīzu izgatavošanu. «Pasaulē nav izdomāts nekas modernāks.» Ražotnē jūtama patīkama kokmateriālu smarža. Pats saimnieks tā pieradis pie šā patīkamā aromāta, ka tikpat kā nejūtot.

Mīti un puspatiesības par celtniecību

Līdzšinējā darbā Smelteris dzirdējis tik daudz nepamatotu un pat nepatiesu mītu par māju būvniecību, ka vecumdienās varētu rakstīt grāmatu par celtniecības folkloru. Viņš uzskaita dažus klientu priekšstatus – vajadzīgi koka logi, jo tie elpo, siltās grīdas ir kaitīgas. Taču, iedziļinoties šo izteikumu būtībā, varot saprast, ka tie nav patiesi.

Sarunā skaram arī māju garantijas jautājumus. Oficiāli tie ir divi gadi, taču būvnieks apgalvo, ka mājām nekas būtisks nenotiks, kamēr vien tām būs jumti. Kad jautāju, cik ilgi mājas varētu kalpot, Smelteris aicina paskatīties uz Brīvdabas muzejā esošajām koka celtnēm, kas neapstrādātas saglabājušās simtiem gadu. «Mūsu māju kokmateriāli vēl tiek apstrādāti. Drīzāk mājas novecos morāli, nekā sabruks fiziski.»

Klientu apmierinātība – ļoti svarīga

Lai arī daudz Latvijas uzņēmumu ir pārdevušies ārzemniekiem, Smelteris par līdzīgu soli nedomā. Viņam joprojām patīk būt klāt ražošanā. «Lielākā vērtība ir tas, ka paši spējam saražot sevis izdomāto ideju. Mums ir svarīgi, kā cilvēki dzīvo šajās mājās, mēs vēlamies, lai viņi būtu apmierināti. Pat ja pēc garantijas laika atklājas kaut kādas mūsu kļūdas, darām visu, lai tās izlabotu.»

Smelterim ir divas meitas, taču viņš neuzskata, ka kādai noteikti vajadzētu pārņemt viņa biznesu. «Katram ir jādzīvo sava dzīve, tad tā ir interesanta. Ja labāk patīk batikot kreklus, lai to dara. Es vairāk gribu, lai tie cilvēki, ar kuriem esam šo biznesu veidojuši, var šeit nopelnīt iztiku.»

No motokrosa līdz aviācijai

Kādreiz Smeltera vaļasprieks bija braukšana motokrosos, taču tagad viņš pievērsies ultravieglajām lidmašīnām. Viņš iesaka katram pacelties dažus simtus metru virs zemes, lai paskatītos uz pasauli citādāk.

Tad nenāk ne prātā maksāt 50 latus par kvadrātmetru zemes.

«Augšā saproti, ka Latvija ir tukša. Mums ir meži, lauki, ūdens, bet apdzīvoti ir tikai kādi 3% no platības.»