Madonna, sieviešu mobings un otrā dzimuma izredzes (217)

Madonnas jaunā turneja «MDNA» šogad turpina daudz smagāk boksēties ar agresīvām recenzijām, izturēt nesaudzīgus un pat aizvainojošus komentārus presē.

Madonna joprojām neuzvedas tā, kā to varētu gaidīt no piecdesmitgadīgas sievietes. Viņa ar savu personību un uzvedību aizņem visu dzīves laukumu, apzinās, kur atrodas, neizliekas par naivu un pakļāvīgu vīriešiem padevušos beibi, bet spēj nekautrīgi uzvesties tā, kā vēlas, ar to nokaitinot zināmu konservatīvās un patriarhālās sabiedrības daļu. Tas notiek arī uz skatuves, kur viņa turpina cīņu pret homofobiju, par feminismu un seksualitātes brīvību. Par to viņu liela sabiedrības daļa apbrīno un respektē. Protams, ir arī tādi, kas viņu par to nosoda.

Madonna un Miks Džegers – nevienlīdzīgas pozīcijas

Taču šogad vairāk tiek runāts par zvaigznes izskatu un vecumu, nevis par viņas darba rezultātiem uz skatuves.

Nevienam nav noslēpums, ka mūsdienu sabiedrībā ir izplatīti stereotipi, ka sieviete nedrīkst uzdrošināties strādāt uz skatuves tikpat ilgi kā viņas vienaudzis vīrietis arī tad, ja viņai šis darbs izdodas.

Jā, protams, Madonas šā gada koncertturnejas «izgājieni» ar atkailinātu krūti koncerta laikā Stambulā un «neapģērbtu ķermeņa daļu» Romā ir izraisījuši pamatīgas mediju sašutuma zalves. «Popa vecmāmiņa» atļaujas to, ko vienkārši nav pieklājīgi darīt viņas vecumā, vai ne?

Nost no skatuves un sēdi stūrī vai maini imidžu?

Miks Džegers, Pols Makartnijs un Co lai paliek. Izskatās vēl grumbaināki, nekoptāki un sliktākā fiziskā formā, bet tomēr tie ir veči un tieši tāpēc drīkst tur palikt.

Saprotams, ka popzvaigzne ir pati laba sava biznesa menedžere un izmisīgi mēģina ar šiem «stripTīza elementiem» koncertu laikā panākt biļešu pārdošanas kāpumu turnejas finālā. Šoreiz šis tirgvedības triks nav izdevies. Pēc kārtējā koncerta «Daily Mail» apkopoja Twitter komentārus, kuros izskanēja viedoklis, ka notikušais nav pieņemams nevienam, jo māksliniece esot par vecu «šādiem gājieniem».

Protams, zāģēts tika viņas mēģinājums asociēt koncertturnejas nosaukumu MDNA ar ekstasī narkotikām ar līdzīgu abreviatūru, lai izdabātu jaunākai publikai. Pārāk bērnišķīgi gan?

Par Madonnas faktisko vecumu un fizisko formu, uzvedību kā divdesmitgadīgai meitenei tiek diskutēts jau vairākus gadus. Dīva, kas sasniegusi 40 gadu vecumu un turpina strādāt uz skatuves ar divdesmitgadnieces tēlu popmūzikas vēsturē līdz šim nebija pieredzēta un pēc mietpilsoņu priekšstatiem nav «normāla lieta mūsu sabiedrībā».

«Tā ir pieņemts. Mēs nevaram iedomāties, ka 50, 60 vai pat 70 gadus sasniegušas sievietes uzdrošinātos strādāt uz popa skatuves arī tad, ja viņām būtu lieliska balss un perfekts izskats. Nē, sievietes nedrīkst un viss. Neesam pieraduši pie šāda fenomena,» konstatē Madonnas biogrāfijas zviedru izdevuma autore Marija Franke.

Kamēr Stings, Braians Adamss, Miks Džegers dzied, grozās un lēkā pa skatuvi tālāk bez vecuma kompleksiem, Madonnai šīs durvis jau gandrīz aizkritušas ciet.

«Mūsu sabiedrībā norma ir vīrietis. Sieviete kungiem der vienīgi kā dekorācija, bērns vai jauniete. Pēc tam viņa var vākties stūrī, tupēt tur un nerēgoties acu priekšā. Mums pat ir prasība, lai popmākslinieki pazūd no skatuves, kad viņi kļūst vecāki. Tas ir nenormāli, bet tā mēs esam pieraduši uzskatīt un darīt. Piemēram, Madonnai visi tagad iesaka kārtīgi apģērbties un spēlēt skumjus blūzus pustukšos koncertos,» konstatē Marija Franke, piebilstot, ka Madonna nav vienīgā vecuma mobinga upure.

Par savu izskatu un seksualitāti nācies līdz šim smagi maksāt arī Vitnijai Hjūstonei (Whitney Houston), Nikijai Mināžai (Nicki Minaj), Lilijai Alenai (Lilly Allen) un Eimijai Vainhausai (Amy Winehouse). Paradoksāli, ka recenzentus mazāk interesē piedāvātais muzikālais materiāls, bet gan zvaigznes izskats un personība. Piemēram, Raianas (Rihanna) nesenajā koncertā Borlengē (Peace&Love festivāls) recenzentiem vissvarīgākais šķita nevis mākslinieces vokālais sniegums, bet gan cik «porīgs» (pornogrāfisks), sakratīts un narkotizēts» ir bijis viņas izskats.

Izskatās pārāk labi savam vecumam. Tas ir nosodāmi?

Pieredze rāda, ka sievietes, kurām izdodas izlauzties mākslas vai politikas topā, tiek novērtētas, vajātas un tiesātas daudz smagāk nekā kungi. Sievietēm nekad nepiedod to, ko piedod vīriešiem. Piemēri te nav tālu jāmeklē - tepat pie mums eksprezidente Latvijā Vaira Vīķe-Freiberga, vai spīkere Solvita Āboltiņa tiek daudz pamatīgāk slānītas, šaustītas un «gar sienu izsmērētas» nekā dažs labs pērienu pelnījis politiķis vīrietis. Tāpat arī Olga Rajecka vai Alla Pugačova «dabūn riktīgi» par to, ka vēlas turpināt strādāt, bet tādi fenomeni kā, piemēram, Raimonds Pauls, Pits Andersons, Viktors Lapčenoks, Filips Kirkorovs vai Valērijs Ļeontjevs var dziedāt tālāk un nesatraukties par savu vecumu vai izskatu. Viņiem sabiedrība nepārmet, ka dažiem no viņiem vajadzētu pārstādīt matus, veikt sejas plastisko operāciju, nodzīt lieko svaru un uzaudzēt muskuļus. Tajā pašā laikā sievietes labais izskats arī 50 un 60 gadu vecumā tiek izsmiets un kritizēts, jo tas jau esot sasniegts ar botoksu, HGH* un operācijām, nevis ar smagu darbu sporta zālēs un dzīvesveidu. Izskatās pārāk labi savam vecumam un uzvedas, kā izskatās, un tas ir slikti!

Vīrietim piedod to, ko nepiedod sievietei

Tagad šo mobingu ir pierādījusi zinātne.

Vekšē universitātes doktorands Tobiass Bromanders savā disertācijā «Mediju skandālu monitorings 1997-2010» ir noskaidrojis, ka skandālu situācijās sievietes parasti tiek šaustītas kā personas un visa kritika koncentrējas uz viņu personību. Turpretī tad, ja notikumā ir iesaistīti tikai vīrieši, tad mediji koncentrējas uz notikuma analīzi un pēta apstākļus, kas attiecīgo situāciju ir izraisījuši.

Tātad sieviete tiek šaustīta un kritizēta kā persona (neatkarīgi no notikuma konteksta), bet vīrietis tikai kā attiecīgā notikuma pasīvs elements.

Bez tam mediju un sabiedrības intonācija vienmēr ir piedodoša, ja ir runa par vīrieti, bet šaustoša, ja notikumā iesaistītā ir sieviete. Hrestomātisks gadījums, kas labi zināms arī Latvijā: 1995. gadā bija spiesta demisionēt Zviedrijas sociāldemokrātu ministre Mona Salīna - par to, ka ar darba kredītkarti bija atļāvusies nopirkt lidostā Toblerone šokolādi. To jaunāko laiku politikas vēsturē pazīst kā «Toblerone skandālu». Ja šo grēku būtu pieļāvis viņas kolēģis Jērans Pēršons, tad nezin vai viņš līdz demisijai nonāktu.

Te ir runa par mūsu attieksmi pret sievieti un vīrieti. Mums ir stereotipi priekšstati, un tie ir mūsu orientieris. Šī ilūzija eksistē visur. Ne tikai politikā, bet arī mākslā un sadzīvē, konstatē doktorands.

Bromanders zinātniskas analīzes ceļā ir nonācis pie secinājuma, kuru mēs visi jau zinājām - no sievietēm tiek pieprasīts un gaidīts vairāk nekā no vīriešiem. Sievietēm jābūt pieticīgākām, godīgākām un svētākām nekā vīriešiem, «taču, ja viņas pakrīt vai ja viņām kas neizdodas, ja viņas nokrīt no pjedestāla, tad izrīkošanās ir daudz nežēlīgāka nekā pret vīrieti attiecīgajā pozīcijā», konstatē Bromanders.

Mums Latvijā pašiem nācās par to pārliecināties pirms dažiem gadiem, noskatoties «caurkritušās» eirokomisāres Ingrīdas Ūdres publisko apmētāšanu ar akmeņiem Rīgā un Briselē, ļauno priecāšanos par uzņēmējas Ievas Plaudes-Rēlingeres biznesa problēmām, zviedru Monas Salīnas eksekūciju Stokholmā un britu «sabiedrības krējuma» un preses vajātās princeses Diānas traģisko likteni līdz katastrofas brīdim Parīzē. Piemēru šajā notikumu rindā netrūkst visās valstīs.

Tobiasa Bromandera disertācija dod vielu jaunām pārdomām par šo veco un sen zināmo tēmu.

Tagad beidzot pierādīts zinātniski, ka sieviete joprojām ir un paliek otrais dzimums, tāpat kā Fransuāzas Sagānas laikā. Nekas nav mainījies.

Pieļauju, ka liela vaina šajā virzienā jāuzņemas tieši medijiem, kas veido sabiedrības priekšstatu un pieņēmumu skalu, jo izrādās - ja notikuma iemesls ir sieviete, tad mediji par šo notikumu izvēršas divreiz plašāk, nekā ja «klupšanas akmens» ir vīrietis», - konstatēts aktuālajā disertācijā. No šejienes izriet Tobiasa Bromandera secinājums - «ja vēlaties lielisku karjeru, esiet vīrietis!»

Vīrieši, kas neieredz sievietes

Aktuāla ir arī sieviešu apriešana interneta publiskajā telpā. Vai kāds ir paanalizējis interneta komentārus, kurus anonīmie klaviatūras mocītāji velta pazīstamām sievietēm un vīriešiem?

Jo dāmu mobings izpaužas arī tur.

Pazīstamais rakstnieks Stīgs Lāršons (Stieg Larsson) savu slaveno romānu sēriju iesāka ar darbu «Vīrieši, kas neieredz sievietes» (Män som hatar kvinnor), kuru angļu un arī latviešu valodā iztulkoja citādi - «Meitene ar pūķa tetovējumu». Neraugoties uz to, ka autors, dzīvs esot, kategoriski pieprasīja, lai viņa darbu sauc tieši tā, kā viņš to bija nosaucis, - virkne ārzemju izdevēju uz to nospļāvās un cenzēja romāna nosaukumu. Latvijā arī.

Kāpēc? Par skarbu. Nu kā tad tā! Nav taču vīriešu, kas neieredz sievietes. Vai ne?

Tāpēc mēs cenzējam Laršonu un nosaucam tā, kā vīriešu dominējošā sabiedrībā vajag.

Neraugoties uz to, ka romānā Stīgs lieliski apraksta šo naidu visās perversijas izpausmēs.

Šie paši tipāži (troļļi) siro arī internetā, un pats interesantākais, ka viņi nereti ir arī sievietes, kas vajā līdz ar troļļiem savas «bēdu māsas», kas uzdrošinājušās «spļaut pret vēju».

Vīrietis drīkst, bet sieviete - nedrīkst.

Atklātais rasisms sociālajos medijos un komentāros ir kļuvis jau par normu. Pēc Breivika masu slepkavībām Norvēģijā skandināvi sāka plašāk un vairāk runāt par intonāciju sociālo mediju čatā un par to, ka tomēr nav pieļaujama indīga riešana un anonīmās izsmiekla zalves ar raķetēm no krūmiem uz apšaudei novietoto autoru. Īpaši tad, ja autors ir sieviete.

Tagad pienācis laiks runāt par to, ka sievietes šajā diskusiju zonā apšauda niknāk un zākā personiskāk nekā vīriešus. «Sievietēm arī interneta diskusijās uzreiz uzbrūk kā personām, neatkarīgi no tā, ko viņas ir izdarījušas, pateikušas vai paudušas. Tiek runāts nevis par rakstā pacelto problēmu vai lietu, bet tiek «nomasēta» autore» - konstatē zviedru interneta čata pētniece Elina Gustavsone.

Šis fenomens ir starptautisks.

Acīmredzot ir pienācis laiks publiski un atklāti runāt par šīm lietām, citādi mums, sievietēm, nāksies sekot Žoržas Sandas piemēram.

Vai tiešām tā nāksies rīkoties, lai panāktu lietišķu sabiedrības diskusiju par piedāvāto problēmu?

Formāli Latvijā dzimumlīdztiesības rādītāji ir augsti, taču sieviešu aktīva iesaistīšanās politikā joprojām arī pie mums paliek zemā līmenī. 10. saeimas vēlēšanās 28,5% kandidātu bija sievietes, no kurām Saeimā iekļuva tikai 19% (EP diskusija Rīgā 09.03.2011.).

Mātes un gados vecākās sievietes arī Latvijā pārstāv tās sabiedrības grupas, kas visvairāk pakļautas nabadzības riskam.

Kopumā 70% no pasaules iedzīvotājiem, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa, ir tieši sievietes. Vai nav par skarbu?

Vai nav pienācis laiks atļaut Madonnai darīt uz skatuves, ko vien viņa vēlas, ja muzikālais pienesums ir profesionāls un vērā ņemams?

Vai nebūtu jāsalauž tā slota, ar kuru mēģina aizmēzt no skatuves mākslinieces, politiķes, uzņēmējas, žurnālistes, pamatojoties uz viņu dzimšanas gadu? Starp citu, arī Latvijas TV esmu dzirdējusi, ka menedžmenta aprindās mēdz ieskanēties runas par vecuma un lieko kilogramu cenzu, ja ir runa par sievietēm, kuras drīkst laist kadrā kā raidījumu vadītājas vai komentētājas. Neskatoties uz to, ka nu jau pat CNN, BBC, ABC un citos starptautisko TV kanālos nopietnas politiskas programmas vairs nevada tikai divdesmitgadīgas beibes.

Atzīsim, ka sievietes ir pakļautas dubultai diskriminācijai - gan dzimuma, gan vecuma mobingam. Tātad, vai izgaismojot dzimuma un vecuma mobingu, mēs spēsim šos netikumus apkarot un sievietēm tomēr nebūs jāpieņem vīrieša pseidonīms, lai pasargātu sevi no nozākāšanas?

* Human Growth Hormon