Latvietis, kuram čigāni pieminekli veltījuši (77)

Par notikušo ir vairākas leģendas. Viena no tām vēsta, ka 1944. gadā pie pilsētas vadītāja ieradušies nacisti un kārtības labad pateikuši, ka naktī tiks savākti visi Sabiles čigāni. Bērziņš nojautis gaidāmo traģēdiju, nekavējoties devies pie čigānu barona un brīdinājis par draudošajām briesmām. Naktī, kad šāvēji nākuši pēc čigāniem, tie bija pazuduši un izvairījušies no baisā likteņa.

Pēdējā dziesma, stāvot pie sava kapa

Daudz dramatiskāk notikušo apraksta Jānis Trops avīzē «Diena» 2001. gadā. Viņš,atsaucoties uz izdzīvojošu radinieku pārstāstiem, raksta, ka nacisti un viņu izpalīgi likuši čigāniem pašiem rakt sev kapu. Trops vēsta leģendu, ka čigāni jau bija nostādīti nošaušanai pie kapa malas, bet tad: «Viens no čigāniem – Kristaps Kleins, palūdzis slepkavām izpildīt viņu pēdējo vēlēšanos – atļaut nodziedāt atvadu dziesmu. Pat fašisti tam nav spējuši iebilst, un Kristaps dziedājis. Ilgi un smeldzīgi, kā tikai čigāni prot, vīriem pār vaigiem ritējušas asaras. Un tieši tajā brīdī, ko dziesma atkarojusi nāvei, aizelsies, kaut kādu papīru vicinādams, uz divriteņa atjoņojis Mārtiņš Bērziņš. It kā tā bijusi kāda augsta vācu karakunga pavēle, ka iznīcināt drīkst tikai klejojošus čigānus, bet sabilnieki tādi nav bijuši. Tā bedre palikusi tukša.» (1)

Sabiles vēstures pētnieks un pazinējs Māris Lācis gan norāda, ka precīzas liecības par notikušo ir gandrīz neiespējami atrast. Viņš domā, ka patiesībai vistuvāk varētu būt fakts, ka oficiālas pavēles par nošaušanu nemaz neesot bijušas. Esot bijušas tikai vispārējas direktīvas. Tuvojoties kara beigām, nacisti gribējuši īstenot šīs direktīvas pēc savas izpratnes. Tomēr pilsētas galva stingri pieprasījis skaidri parakstītu dokumentu par nošaušanu. Viņš nojautis, ka tāda nav, jo nacisti šādas pavēles centās nerakstīt, lai pēc iespējas vairāk izvairītos no pieradījumiem, mēģinot uzvelt vainu «vietējiem aktīvistiem». Bērziņš to nojautis un pedantiski pieprasījis dokumentus. Nacisti tos nav varējuši sagādāt. Tad Bērziņš stingri uzstājis, ka bez skaidra rīkojuma nekādas patvaļīgas rīcības viņa pilsētā nenotiks.

Glābēju neaizmirst un sargā

Bērziņš esot nodzīvojis garu mūžu, pēc viņa nāves čigānu kopiena uz kapa pateicībā uzlikusi kapa pieminekli. Piemiņas zīme ir arī pie kādreizējās Sabiles pilsētas mājas un tukšās kapa bedres. Par Bērziņu veidots īpašs raidījums Latvijas radio, bet režisors Romualds Pipars veltījis dokumentālo filmu «Viss par manu dzīvi.»

Viņus nenosargāja – zālē ieaudzis masu kaps.

Šobrīd tukšā kapa bedre pamazām aizaug ar krūmiem. Tai blakus ir kāda cita masu kapa bedre, kas, traģiskā kārtā, nepalika tukša. Tajā guļ apmēram 240 citi sabilnieki, Latvijas pilsoņi, cilvēki. 1941. gada augustā pēc nacistu pavēles mežā tika tika nogalināti 240 neapbruņoti, nevainīgi cilvēki, tai skaitā mazi bērni, sievietes, sirmgalvji. Ebreji. Par šo baiso noziegumu liecina vien padomju laikos uzstādītā piemiņas zīme ar uzrakstu: «Šeit apbedīti 240 vācu fašisma terora upuri. Nogalināti 1941. gada 6. augustā.»

Viņu kopīgā atdusas vieta pamazām aizaug ar zāli un krūmiem. Iespējams, ka, stāvot pie savas kapa bedres šie cilvēki nedomāja par miljoniem latu, viņiem pietrūka tik vien kā līdzcilvēku drosmes un cilvēcības.