Eiropa - nākotnes civilizācijas atrauga, kas pūst no iekšpuses (124)

Žurnāla «Santa» maija numurā ir plaša intervija ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Intervijas ievadā žurnāliste un reizē arī mediju koncerna, kuram pieder žurnāls, īpašniece Santa Anča uzreiz norāda – «par šo interviju man nav samaksāts un tā nav politisks pasūtījums». Var tikai minēt, kādēļ šo faktu Latvijas preses karalienei vajadzēja īpaši izcelt? Lasot interviju, patiešām nerodas iespaids, ka atkal ir salda papļāpāšana ar kārtējo resno runci, kādas Latvijas spīdīgie žurnāli mēdz saukt par «intervijām». Ančas jautājumi ir veikli un salīdzinoši asi. Tādi, kas rūdītajam politiķim liek atklāties mazliet vairāk nekā ierasts.

Ķīnas disidents Ljao Jivs smejas par Aivaru Lembergu

Atbildot uz kādu jautājumu, Lembergs norāda: « ... Eiropa ir dzīvs muzejs. Tās ir nākotnes civilizācijas atraugas, kas pūst no iekšpuses, jo pašlaik nav reāla apdraudējuma, kāds savulaik bija Padomju Savienība. Vienīgā cerība uz Ķīnu, ka tā noliks Rietumeiropu un Ameriku pie vietas un izdzīvošanas vārdā mobilizēs sākt dzīvot.»

Lembergs šajā domā nav ne vientuļš, ne oriģināls. Tas ir pietiekami izplatīts viedoklis Eiropā, Amerikā un citur. Arī Latvijā daudzi domā līdzīgi. Sagadīšanās pēc Lembergam Latvijas preses slejās netieši atbildējis cilvēks, kuram ir daudz pamatīgākās zināšanas. Žurnāla «Rīgas Laiks» aprīļa numurā ir sinologa, filozofa un Ķīnas kultūras pētnieka Kaspara Eihmaņa patiešām interesanta saruna ar ķīniešu disidentu, rakstnieku Ljao Jivu.

Eihmanis trāpīgi atspoguļo Lemberga un viņam līdzīgo skepsi par Rietumu civilizācijas nākotni. Viņš jautā Ljao: «Pēdējos gados Rietumos ekonomiskās krīzes dēļ ir parādījies nogurums no demokrātijas un neticība kapitālistiskajai sistēmai. Vai jūs vēlētos Ķīnā ko tamlīdzīgu?»

Ljao smejas un vaicā: «Kas tas par jautājumu?» Eihmanis atkārto un precizē: «Es runāju par pesimistisko noskaņojumu, kas saistīts ar demokrātisko institūciju efektivitātes zudumu, ko radījusi ekonomiskā krīze.»

Ljao atbilde ir nopietnas uzmanības vērta, jo viņam ir plaša pieredze un zināšanas par abām sistēmām un civilizācijām. Viņš norāda: «Lielāko daļu no pēdējā pusgada esmu pavadījis Vācijā, ASV un Austrālijā. Tas, ko es novēroju, tomēr ir sistēma, kura ir pietiekami fleksibla, lai piemērotos jauniem apstākļiem. Bet Ķīnā ir citādi. Es uzskatu - ja Ķīnas ekonomika sabruks, tad sabruks arī pati valsts un cilvēki sacelsies.» Ljao teiktajā ir vērts ieklausīties, jo pats norāda – Vācijas ārlietu resors, gatavojot diplomātus darbam Ķīnā, izmantojot viņa intervijas par mācību līdzekli.

Kāpēc valstis zaudē?

Kopš Latvija atkal ir tā saucamās Rietumu civilizācijas sastāvdaļa, mums patiešām ir nopietni jādomā par visiem šiem jautājumiem. Vai patiešām esam izvēlējušies pareizo ceļu un kas būtu jādara, lai mēs kopā ar Eiropu nepārvērstos «nākotnes civilizācijas atraugās, kas sapūst no iekšpuses»? Aivara Lemberga vīzija, protams, ir krāšņa. Tomēr derētu apskatīties, ko par šiem jautājumiem domā citi speciālisti. Laikraksta «The New York Times» slejās apskatniece Kristija Frīlenda (Chrystia Freeland) savā rakstā «Nāciju pašcieņa un labklājība» (Dignity and the Wealth of Nations) visiem iesaka izlasīt Darona Adžemoglu (Daron Acemoglu) un Džeimsa Robinsona (James Robinson) grāmatu «Kāpēc valstis zaudē» («Why Nations Fail»). Pirmais ir Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta, bet otrs ir Hārvarda universitātes profesors.

Viņi norāda, ka ir divu veidu valstis – «inklusīvās» («inclusive») un «ekstraktīvās» («extractive»). Kā klasisku pirmo autori min Angliju, kas kopš 1688. gada revolūcijas būtībā ir piedzīvojusi nemitīgu augšupeju, bijusi līdere tehniskajā progresīvā un inovācijās. Kā tipisku «ekstraktīvu» viņi min Krieviju – tai ir bijuši periodiski uzplaukuma periodi, bet tādēļ, ka to nemitīgi ir pārvaldījušas šauras, noslēgtas elites, ekonomika tomēr regulāri sabrukusi vai neglābjami atpalikusi.

Abi norāda, ka valstu stabilitātes un ilgtspējīgas attīstības pamatā tomēr ir pareiza politiskā sistēma. Viņi kritizē tos, kuri uzskata, ka svarīgākā ir ekonomiskā attīstība un viss pārējais tad sakārtosies pats par sevi. Viņi raksta: «Reformatori Maskavā un Pekinā domā, ka, nostiprinot privātīpašumu, panākumi sociālajos un ekonomiskajos jautājumos nāks paši par sevi. (..) Tomēr ne bagātība, ne privātīpašums paši par sevi nepaglābs šīs valstis no neizbēgama krituma.» Viņi norāda, ka pārdomāta, ilgstoši stabila ekonomiskā sistēma bez gudras valsts politiskās sistēmas nevar pastāvēt.

Būtībā viņi norāda, ka veiksmīgām valstīm nepieciešama visplašākās sabiedrības iesaiste politiskajos procesos. Tieši tādēļ pilnvērtīgas demokrātijas ilgākā termiņā izrādījušās veiksmīgākas un stabilākas nekā valstis, kuras pārvalda ekstraktīvas elites.

Viņi noraida pēdējā laikā par tik vilinošajiem uzskatītos Ķīnas un Krievijas piemērus. Zināmā mērā piebalsojot Ljao Jivu, ka tikai valstis, kur līderu intereses ir cieši saistītas ar visas sabiedrības interesēm, ir pietiekami stipras, elastīgas un stabilas.

Pat vislabākie, mērenākie režīmi var sabrukt acumirklī

Jā, Eiropa, ASV un pārējās tā saucamās Rietumu civilizācijas valstis šobrīd pārdzīvo zināmu krīzi un mulsuma brīdi. Bet vēsturiski tās vienmēr ir spējušas laicīgi mobilizēties, atklāti un nesaudzīgi izdiskutēt problēmas, iesaistot sabiedrību, demokrātiski atrast vislabākos līderus, lai rastu jaunus risinājumus. Tādēļ šajās valstīs attīstība kopumā vienmēr ir bijusi ar augšupejošu tendenci un visas krīzes sekmīgi pārvarētas. Kas notiek ar valstīm, kur valda noslēgti režīmi, to lieliski pierādīja «arābu pavasaris», pat mēreni, it kā stabili režīmi var sabrukt pēkšņi un burtiski pāris dienu laikā.

Neskatoties uz it kā atjaunoto demokrātiju un dalību Eiropas Savienībā, Latviju vismaz pēdējos desmit gadus varēja uzskatīt par valsti ar nepilnīgu, neattīstītu demokrātiju. Kopš 90. gadu beigām gandrīz desmit gadus valstī faktiski valdīja šaura, bagātu ļaužu noslēgta elite. Ar zināmā mērā angažētas preses, gļēvu intelektuāļu, veiklu politehnologu gādību un būtībā nopirktiem vēlēšanu rezultātiem viņi ilgstoši saglabāja varu savā šaurajā lokā. Patiesībā šīs šaurais loks bija saglabājis savu ietekmi līdz pat pagājušā gada nogalei, kad izveidojās pašreizējā «neoligarhu» valdība. Iepriekšējā valdībā ministru prezidents Valdis Dombrovskis faktiski bija spiests rēķināties ar tā paša Aivara Lemberga stingri kontrolēto ZZS. Saeimas balsojumos nereti bloķējās vecās elites partija ZZS ar ar koalīcijā neietilpstošajām LPP/LC un TP, talkā ņemot SC. Tādējādi krietni bremzējot nepieciešamās politiskās reformas.

Ejam uz rekordizmiršanu. Dombrovskis vainīgs?

Pie kā šī politiskā stagnācija noveda valsts ekonomiku 2008. gada nogalē, visiem ir zināms. Tas nenotika vienā dienā, būtībā tās bija desmit gadu politiskās stagnācijas sekas. Tad Latvijā faktiski valdīja abu profesoru pieminētais «ekstraktīvais» modelis – šaura, pāris cilvēkos noslēgta elite, kas darbojās savās ekonomiskajās, nevis kopējās sabiedrības interesēs. Šajās dienās demogrāfs Ilmārs Mežs norādīja uz vēl kādu īpaši smagu problēmu, kas, pavisam noteikti, ir iepriekšējo valdību rīcības sekas. Mikroblogu vietnē «Twitter» viņš rakstīja: «Šā gada pirmajā ceturksnī mums piedzima vēl mazāk kā pērn – 4510 (bērni), bet nomira vēl vairāk kā pērn – 8030 (valsts iedzīvotāju). Tātad ejam uz rekordizmiršanu.»

Premjerministrs Valdis Dombrovskis pie varas ir jau trešo gadu. Varētu viņam prasīt atbildību, kādēļ valstij un tautai tik traģiskā tendence turpinās? Nenoņemot atbildību no Dombrovska un «Vienotības» par iepriekšējo gadu kūtrumu, jāatzīmē, ka puslīdz spējīga reformu valdība ir tikai pēdējo pusgadu. Oponenti, protams, kliegs un kritizēs Dombrovski. To var un vajag darīt. Tomēr jāsaprot, ka demogrāfijas krīze ir ilgāka perioda izraisīto problēmu sekas. To strauji nevar mainīt un labot pat Dombrovskis, pat trīs gadu laikā. Tomēr jāšaubās, vai nākamgad viņam šāds antirekords vairs tiks piedots.

Līgatnes traģēdija ir simboliska. Made un Bērziņa «līdzjūtība»

Par simbolisku vecās politiskās elites sistēmas «atraugu» var nosaukt traģisko notikumu Līgatnē. Līgatnes dabas parkam bija pietrūkuši līdzekļi, lai nostiprinātu vietējai tūrisma industrijai tik nozīmīgo lāču mītnes žogu. Tai pašā laikā pie šaurā «savējo» lokam piederīgā prezidenta Andra Bērziņa «lauku tūrisma» objekta bija «aizplūduši» 170 000 latu. Iespējams, ka tie būtu lieti noderējuši pietiekami stipram lāču žogam. Tagad vietējai tūrisma industrijai ir traģisks zaudējums, bet vecās sistēmas «atrauga» aicina privāti, līdzjūtīgi aprunāties ar lāču kopēju. Tas ir simbolisks piemērs, kā sabiedrība cieš valsti pārvaldījušas noslēgtas šauras bagātnieku elites dēļ, kura savas intereses stādīja augstāk par visu.

Gudrās, atklātās valstīs ar politisko sistēmu, kurā aktīvi piedalās visa sabiedrība, līdzekļi tiktu izmantoti gudrāk un saprātīgāk. Tādās valstīs par «ekonomikas un ģeopolitikas» guru netiktu uzskatītas personas, kuras Eiropu uzskata par «nākotnes civilizācijas atraugu». Jo Latvija bija, ir un būs Eiropas sastāvdaļa. Tās Eiropas, kas gudri un ātri spēj saskatīt un atrisināt savas problēmas, lai skatītos uz nākotnes izaicinājumiem.