Intervija ar Andreju Ēķi (51)

Izlasīju Tautas deklarācijas desmit prasības politiķiem. Taisnību sakot, man tas atgādināja kaut ko līdzīgu „zemi zemniekiem”, „jūru jūrniekiem”. Principā pašsaprotamas lietas. Kāpēc tādas vajag saukt par Tautas deklarāciju?

Jā, tās ir pašsaprotamas lietas. Varu paskaidrot plašāk – mēs joprojām dzīvojam pēc tādiem kā padomju principiem, kur ideja un valsts bija pirmajā plānā, bet cilvēki – otrajā plānā. Bet ir  jāvērtē trīs subjekti: Latvija kā valsts, vara, ko esam ievēlējuši, un cilvēki – mēs, indivīdi. Manuprāt, ir radusies situācija, ka valsts un vara it kā dzīvo savu dzīvi,  bet cilvēki – savu. Bet cilvēkiem ir jāieņem aktīvāka pozīcija – mēs visi pēc būtības esam politikā, jo reizi četros gados dodamies vēlēt varu. Iedomājaties situāciju, ja mums nebūtu valsts un tagad sanāktu vairāki simti tūkstošu cilvēku un gribētu izveidot savu valsti. Viņi taču vienotos – mums vajag  drošību, izglītību utt., proti, formulētu prasības, ko vēlas redzēt šajā valstī un sagaidīt no valsts varas. Bet mums jau kopš padomju laikiem dominē valsts pārvalde – no augšas, caur ministriem, pārvaldēm, nenoformulējot, ko tad tauta grib, kādu uzdevumu tā dod tiem, kurus ir ievēlējusi.

Šobrīd Latvijā valsts ir kājām gaisā – nevis valsts kalpo cilvēkam, bet cilvēks kalpo valstij. Un tās vara ir par cilvēku aizmirsusi.

Bet rodas iespaids, ka patiesībā arī jūsu konstrukcija ar Tautas deklarāciju ir sadomāta priekšvēlēšanu aģitācijas metode, un šeit ir tieši tāpat aizmirsts par tautu.

Nevaru tam piekrist. Esmu dziļi pārliecināts, ka šiem formulētajiem uzdevumiem ir vistiešākais sakars ar tautu. Piemēram, deklarācijas punkts „Latvijas galvenā vērtība ir tās cilvēki” – kas tad te ir nepareizs vai aģitatorisks?

Es domāju, jebkuram cilvēkam ikdienā saskarties ar situāciju no valsts varas puses, piemēram, no kaut vai no Valsts zemes dienesta ierēdņu puses, kuri domā – ko šim cilvēkam no manis vajag, nevis – kā es varu viņam pakalpot. Kāpēc ir aizmirsts kalpošanas jēdziens no valsts varas puses? Un aizmirsts par to, kas tad īsti ir politikas centrā – tas taču ir cilvēks un viņa vajadzības. Tas ir tāds pats jautājums, piemēram, ko likt par veselības ministru – ārstu vai pacientu. Jo ārstu interesēs slimnieki, bet pacientu – veselība. Un šīs politikas mērķis  taču ir – veselība, nevis slimošana.

Tautas deklarācijas veidošanas laikā bija svarīgs princips – neaizmirst par cilvēku. Redzot sižetu par sievieti ar vairākiem bērniem un četrdesmit latu ienākumiem mēnesī, vairs nav iespējams runāt abstrakti un no grāmatas. Tad cilvēks nostājas centrā pa īstam un liek domāt, kā tieši atrisināt viņa problēmu.

Vēl viens piemērs, kur politikā pilnīgi aizmirsts par cilvēkiem: klausos ziņu, ka budžetam nepieciešama 300 – 400 miljonu latu liela konsolidācija. Bet ko nozīmē vārds „konsolidācija”? Kas tas tāds ir? Es varu, protams, paņemt svešvārdu vārdnīcu un izlasīt. Bet domāju, ka tas, kurš rakstīja šo PR ziņu, apzināti to veidoja tā, lai cilvēks nesaprot. Apzināti. Un vēl – visi tik runā, kā samazināsim un konsolidēsim, bet kāpēc neviens nerunā – kā pelnīsim?

Atgriežoties pie Par labu Latviju. Jūs gribat teikt, ka tas ir tautas projekts? Tā jau nesanāk – Andris Šķēle ar Aināru Šleseru to pieteica, nāca talkā PR speciālists Ēriks Stendzenieks. Tagad, kad jūs esat kustības vadītājs, koncepcija ir mainījusies, tā ir pilnīgi cita kustība?

Es izstāstīšu no sākuma. Ainārs Šlesers vienmēr ir bijis biznesa pusē, viņš to labi izprot.  Kad viņš kļuva par vicemēru, viņš organizēja tikšanos ar Rīgas un Latvijas uzņēmējiem ar jautājumu: Ko jums, uzņēmēji, palīdzēt no Rīgas vadības puses, lai jums labāk ietu biznesā? Varbūt jūs interesē attiecības ar Krieviju? Varbūt jūs interesē Rīgas markas izveide? Varbūt Rīgai jāizvērš sadarbība ar Brēmeni? Sākotnēji no uzņēmēju puses bija zināma neuzticēšanās, kā tad tagad mums prasa padomu, bet pēc tam sākās kustība, prasība pēc Rīgas markas, pēc LIVE RIGA zīmola tūrisma biznesam. Radās vilkme, kā varētu sadarboties. Uzņēmēji diezgan bieži lamāja politiķus, bet Šlesers tad kādā reizē teica – ja jau jūs sakāt, ka politiķi ir muļķi, kāpēc tad jūs paši neiesaistāties? Ko tad jūs sēžat?

Un tā radās sākotnēji uzņēmēju kustība. Man iesaistoties šajā organizācijā, es sapratu, ka tai jābūt tautas kustībai. Jo tikai tā var noskaidrot pieprasījumu, t.i., tautas viedokli, ko tad mums vajag sasniegt. Tautas deklarācija parāda, ko tai vajag. Tauta jau vēl politiķus, cerot, ka viņi atrisinās noteiktas problēmas, un jāformulē ir tās.  

„Latvijas pilsoņu skaits ir izšķirošs Latvijas nākotnei” – tas ir pieprasījums. Kā tu šo jautājumu, atrisini, ja nāc pie varas, tas tavs jautājums – vai nu palielini dzemdību pabalstus, aizliedz iebraukt imigrantiem utt. – bet pieprasījums ir formulēts šajā teikumā. Tautas kustībai nav jāformulē, kā sasniegt mērķi – tas ir varas uzdevums.

Tad,  jūsuprāt, līdz šim politiķi nezināja, kāds ir pieprasījums?

Valsts pilsoņiem ir jāspēj pateikt, ko viņi no varas grib. Līdzīgi kā akcionāri uzņēmumā, kuri ieceļ direktoru un saka: Andrej, mēs gribam peļņu, bet kā tu to panāc, tas jau ir tavs uzdevums.

Es, piemēram, esmu par prezidentālu republiku, jo Latvijā ir daudz akcionāru jeb iedzīvotāju, bet nav vadītāja. Jo dažādās partijas sava elektorāta pieprasījumu ietver savā politikā, bet kopējs pieprasījums nav formulēts.

Kā jūs skaidrojat, piemēram, ļoti augsto premjera Valda Dombrovska reitingu? Viņš ir valdošs politiķis, veic jūsu kritizēto „konsolidāciju”, un tauta saka – jā, viņš ir ļoti labs premjers. Ne Šlesera, ne Šķēles reitingi Dombrovskim netuvojas.

Tas ir viselementārākais pasaulē, izskaidrot šādu lietu. Latviešiem nav iekšējas mērauklas, kā mērīt cilvēka panākumus.

Ja tu esi rokmūziķis, tad tavus panākumus vērtē pēc aptauju pirmajām vietām un pārdotiem koncertiem, filmu nozarē – pēc skatītāju skaita. Latvijā politiķi savukārt vērtē tā – kurš ir pelēkāks, kurš nekādos skandālos nav bijis iekšā, kurš neko nedara, jo, ja tu neko nedari, tad viss ir kārtībā; kurš maz runā. Un kā krievi saka: glavnoje ņevisovivatsja (galvenais – neizlekt). Latvijā ir tā – ja tu esi kaut drusciņ personība – tad tev galvu uzreiz nogriež.

Piemēram, tas pats [Aivars] Lembergs.  Es viņam piezvanīju un pateicu paldies, ka viņš vērsās pret to amerikāņu norakto kāpu, kur latvieši pat uzbūvēt ceļu nedrīkstēja. Jo viņam Latvijas intereses ir pirmajā vietā. Un es domāju, ka viņam ir visaugstākais reitings kā politiķim tāpēc, jo visi redz, ka viņš nav savtīgs šā vārda primitīvajā izpratnē.

Tātad Šķēle, Šlesers un Lembergs ir nesavtīgi?

Ja cilvēks ir ar galvu, viņš pelna pats un ļauj to darīt citiem.

Man kādreiz stāstīja, ka padomju laikā studentēm tika prasīts: meitenes, ar ko jūs gribētu apprecēties – ar nabagu, bet godīgu, vai bagātu, bet ne tik godīgu? Protams, meitenēm bija jāatbild: ar nabagu, bet godīgu. Mums no padomju laikiem ir potēts, ka nav nekāda vidus – ir vai nu tikai godīgi nabagi, vai negodīgi bagātnieki, ka naudu nopelnīt var tikai negodīgi. Pie mums bagātos nemīl, neraugoties ne uz ko – pat uz to, ka viņš ir pelnījis naudu ar savu galvu, bijis pareizajā laikā pareizajā vietā. Amerikāņiem ir cita pieeja – bagāts, tas nozīmē veiksmīgs cilvēks, ar savu veiksmes stāstu.

Man reiz kādā intervijā prasīja, ar kuriem cilvēkiem es ietu izlūkos. Un ziniet, es ietu izlūkos ar Lembergu, Šķēli un Šleseru, jo es izprotu viņu motivāciju, es redzu, ka viņi ir spēcīgas personības un prognozējami cilvēki. Mans ierosinājums vienīgi būtu, ka šiem cilvēkiem būtu jābūt pareizā komandā ar pareizu uzdevumu, kas viņiem būtu jāizdara.

Kāda atšķirība ir starp Latvijas institūta direktoru Ojāru Kalniņu, kas tagad ir ar lietussargu,   un Aināru Šleseru?  Ojārs Kalniņš ir n-tos gadus tērējis valsts līdzekļus valsts tēlam, piemēram, tikai 2008. gadā valsts budžeta dotācija institūtam bija 235 071 LVL, un tomēr viņš neko nav sasniedzis un pēc viņa nekas nav palicis. Bet Šlesers – jā, varbūt izskatās savtīgs, bet viņš ir uzbūvējis lidostu un padarījis Rīgu par Baltijas aviotransporta Nr. 1. Tad kuru ir jāizvēlas?

Parunāsim tagad par Zviedriju. Kā tas var būt, ka vienā jaukā dienā zviedri iepirka visas Baltijas valstu  komunikācijas, izveidoja un nopirka šeit lielākās bankas un SAS nopirka transporta ceļus. Vienā mirklī izrādījās, ka notiek reāls karš – ne tāds, ka nāk ar tankiem iekšā, bet ekonomisks karš. Manā izpratnē – acīmredzot bija stratēģisks valsts uzdevums, slepens plāns, kā ievērot zviedru  nacionālās intereses.

Un tas, ko es redzu šeit Latvijā, – visu personību izravēšana ar kriminālprocesiem no varas, tā ir ne tikai iekšējās elites cīņa par varu. Jo,  lai varētu uzvarēt ekonomiskā karā no ārpuses, tiek meklēti sabiedrotie iekšienē, kas varētu palīdzēt iekarojumos.

Tā izklausās pēc sazvērestības teorijas – ar ārvalstu aģentu starpniecību iznīcināt spilgtās personības Latvijas politikā un ekonomikā...

Protams, tas jau arī notiek.

Nu, piemēram, Latvijā bija cukurrūpniecība. To savulaik uzbūvēja Kārlis Ulmanis bezdarba apstākļos pēc Lielās depresijas – vienu rūpnīcu Jēkabpilī, vienu – Jelgavā un vienu - Liepājā. Kas tad notika – rūpnīcas izveidoja darbavietas, lauksaimnieki varēja audzēt bietes, visiem bija darbs. Cukuru no ārzemēm neiepirka, nauda palika Latvijā un caur valsts banku reizinājās. Patriotiskā programma savukārt bija – trīs karotītes cukura pie tējas un kafijas – pa vienai par katru cukurfabriku.

Bet iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijai nācās likvidēt savu cukurrūpniecību, jo klerki, kas pārstāvēja Latvijas valsti, neko nesaprot ne no lielo lobiju interesēm, ne arī no mūsu iedzīvotāju interesēm, viņos nav patriotisma izpratnes. Un ko viņi iznīcināja: noteiktu dzīvesstilu, tradīciju. Un ielaida šeit dāņu cukurrūpniekus, kas šeit saskatīja 80 miljonu tirgu. Un sakiet, ka tā nav ārvalstu ekspansija? Ka tā nav darbošanās caur aģentiem šeit Latvijā, lai izskaustu patriotismu un atņemtu nodarbošanās un iztikas tradicionālos avotus?

Ko darīja [Sarmīte]  Ēlerte, būdama ar savu avīzi pie varas visus Latvijas atjaunošanas gadus? Vai audzināja patriotismu? Nekad. Vai, būdama visos filmu fondos, atbalstīja patriotiskas filmas? Nekad.

Uz mūsu teritoriju jau nevajag bumbas mest. Vajag tikai patriotismu iznīcināt.

Viņiem jau nevajag mūsu teritoriju, viņiem vajag tikai mūsu tirgu, darbavietu radīšanu savējiem. Kā mūsu pensionārus pabarot, tas viņiem ir pie vienas vietas.

Mūsu valstī nebūs patriotisma, kamēr pie tās stūres nebūs cilvēki ar izteiktu līderismu, kamēr nebūs godā tas, kas spēj radīt darbavietas. Bez tā mūs nekas labs nevar gaidīt.

Vai nebūs tā, ka, tikko vēlēšanas beigsies, Tautas deklarācija piemirsīsies un cilvēki sajutīsies pievilti?

Pirms četriem gadiem es biju Amerikā un tad sapratu, ka Eiropā televīzija ir nepareizi uzbūvēta, jo tā nav veidota cilvēkam. ASV tā ir komūnas televīzija, kas uzbūvēta komūnai. No turienes atceļoja Labestības dienu ideja – parādīt konkrētu bērnu un palīdzēt viņam. Ir jāiemācās uzbūvēt komūnas mediju, kas klausās cilvēkos. Savulaik Māra Zālīte „Lāčplēsī” bija ielikusi, ka Lāčplēša spēks ir spējā sadzirdēt savu tautu. Šīs spējas dzirdēt tautu saglabāšana ir pats svarīgākais un tas izdosies ar mediju starpniecību.

Esat jau izjutis KNAB interesi par tautas diskusiju un kustību?

Esmu sapratis dzīvē, ka cilvēkiem mēdz būt trīs lielākie dzinuļi – vara, nauda un sievietes. Un vara ir tā, kas spiež un dzen uz priekšu visvairāk. No sākuma, kad man uzrādīja apsūdzību digitālgeitā, es domāju: „Par ko? Ņevinovataja ja! (Neesmu vainīgs.)” Bet pēc tam sapratu – ā, skaidrs! Vara! Kāpēc tagad pret to pašu Šķēli tiek vilkti ārā kaut kādi papīri, lai gan tajā lietā viss ir skaidrs no 2003.gada? Tā ir varas loģika.

Tā ir pārbaude – tev uzliek virsū kaku, un tu saki oi, oi, un aizlien malā vai ej un cīnies. Silvestrs Stallone Rokija Bilbao lomā saka tādus vārdus: "Dēls, cilvēki tevi vērtēs nevis pēc tā, kā tu izturi sitienu, bet vai tu pēc šā sitiena piecelsies."

Cīnoties par varu, visi ieroči ir labi. Man vienīgais labums ir tāds, ka es necīnos par varu klasiskajā izpratnē.  Es esmu viens, man ir trīs puikas, man ir mazmeita, man gribētos jēgpilni izbaudīt dzīvi – kopā ar draugu Aigaru Graubu veidot filmas un turpināt darīt darbu, kuru protu strādāt televīzijā.

Politiskā elite mani var prognozēt. Es esmu prognozējams.

Kāpēc LNT diskusija sacēla tik lielu vētru medijos? Tāpēc, ka politisko debašu monopols līdz šim bija sabiedriskajai televīzijai?

Es nedomāju. Es gribētu pateikt par savu konkurentu [LTV ģenerāldirektoru Edgaru] Kotu – viņš ir korekts. Es jūtu, ka sabiedriskās televīzijas galvgalī nav politisks cilvēks. Ja mēs runājam par Dombura raidījumu, tad viņa formāts ir šovs, kuram svarīgi izraisīt konfliktu pirms ceturtdienas Saeimas plenārsēdēm. Viņš nekādus risinājumus nemeklē, un raidījuma vadīšanas stils ir konfliktējošs, šim formātam profesionāli. LNT līdz šim bija klibojis talk show jomā, un es domāju, ka mēs veidosim politiskus šovus, bet citādus nekā sabiedriskajā televīzijā.

Vai tas, ka jūs esat gan kustības Par labu Latviju vadītājs un vienlaikus arī mediju īpašnieks, liek jums mainīt arī žurnālistisko vidi šeit – LNT, TV5?

Nesen tika atlaists TV5 Ziņu dienesta vadītājs.

Nē, nē, tas neliecina par žurnālistiskās vides maiņu. Žurnālisti strādā pilnīgi atsevišķi no manis, es nodrošinu saimniecisko plūsmu un sastāvu. Žurnālists darbojas savas programmas ietvaros, ko paģēr skatītāji – objektivitāti un ticību tam, ka žurnālists strādā no sirds. Žurnālistika ir neatkarīga.

Un svarīgākais ir princips – vienmēr divi viedokļi, lai ļautu skatītājam izšķirt, kur tad ir patiesība. Ilze Jaunalksne,  piemēram, perfekti lietojot montāžu un aizkadra balsi, rada ilūziju. Tie, kas manipulē ar cilvēkiem, tie skatītāju uzskata par tik stulbu, ka domā, ka viņam nav tiesības izvēlēties – kurš ir labais, kurš sliktais.

Vēlēšanās nekandidēsiet?

Nē. Varat pasvītrot trekniem burtiem. Un nebūšu arī politiskajā apvienībā.

Kurš, jūsuprāt,  būtu labāks premjers – Šķēle vai Šlesers?

Es domāju, ka Šķēle būtu ļoti labs finanšu ministrs. Šlesers būtu ļoti labs ekonomikas ministrs. Bet premjeram būtu jābūt tādam līdzsvarotākam. Ja situāciju salīdzina ar lidmašīnu, tad es šobrīd redzu divus dzinējus, bet pašu lidmašīnu vēl ne.

Līdzsvarotāks – tad jau Dombrovskis?

Es par Dombrovski esmu dzirdējis daudz laba,  bet viņam nav valstiska redzējuma. Viņš ir grāmatvedis.