Patiess stāsts: kas liek sievietei kļūt par mūķeni? (95)

Māsa Diāna: "Klosterī es iestājos, kad man bija 30 gadi. Man bija pastāvīgs darbs, izglītība, arī draugs. Kāpēc? Tā bija sirdsbalss, kuru es mēģināju diezgan sparīgi apklusināt. Kādreiz vienkārši domāju, ka Dievs ir traks!"
Klostera dibinātājs, izveidojot šo vietu, devis iespēju sievietēm ar dažādu pagātni tapt ticīgām un ziedot dzīvi Dievam. Tieši tādēļ māsas par savu t.s. iepriekšējo dzīvi stāsta noslēpumaini, ļaujot cilvēku acīs būt vienādām - vainīgām un nevainīgām.
Māsa Diāna: "Mēs solām dzīvot nabadzībā, šķīstībā un paklausībā. Mums nekas nepieder... Man nav sava konta bankā un bankas kartes. Man nav personīgas naudas. Jebko, ko man vajag nopirkt, man ir jālūdz."

Es neprecos, man nav attiecību ar pretējo dzimumu! Ne arī ar savu dzimumu. Es esmu paklausīga saviem priekšniekiem, lai ko viņi man teiktu, arī tad, ja man tas šķiet nepareizi...

Māsas Diānas ikdiena jau vairākus gadus sākas agri no rīta ar pirmo lūgšanu, un beidzas ar pēdējo -  vēlu vakarā. Tāpat viņa rūpējas par klostera ēku, vada svētdienas skolu mazajiem un pieaugušajiem, apmeklē sieviešu cietumu, palīdz grūtībās nonākušiem cilvēkiem ar nepieciešamu lietu, palīdzīgu roku vai vienkārši labu vārdu.

Periods, kas jāpavada klosterī, lai izšķirtos kļūt par klostera māsu, ir deviņi gadi. Un pat tad ir sastopami gadījumi, kad māsas tomēr pārdomā par tālāko nākotni!

Māsa Diāna: "Līdz tu neesi devis mūža solījumu, vari aiziet. Tiklīdz tu esi devis solījumu uz mūžu, tad tas jau ir komplicēti, tad ir jābūt nopietnam iemeslam. Šis lūgums tiek izskatīts Romā. Ir reizes, kad māsas iziet formācijas posmu, tas var būt vairāki gadi, un tad aiziet vai vienkārši iemīlas..."

Ģimenes locekļi bieži vien smagi pārdzīvo tuvā izvēli doties klosterī, taču skaidrs, ka viduslaiku filmu atainotās klostera māsas un mūki iet līdzi laikam un arī viņu ikdiena ir saistīta ar pasaules modernizāciju.

Māsa Diāna: "Vecajos klosteros jūs redzēsiet, ka logiem ir restes ir priekšā - izskatās kā cietumā. Mūsdienās, kad ceļ, tā vairs nedara. Mums ir televīzija un satelīta televīzija. Mēs lielākoties skatāmies ziņas. Tāpat mums ir abonētas avīzes un šad tad ielūkojamies interneta portālos."

Kā izrādās, tiek svinēti arī svētki: "Sanāk kaimiņi, mēs kopā uzklājam galdu un pasēžam pie ugunskura, kaimiņi mums nes vainagus un liek uz plīvuriem virsū! Mēs arī alu iedzeram."

Tiesa gan, sadzīviskās izpriecas klosterī nav pieļaujamas. Un citas dziesmas kā Dieva dziesmas klusuma idillē neskan.

Māsai Diānai gribētos vairāk muzicēt. Lai gan viņa nav profesionāla mūziķe, viņai ļoti patīk mūzika. Pirms iestāšanās klosterī, viņa ir dziedājusi arī vairākos koros, kas šobrīd vairs nav iespējams, jo diena tiek pavadīta darbā un lūgšanās.
"Man pietrūkst skaistu koncertu, uz kuriem es biežāk varēju iet. Man pietrūkst arī teātra, ko es ļoti mīlu. Tomēr, salīdzinot ieguvumu un atteikšanos gluži kā svaru kausos, es zinu - šī ir pareizā izvēle!"

Māsa Diāna: "Ja neizmēģināsiet, jums vienmēr dzīvē būs ko nožēlot! Dzīve ir daudz krāsaināka, nekā jums šķiet, arī baznīcā!"

Interviju ar māsu Diānu skaties pievienotajā video!