Purva bruņurupuči dzīvo ļoti ilgi – aptuveni simts gadus, dzimumbriedums tiem iestājas 20–30 gadu vecumā. Mūsu nemanāmo kaimiņu var uzskatīt par ilglaicīgu un plānveidīgu pārmaiņu sinonīmu. No dienvidu sugas brāļiem vietējie bruņurupuči atšķiras ar tumšāku krāsu, kas domāta visai reto saules staru labākai uztveršanai. Tie nemaina izvēlēto stratēģiju, bet mērķtiecīgi iet gadiem iemīto ceļu.
Purva bruņurupucis olas vienmēr dēj vienā un tajā pašā vietā. Piemēram, ja tas mīt dīķī, bet olas sadēj smilšu kalnā, tad arī pēc viena, diviem vai piecdesmit gadiem dzīvnieks nenovirzīsies no šī maršruta. Bruņurupucis nav kāmis, kurš nezina, ko darīs pēc piecpadsmit minūtēm. Bruņurupucis ievēro ieradumus, kuri miljoniem gadu palīdzējuši saglabāt sugu.
Purva bruņurupucim uz sauszemes uzglūn daudz briesmu, sākot ar savvaļas dzīvniekiem un beidzot ar lauksaimniecības tehniku. Savukārt ūdenī tas jūtas brīvi un gandrīz drošībā, jo lieliski peld. Bruņurupucis ir miermīlīgs dzīvnieks, tam nav ne nagu, ne indes zobu, lai kādam uzbruktu. Bruņurupuča aizsardzības veids nav agresīvs – viņš vienkārši paslēpjas savās bruņās. Tā ir vēl viena līdzība ar Daugavpili – cietoksnis, atgādina biologs. Dinaburgas cietoksnis ir pilsētas vizītkarte, kura savulaik kalpoja kā aizsargbruņas.
Daudzās valstīs ilgdzīvotājs bruņurupucis kļuvis par gudrības simbolu, piemēram, Ķīnā to uzskata par bagātības un izdzīvošanas glabātāju. Iespējams, arī Daugavpilī ar jauno skulptūru saistīsies ticējumi un tradīcijas. Piemēram, ja paberzēsi to ar kabatu, būs nauda, pasēdēsi uz tā bruņām – būs labs un saulains atvaļinājums, utt.