Skrastiņš: esmu atkarīgs no pilnasinīgas dzīves (23)

Artūrs neslēpj, ka viņa attieksme pret dzeltenajiem medijiem nav mainījusies, un atklāj, kā pieņemts lēmums apprecēties ar mīļoto Ilzi Ķuzuli.

Nespēj atšķirt, kurā virzienā kaislība ir lielāka

Lai gan „Spēlmaņa" izrāde jau norit "Dailes" teātrī pilnā sparā, tomēr lūdzu aktieri Artūru Skrastiņu raksturot savu varoni. Artūrs apdomīgi atklāj, ka viņa Aleksejs vēl top, taču mēģina iezīmēt tēla galvenās raksturlīnijas. „Mans varonis ir dīvainā stadijā, jo mēnesi mēģinot, zemapziņa tik ļoti ir iedarbināta, ka vienā brīdī tā sāk piedāvāt lietas, ko ar prātu nemaz nevari iedomāties. To grūti noformulēt. Tas, ko prasa režisors, ir ļoti plašs diapazons. Man nepieciešams nemitīgi pārslēgties no viena stāvokļa otrā. Varoņa dzīve eksistenciāli ir nonākusi punktā, kad cilvēkam nav laika apstāties, dzīve iemet jaunās emocijās un notikumos, nav laika izsvērt gribi to vai nē. Visu laiku tiek piespēlētas jaunas situācijas, viņš cenšas izpeldēt, bet īstenībā ar vienu kāju vēl vairāk grimst iekšā. Izrādes stāsts ir par to, ka cilvēks, kurš pēc izglītības un aicinājuma ir skolotājs, finansiālu apstākļu dēļ kalpo ģenerāļa ģimenē par bērnu audzinātāju, guvernantu. Ļoti kaislīgi mīl ģenerāļa pameitu, bet viņa raksturs, manuprāt, ir ļoti patmīlīgs. Viņam patīk nedaudz tāda mazohistiska sajūta, kad viņš nesaņem pretmīlu, viņam patīk izbaudīt tādu kā verga statusu. Aleksejs ir kompleksu bagāts cilvēks, kas saslimst ar azartspēlēm. Vienā brīdī viņš vairs nespēj atšķirt, kurā virzienā kaislība ir lielāka. Viņš nonāk ātras naudas pelnīšanas azartā un kļūst par cilvēku, kas liek uz spēles visu. Beigās izrādās - viņš ir nospēlējis ne tikai visu naudu, bet arī mīlestību." Artūrs uzsver, ka sajūtu gamma izrādē ir ārkārtīgi plaša, tomēr varot just, ka šis Dostojevskim bijis pasūtījuma darbs, tici rakstīts lielā steigā, turklāt dienasgrāmatas veidā, kas ir spēlēšanai nepateicīgs formāts.

Ja mīlēt, tad līdz galam

Aktieris atklāj, ka pats ir ļoti emocionāls cilvēks, un daudzi viņa atveidotie tēli ir balstīti tieši emocionālās sajūtās. Šajā darbā viņa izaicinājums ir noķert to raksturu, kāds ir nedaudz salauztam cilvēkam, kurš ir iedomājies dažādas lietas, izdomājis, ka vinnējot miljonu būs patiesi brīvs. „Man ir interesanti atklāt, kā viņš izskatās, kā iet, runā, kā viņš mīl." Arī dzīvē Artūram patīk azartspēles. „Man ir vājš raksturs šai ziņā, man patīk, piemēram, kazino, bet es neesmu kaislīgs spēlmanis. Dzīves ritms tāds, ka man nav laika, pie tam es esmu potenciāls iekritējs uz atkarību, jo ļoti patīk adrenalīns. Tas risks dzīvē. Tā sajūta, kad uzliec lielo likmi - visu vai neko."

„Es esmu potenciāls iekritējs uz atkarību, jo ļoti patīk adrenalīns. Tas risks dzīvē. Tā sajūta, kad uzliec lielo likmi - visu vai neko."

Viņaprāt, šo izrādi vērts redzēt ne tikai aktuālās tēmas dēļ, tā būs „katram cilvēkam, kas nāk uz teātri, spēj domāt līdzi un saņemt sitienu, ko izrāde dod. Spēj ieraudzīt savas kaislības, savu vēlēšanos samainīt šo realitāti pret citu, kas iespējams ir tikai tāda vēlme aizmukt no sevis. Tā ir ļoti maldīga sajūta. Izrādes varoņi visu laiku maldās un ar īstām lietām jauc savas iekšējās brīvības jēdzienu. Un atkarība var būt ne tikai no spēlēm, arī no mīlestības, attiecībām, vēlmes nenovecot." Artūrs pats neņemas uzskaitīt savas atkarības, kuru neesot mazums. Tomēr pati galvenā esot atkarība no pilnasinīgas dzīves, no mīlestības kaislīgā izpratnē. „Man tas ir nepieciešams - ja mīlēt, tad līdz galam. Tā dedzinošā sajūta - vienalga vai mīlot vai slēpojot no kalna, man ir ļoti nepieciešama."

„Pensionāriem nav man jāsaziedo alga"

Artūrs atklāj, ka visās lomās spēj saskatīt sevi. „Tas ir zināms paradokss, jo man vienmēr ir bijis interesanti iet prom no sevis, pašlaik es mēģinu turēt ārpus sevis tēla raksturu , bet vienalga noeju apli un atduros pret domu - tās taču būtībā ir manas īpašības. No sevis aizbēgt aktieris nevar." Par šī brīža mīļākajām lomām Artūrs aizdomājas. „Man patīk spēlēt „Spilvencilvēkā". Ne tāpēc, ka es tur redzētu pats sevi, bet tāpēc, ka mani ļoti uzrunā luga. Arī „Siseņi", kas ir viens no jaunākajiem darbiem un kam, manuprāt, ir laba dramaturģija, ļoti mūsdienīga un skaidra izpratne par cilvēku attiecībām. Es spēlēju homoseksuālu džeku, kas pamet savu tēvu. Man ar tādu puisi ir maz sakara, tomēr tā situācija ar tēvu man ir pazīstama, jo pats esmu audzis bez tēva. Tā saikne vienalga pastāv, neatkarīgi no tā vai jūs esat kopā vai atsevišķi. Tikai tad, kad viņš nomirst, saproti, ka tā nabassaite līdz kaut kādam brīdim pastāvēja." Artūrs katrā lomā ierauga kādu niansi, kas viņu uzrunā kā cilvēku. Un pieticīgi bilst, ka viņa aktiera pieredze tuvojos kaut kādam profesionalitātes sākumam, un esot lielāka spēja veidot lomas tīri prāta līmenī." Apmēram gadu Artūrs Skrastiņš ir viens no tiem latviešu aktieriem, kas redzams LTV seriālā „Neprāta cena". Viņš cer, ka šis patlaban iesaldētais projekts atsāks savu darbību un atzīst, ka viņaprāt jocīga ir situācija, ka skatītājiem jāziedo nauda, lai seriālu varētu turpināt filmēt. „Nevaru to pilnīgi atbalstīt, jo man ir uzskats, ka pensionāriem, kas visticamāk ir galvenā mērķauditorija, nav man jāsaziedo alga. Domāju, ka tas ir producentu uzdevums - piesaistīt sponsorus." Arī darbs kino jomā patlaban ir apstājies. Nav zināms, par kādiem līdzekļiem varēs pabeigt Jāņa Streiča filmas „Rūdolfa mantojums" uzņemšanu, kurā viņš piedalās.

„Man patīk tas brīdis, kad neblefoju"

Jau gadus desmit Artūram ir, kā viņš to nodēvē, mīlestības darbs jeb aizkadra teksta ierunāšana seriāliem. „Nevar teikt, ka tas ir grūti, bet mans režīms ir apmēram tāds - beidzas mēģinājums, dodos uz TV3, pavadu tur divas, trīs stundas, pēc tam atpakaļ uz teātri. Citreiz braucot domāju, ka būtu labi aizbraukt mājās pagulēt. No otras puses, es atslēdzu smadzenes, un man patīk tas ceļš līdz televīzijai, kas ar mašīnu aizņem apmēram 25 minūtes. Man ir savs maršruts. Patīk iziet no teātra, iesēsties mašīnā un kļūt par vienu no ceļu satiksmes dalībniekiem. Iemest sevi situācijā, pieņemt apstākļus un spēlēt pēc tiem noteikumiem. Ja es kaut ko daru, tad uz pilnu klapi tajā iesaistos. Manipulācijas nozīmē savu aktiera profesiju neizmantoju, bet man patīk tā komunikācijas spēle ar cilvēkiem, piemēram, savā iemīļotajā Matīsa tirgū, kur man ir savas ierastās pārdevējas, izmantoju iespēju ar viņām aprunāties. Man patīk tas, ka tajā brīdī neblefoju, mani patiešām interesē tā dzīve, atmosfēra, viņu savstarpējās attiecības, man patīk to vērot un piedalīties tajā vidē, uzklausīt stāstus."

„Cilvēks visu mūžu meklē savu īsto un nevar atrast, bet, kad atrod, tad to jūt. Mums bija pilnīgi skaidrs, ka ir jāprecas. Tas nebija mirkļa untums, bet pilnīgi skaidrs, apzināts un pārdomāts lēmums. "

Vai Artūrs ir patiess arī reklamējot Elvi tīkla veikalus? „Tur ir vairāki aspekti. Kad man zvana un kaut ko piedāvā, piemēram, vadīt kādu pasākumu, tad mani „nopērk" fakts, ka cilvēks, kas ir piezvanījis, tiešām ar lielu cieņu attiecas pret to - nevis pret mani kā pret mākslinieku, bet to, ka es normāli izstāstu savu attieksmi pret piedāvājumu un viņš to adekvāti uztver. Mani tiešām uzrunāja „Elvi" pārstāvju attieksme, un tas, cik veiksmīgi runājot nonācām līdz līgumam. Tā ir arī nauda, tas ir izdevīgs, es ceru abpusēji, līgums. Un, treškārt, man tiešām patīk Elvi veikali. Nesaku tāpēc, ka man tas būtu jāsaka. Es lielveikalu vērtēju pēc dārzeņu un augļu nodaļas - kā tur izskatās. Nekādā gadījumā naudas dēļ es visu nedarītu, ir zīmoli, kurus nekad nepiekristu reklamēt."

Negribēja savās kāzās čakarēt nervus un slapstīties

Runājot par savu personīgo dzīvi, Artūrs atzīst: „Esmu vienmēr cietis no atklātības, no tādas neizlikšanās. Nezinu kā var nodalīt to, kas ir mans aktieriskais spēks un cilvēciskajām īpašībām. Zinu, ka sākot karjeru, esmu ticis pamanīts ar to emocionālo atvērtību, vienkāršo latvju džeka pieeju. Dzīvē ir apmēram tāpat. Šīs pasaules ir diezgan saistītas un grūti nodalāmas. Bet ikdienā es nedomāju par to, vai kādam patīku vai nē, un patiesībā ārpus teātra mani maz tas interesē. Kāpēc esmu cietis? Vēl nesen bija situācija ar manām kāzām, kad visa dzeltenā prese par šo notikumu ziņoja. Nekad mūžā neesmu gribējis afišēt savas attiecības, nekad. Vienmēr esmu bijis pret jebkura veida bulvārpreses rīcību. Es to neakceptēju, man tas šausmīgi nepatīk, un šie žurnālisti to zina. Stāsts par to, kā mūsu kāzu bildes nokļuva presē, ir vienkāršs. Kādā pasākumā man pienāca klāt konkrēta persona, kas strādā dzeltenajā izdevumā un teica - mēs zinām, kur un kad tas notiks. Vai nu uzņemsim bildes no liela gabala, neskaidras un no krūmiem bildētas, vai arī jūs atļaujat fotografēt klātienē. Mēs aprunājāmies ar vedējiem un vecākiem, un nospriedām, ka tādā dienā skandalēties un slēpties nav vērts. Tāpēc mīļā miera labad, lai neizjauktu sev šos svētkus, nepievērsīsim tam uzmanību, nevienu netrieksim prom, pie tam juridiski baznīcā drīkst iet, jo tā ir publiska vieta. Es negribēju savās kāzās čakarēt nervus, slapstoties vai izraisot konfliktus. Šajā situācijā mēs izvēlējāmies tādu kompromisu. Tiem, kas to nezina, izskatās, ka Skrastiņš ar Ķuzuli savas intīmās lietas izliek apskatei. Un cilvēkiem, kas raksta šādus komentārus, es gribētu novēlēt vienu dienu padzīvot piemēram, manā ādā un pastaigāt pa pasākumiem ārpus teātra. Kopš Latvijā pastāv smieklīgā dzeltenā prese, eksistē kaut kādi principi, savstarpējās attiecības un komunikācija. Es pats nestāstu par saviem privātajiem plāniem vai lietām. Tomēr prese pirmā nopublicēja ziņu par kāzām, kad vēl nedz vecāki, nedz draugi nezināja par šo faktu." Artūrs atzīst, ka brīdī, kad presē izlasījis apgalvojumu, ka Skrastiņš maina sievietes kā zeķes, bijis ļoti apvainojies. „Nekad pret attiecībām neesmu tā izturējies. Ir situācija, kad cilvēks visu mūžu meklē savu īsto un nevar atrast, bet kad atrod, tad to jūt. Mums bija pilnīgi skaidrs, ka ir jāprecas. Tas nebija mirkļa untums, bet pilnīgi skaidrs, apzināts un pārdomāts lēmums." Pirms kāda laika LNT demonstrēja seriālu „Saldais pārītis" ar Sandru Zvīguli un Artūru Skrastiņu galvenajās lomās. Kas kopīgs Artūram un Filipam? „No Filipa manī ir veselīgs cinisms un ironija pret lietām, ja vajag varu būt ļoti slinks, bet ar mani arī ir ļoti interesanti. Kas arī bija pamats tam, ka Filips ar Simonu tik ilgi bija kopā, jo viņiem bija interesanti vienam ar otru, patiesībā viņi viens otru ļoti mīlēja. Bija interesanti savā starpā karot, kas ir iespējams tādā situācijā, ja ir līdzvērtīgs pretinieks. Viņi bija līdzvērtīgi pretinieki."