Latviešu valodu nezinošie kasieri uz lapiņām raksta špikerus (150)

«Šie cilvēki man saka, ka toreiz latviešu valodas stundās zīmējuši, tamborējuši, dziedājuši. Šobrīd viņiem ar valodu klājas vēl grūtāk nekā pirmspensijas vecuma ļaudīm. Ar jaunākajiem, kas ir 23 – 25 gadu veci, problēmu nav,» stāsta valodas inspektore.

Viņa atzīmē, ka Daugavpils un Rēzeknes pilsētu vadītāji pieprasījuši krievu valodai reģionālās valodas statusu, bet, piemēram, Daugavpils, Krāslavas un Ilūkstes novadi neprasa. Viss esot atkarīgs no novada vadītāja nostājas.

Vistrakāk esot Zilupē

«Es būtu ļoti priecīga, ja, ieejot jebkurā Daugavpils valsts vai pašvaldību iestādē, varētu dzirdēt, ka gaitenī darbinieki savā starpā sarunājas latviešu valodā, ka viņi tā sarunātos ne tādēļ, ka šodien ieradīsies valodas inspektore,» saka Kriškijāne. Daugavpilī gan neesot tik traki kā Zilupes novadā.

Pie pašreizējiem valodas grēkāžiem Daugavpilī Kriškijāne pieskaita pilsētas autobusu parku un vietējo ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Grēkojuši arī «Maxima» veikali, līdz

pēc vairāku dienu ilgām pārbaudēm kasieriem parādījušies špikeri, kur uzrakstīts «Labdien», «Vai jums ir...», «Paldies par pirkumu».

Apkalpojošā sfēra ir joma, kur problēmas sastopamas visbiežāk. Robi valodas zināšanās tāpat gadās medicīnas iestāžu vidējā līmeņa personālam. «Neviens jau neliedz kopt savas tautas kultūru, taču, tiklīdz esi izgājis sabiedriskās apkalpošanas sfērā – tā, lūdzu, ievēro likuma normas,» ar smaidu, bet apņēmīgi saka inspektore.

Parasti iztiek ar brīdinājumu

Valsts valodas centra valodas kontroles nodaļa nav represīva iestāde, un sodi par latviešu valodas nelietošanu nemaz netiekot piespriesti bieži. Katrs gadījums tiek izvērtēts, un parasti pietiek ar brīdinājumu. Kriškijāne lēš, ka mēnesī iznākot uzrakstīt nepilnu desmitu administratīvā pārkāpuma protokolu. Inspektori var piespriest sodu līdz 200 latiem. Lielāki sodi par nopietniem pārkāpumiem jau ir augstāka līmeņa Valsts valodas centra amatpersonu ziņā.

Kriškijāne uzsver, ka viņas darba pieredzē nav bijis gadījuma, ka kāds nespētu pateikt latviešu valodā nevienu vārdu. «Aizbildināšanās, ka latviski nerunā, jo baidās runāt nepareizi, ir aplama attaisnojuma meklēšana. Man saka: bet es biju bezdarbnieks un man nav naudas, lai valodu mācītos. Atbildu: aizej uz bibliotēku, paņem žurnālus, avīzes – lasi! Naudas tur nevajag. Vajag gribēšanu.

Vienīgais ceļš ir runāt ar viņiem latviešu valodā, lai sarunu partneris, kaut lēnītēm, bet apgūst šo valodu,»

klāsta inspektore, kas darba gaitas Daugavpilī sākusi 2008.gadā.

Kasiere nerunā latviski - tāpat būšot otra valsts valoda

Saistībā ar referendumu nekādas īpašas pārmaiņas attieksmē pret latviešu valodu Daugavpilī nav novērotas. Vien gada sākumā kāda kioska pārdevēja principā atteikusies runāt latviešu valodā, jo, viņasprāt, pēc referenduma krievu mēle tāpat būšot otrā valsts valoda. Latviešu valodas apguves ziņā ar baltkrieviem, ukraiņiem un citām Daugavpils mazākumtautībām tomēr esot vieglāk nekā ar krieviem.

Latgalē uzstājas krievu, nevis latviešu zvaigznes

Kā daudzi Latgales austrumu latvieši, arī Kriškijāne uzsver, ka latviešiem savu patību izdotos daudz vieglāk noturēt, ja no Rīgas tiktu sniegts kultūras atbalsts: «Kas pie mums pēdējos gados atbrauc? Atbrauc Ainars Mielavs – labi, atbrauc kāda jauniešu iecienīta grupiņa – labi, pāris reižu ir bijusi Ieva Akuratere. Bet ar to saraksts cauri. Dzirdu: pilsētas svētkos koncertu sniegs Lazarevs. Kas tas Lazarevs ir? Izrādās, Krievijas estrādes uzlēcošā zvaigzne. Es nemaz nebrīnītos, ja šogad ierastos kāds Kobzons. Nu kāpēc tā?! Kāpēc Preiļos «Prāta vētra» varēja būt, bet Daugavpilī ne? Jā, Rīgas māksliniekus no Daugavpils neaicina, bet – esiet taču uzbāzīgāki, piedāvājiet savas koncertturnejas. Labi, pirmajā reizē nebūs pilna zāle, bet, kad atbrauks otrais, trešais...»