Čečenu līderis grasās pamest Latviju (76)

Intervijā laikrakstam «Neatkarīgā» viņš atzīst, ka negrib bez mitas bērniem skaidrot, kāpēc apkārt ir tik daudz neprofesionālu, negodīgu cilvēku - gan žurnālistu, gan politiķu, gan to, kas tieši vai pastarpināti atrodas pie valdīšanas.

«Latvijas kuģi gremdē politiskie intriganti, un daudzi cilvēki man saka: Bislan, ja tu aizbrauksi, tas būs pēdējais signāls, lai no šejienes bēgtu prom visi pārējie,» intervijā laikrakstam saka uzņēmējs.

Viņš atzīst, ka politiķi diemžēl bāž savu degunu, kur pagadās. Politiķi aizmirst, ka viņi ir tautas priekšstāvji un ka viņiem jāstrādā likumdošanā tik gudri un intensīvi, lai viņu radītie likumi būtu maksimāli labvēlīgi Latvijas cilvēkiem, nevis tādi, kas neļauj elpot. Likumiem jābūt tādiem, kas ir maksimāli izdevīgi investīcijām un biznesam, tādiem, kas ļauj attīstīties cilvēkiem kā ekonomiski radošām personībām, viedokli pauž uzņēmējs.

«Bet ja politiķiem tik vien intereses kā stiprināt specdienestu darbu vai prātot, kas ir un kas nav oligarhi, kuri ir slikti un kuri ir labi Latvijas pilsoņi, tad man jāsaka: nav ko meklēt skabargu svešā acī, ja jums pašiem abās acīs pa satrupējušam baļķim! Neviens okulists jums nepalīdzēs!» saka Abdulmuslimovs.

Uzņēmējs uzskata, ka Latvijā pietrūkst pozitīvās kolektīvās enerģijas, kas pat Kazimira Maļeviča «Melnajā kvadrātā» ļautu saskatīt gaišu ceļu.

«Negribu aizskart latviešus, taču man šķiet, ka latvieši ir Eiropā visnoslēgtākā nācija: kāpēc jūs cits citam nesakāt labus vārdus? Kad aiziesiet Dieva priekšā, Viņš jums vaicās: kāpēc klusēji, neko labu neteici? Negribēju kļūdīties, jūs teiksit. Bet varbūt tu ar savu klusēšanu veicināji visus noziegumus? Tagad paskatieties: katru dienu no Latvijas aizbrauc kāda ģimene un Latvija paliek par tik un tik cilvēkiem nabagāka. Kas mums jādara? Mums jāiet uz laukiem - pie cilvēkiem, kas dzīvo nošķirtu dzīvi, un jālūdz: nāciet pie mums, uz pilsētu, mums te ir izveidojies vakuums. Es saprotu, ka šie cilvēki ir norobežojušies no politiķiem un tirgoņiem un grib dzīvot tīru, mierīgu dzīvi. Un ja arī kāds notic mums un atnāk, ja kāds skaļi izsaka savu novatorisko ideju, gudrie pilsētnieki, tostarp žurnālisti, metas viņam virsū un aplej viņu ar dubļiem. Tad šie cilvēki aizveras uz visiem laikiem, un mēs zaudējam viņu rīcībspēju, kuras latviešos jau tā ir par maz,» situāciju Latvijā raksturo Abdulmuslimovs.

Viņš atzīmē, ka Latvijas vienīgais ceļš ir vairot eksportu - atjaunot nestrādājošās ražotnes un veidot jaunas.

«Es to daru. Turklāt ne Rīgā, bet Rēzeknē, Daugavpilī, Ventspilī. Es to daru bez jebkāda valsts atbalsta. Man no valsts arī neko nevajag, es neko negaidu, pietiktu ar pieklājību, pietiktu, ja netraucētu un apzināti neliktu sprunguļus riteņos,» par savu ieguldījumu ekonomikas attīstībā stāsta uzņēmējs.