Sieviete ar eņģeļa balsi (37)

Un, izrādās, bija, bija... kādreiz Lauma bija uz lielās skatuves. Patti.lv Lauma stāsta par likteņa pavērsienu, kura dēļ pirms 13 gadiem viņa no Operetes teātra solistes kļuva par manikīri, un par sāpīgo dzīves belzienu, kas licis viņai saprast, ka atkal jādzied.

Ballēs skanēja "Dievs, svētī Latviju!"

Lauma dzied jau kopš bērnības, jo uzaugusi ģimenē, kurā dziesmu nekad nepietrūka. „Mans tēvs bija ļoti dziedošs kungs. Atceros - kā bija balles, tā visi dziedāja. Tikko piesēdās pie galda, mazliet paēda vakariņas, momentā dziedāja. Dziedāja visu vakaru, un dziesmu nepietrūka. Tēvs mācījās dziesmas, no sākuma līdz galam viņš varēja nodziedāt milzīgu šlāgeru repertuāru. Atceros arī, ka toreiz - vēl dziļos padomju laikos - balles sākām ar "Dievs, svētī Latviju!". Un es toreiz, mazs bērns būdama, nevarēju saprast, kāpēc šī dziesmiņa jādzied klusi - visi kušināja viens otru, lai tik nepadzied par skaļu."

15 gadu vecumā Lauma iestājās Liepājas mūzikas skolā. Par izkopto balsi viņa lielāko paldies saka savai mūzikas skolas skolotājai Zentai Bukšēvicai, kura diemžēl jau ir mirusi. „Viņa kādu brīdi bija Liepājas muzikālā teātra prīma un mācījusies pie Hertas Štrausas - viņa beigusi konservatoriju Milānā un ir balss nostādītāja operas solistam Edgaram Zvejam. Tā ka man ir laimējies iegūt īstu itāļu dziedāšanas skolu, tāpēc jau talantu šovā varēju ar smaidu nodziedāt tik augstu - tas bija trešās oktāvas re," palepojas Lauma.

Dziedāt Laumai ļoti patika, un balss bija īsts dabas dots talants, tādēļ pēc skolas beigšanas viņa nemaz nepieļāva citu domu un devās uz konservatoriju (tagadējo Mūzikas akadēmiju). Tur viņa tika pamanīta un nokļuva uz Operetes teātra skatuves.

„Es tolaik biju konservatorijas sagatavošanas kursos. Atnāca Kārlis Pamše. Viņš meklēja lomu savai lugai, kuru viņš pats arī režisēja. Man bija 20 gadiņi, un viņš mani paņēma. Tā bija Ilzes loma izrādē "Svētki daudzskaitlī". Pēc tam sekoja nākamās, biju dieviete Jumaliņa izrādē "Sapnis vasaras naktī"."

Taču Laumai sākās problēmas konservatorijā un viņa devās atpakaļ uz Liepāju. „Konservatorijā man nepaveicās ar pedagogu. Mani sāka taisīt par dramatisko soprānu, kaut gan dramatiskais soprāns es nekādi nevaru būt - man ir īsas un stipras balss saites, tas ir pilnīgi cits tembrs - koloratūrsoprāns. Tāpēc es vairs nesapratu, kas man jādara, kā man ir jādzied, pilnīgi nebija vairs nekādas saprašanas... un man no piecnieka uzreiz bija trijnieks. Tādēļ atgriezos Liepājā un savedu kārtībā savu balsi."

Lauma Liepājā pavadīja piecus gadus. „Es sāku strādāt pa visādiem teātriem - strādāju Liepājas teātrī, biju sufliere, bija arī kādas mazas lomiņas. Biju arī Baltijas krievu flotes teātra izrāžu vadītāja. Tas bija brīnišķīgs laiks! Tur bija lieliski aktieri, fantastiski. Kā man patika tur strādāt! Tā vairs nebija latviešu mākslinieku vide, kur tevi - hšš! (Lauma savelk kaķa tvērienā savas smalkās rociņas). Tie aktieri tik ļoti mīlēja viens otru, tik ļoti viens otru atbalstīja."

No Operetes solistes par manikīri

25 gadu vecumā Lauma atgriezās Operetes teātrī un jau pēc nedēļas bija apstiprināta kā soliste. „Biju tāda maziņa un tieviņa, tādēļ daudz princesītes spēlēju - Pelnrušķīte, princese Anna, arī Runcis Zābakos," smaidot atceras Lauma. Taču izbaudīt Operetes skatuvi viņai bija lemts vien piecus gadus, jo 90.gadu vidū Operetes teātri slēdza.

Toreiz Lauma tā lāgā vēl neesot sapratusi notikuma traģiskumu un iespaidu, ko tas atstās uz viņas dzīvi. „Mēs pusgadu nebijām dabūjuši algu, tā bija viena vienīga dzīvības vilkšana. Atceros, ka salīdzinājām - ja pārrēķinātu dolāros, mums alga bija 2 dolāru vērtībā. Tad mēs tos 2 dolārus saņēmām un bijām tik laimīgi, ka vismaz naudiņa bija uz rokas."

Runājot par Operetes slēgšanu, Laumas sejā aizvien atspoguļojas dziļa sāpe un aizvainojums: „Es nebiju klāt, kad Opereti slēdza, zinu, ka no kostīmu glabātuvēm cilvēki nesa ārā kostīmus, kas bija ļoti lielā vērtībā. Teātris tapa iznests ārā nedēļas laikā. Un viss bija beidzies. Kāpēc to vajadzēja izdarīt? Tas ir noziegums pret latviešu tautu, jo tas bija vienīgais Operetes teātris Latvijā, un tas varēja izdzīvot. Tie, kas to likvidēja, pat nepainteresējās, kas tur ir par cilvēkresursu un mantisko resursu."

Citāts: "Mana balss bija pilnīgi ciet. Ārsts noteica diagnozi - ķīmisks apdegums, kas lokalizējies tikai uz balsenes sieniņām. Nekas cits - ne āda, ne acis, nekas nebija skarts, tikai balss. Tas dārgākais, kas man ir, mans nenovērtējamais instruments, cieta vienīgais un vissmagāk..."

Pazemojuma un aizvainojuma sajūta pastiprinājās, kad Operetes mākslinieki aizgājuši uz darbā iekārtošanas biroju: „Mums prasa - kas jūs esat? Dziedātāji? Nu, dziedātāji, jūs ziniet, gan mums ilgi nebūs vajadzīgi. Visus mūs tur gandrīz par pajoliņiem uzskatīja. Operetes teātris atnācis, tie taču nekā nemāk! Nu ko, es atvēru avīzi un skatījos, kādu darbiņu ātri varētu vēl iemācīties. Un tad man kaut kā iedūrās acīs, ka manikīrs/pedikīrs ir pieprasīts amats. Es padomāju - kas tur ko neiemācīties! Un uz ātru roku izgāju kursus. Pirmā darba vieta man bija "Kolonna". Pēc tam bija mazs saloniņš Vecrīgā, tālāk izdomāju strādāšu viena. Un tā jau 13 gadus es strādāju par manikīri."

Jā, Lauma atzīst, ka, izdarot šo izvēli, viņā bija uzbangojis kurzemnieces lepnums. Nu, nevēlējās viņa - Operetes soliste - doties uz Operas kori (šādu iespēju piedāvāja Operetes māksliniekiem), kur tolaik 70 koristēm bija viena telpa un kur bija trīs reizes mazāka alga, nekā viņa saņēma "Kolonnā", strādājot par manikīri. Un kā lai ar tādu algu izaudzina bērnu (Laumai Operetes laikā piedzima dēls)... Taču šis lēmums Laumu aizveda tālu prom no dziedāšanas.

Pazuda balss, ārsti cerības nedeva, bet...

„Iegāju naudas pelnīšanas azartā. Tajos treknajos laikos - no 2004. līdz 2007.gadam es kā manikīre ļoti labi pelnīju, vienkārši lieliski. Bet 12 -14 stundu garas darba dienas man beidzās ar balss saišu ķīmisko apdegumu. Mana balss bija pilnīgi ciet. Pie vainas bija dezinfekcijas līdzeklis - lizoformīns. Vairs to nelietoju. Bet tolaik ārsts noteica diagnozi - ķīmisks apdegums, kas lokalizējies tikai uz balsenes sieniņām. Nekur citur - ne rokas, ne āda, ne acis, nekur nekas nebija skarts, tikai balss. Tas dārgākais, kas man ir, mans nenovērtējamais instruments, cieta vienīgais un vissmagāk," Laumai, atceroties to laiku, acīs mirdz asaras. Tas viņai bija grūts laiks. Dziļu pārdomu laiks.

„Man nekad nav bijis, kas mani aizstāv, es vienmēr esmu meklējusi aizstāvību pie Tā Kunga. Es Viņam lūdzu, lai mani izārstē, lai tas beigtos, lūdzu, lai atklāj man iemeslu, kādēļ man atņemta mana balss. Un Viņš norādīja. Norādīja uz pārlieku lielo materiālo vērtību alkšanu, uz to, ka biju atgājusi pilnīgi nost no dziedāšanas - no lietas, kam biju radīta. Es biju novērsusies, un Viņš mani piespieda atsākt. Viņš nospieda mani uz ceļiem un teica - es esmu Tavs Kungs, nevis nauda. Ņēmu lielus atvaļinājumus, braucu uz Liepāju, pie jūras, sāku mācīties Operetes repertuāru - gāju uz bibliotēku, atraku vecos repertuāra eksemplārus, daži nemaz nav saglabājušies, vien ar roku rakstīti, tā pati Adele, ko dziedāju "Zelta talantos", bija man saglabājusies vien ar roku rakstīta. Man nebija balss, es nevarēju parunāt, tikai čukstēju, bet sēdēju un mācījos Operetes izrāžu āriju vārdus. Es ticēju, ka man atgriezīsies balss, kaut gan ārsti nedeva ne mazākās cerības." Bet balss atgriezās. Un tikpat skanīga kā agrāk. Lauma atkal varēja dziedāt, un šoreiz viņa dziedāja - viņa joprojām regulāri dodas pie sev pazīstamas pianistes un dzied.

Viņa ir gatava atkal darīt to, kam radīta - dziedāt. Šī mērķa dēļ viņa pat meta pie malas savu kurzemnieces lepnumu un aizvainojumu par aizgājušajām dienām un devās pieteikties uz šovu "Zelta talanti". „Cik man bija patīkami, kad redzēju trīs smaidošas sejas sēžam man pretī atlases žūrijā! Reiniks (raidījuma vadītājs Lauris Reiniks - red.) teica - ja man būtu zvaigzne, es viņu piesistu un teiktu - ir talants! Tas man bija tāds medus pods, ka aprakstīt nevaru. Vēl lielāks medus pods bija, kad man piezvanīja un teica, ka esmu paņemta un ka tad un tad man jāiziet uz skatuves - manis ilgi mīļotās un gaidītās skatuves. Tā bija īpaša sajūsma."

Tomēr Lauma negāja uz talantu šovu, lai tur uzvarētu. Viņa to uzskatīja par iespēju parādīt sevi Latvijai, sakot - esmu gatava atgriezties uz skatuves, esmu gatava dziedāt. „Protams, žēl, ka gadi ir pagājuši, ka man vairs nav tā jaunība, ar ko jaunieši var operēt, bet varu teikt, ka man ir kaut kas cits, kā nav jauniešiem, un arī es varu parādīt daudz ko. Man ir liela pieredze, kuru es vēl kādam varētu dāvāt, ja tikai būtu vajadzība. Mūzikli, teātri, koncerti - visam esmu atvērta," saka Lauma.

Iespējams, drīz vien varēsim doties uz Laumas koncertiem. Šobrīd Lauma kopā ar savu pianisti strādā pie koncertprogrammas, un viņas vislielākais sapnis ir to atskaņot publikai.