E-vēlēšanu lielākie riski - iespējamie rezultātu viltojumi (32)

Tautas kalpi gan sola novērst šo nepilnību

Jau pavisam drīz - no aprīļa iedzīvotāji beidzot varēs saņemt elektroniskās identifikācijas kartes, tomēr tas nebūt nav pirmais solis uz e-vēlēšanām. Bez vēlētāju reģistra ieviešanas ar jauno karti nevarēs piedalīties ne vēlēšanās, ne referendumos. Identifikācijas kartē nav integrētas pat savulaik solītās veselības un bibliotēkas kartes, šovakar ziņo Latvijas televīzijas raidījums «De facto».

«E-vēlēšanas principā ir tāds kā lakmusa papīrītis, cik vispār valsts ir gatava e-videi, e-pārvaldei, vispār lietām elektroniskajā vidē. Ja viņš nav, tas nozīmē, ka tā ekovide, ekosistēma nav sakārtota vai cilvēku prātiem nav skaidrības, kā kas notiek,» norāda Latvijas radio un televīzijas centra valdes priekšsēdētājs Jānis Bokta.

Tiek solīts, ka elektroniski balsošana varētu notikt jau nākamajās pašvaldību vēlēšanās – 2013.gadā. Tomēr Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) ar prognozēm un solījumiem nesteidzas. «Ir ļoti svarīgi, lai ne tikai varētu paspēt likumus pieņemt, bet arī programmētāji savu darba daļu izdarīt un auditori pārbaudīt. Es pieņemu, ka var to paspēt izdarīt līdz 2013.gadam, it sevišķi, ja izstrādātāji jau šobrīd paralēli koncepcijas radīšanai strādā arī pie pašas programmas veidošanas. To mūsdienās mēdz bieži saukt par braukšanu pa sliedēm, vienlaicīgi liekot sliedes pa priekšu lokomotīvei. Ja tas šobrīd nenotiek, tad var būt diezgan liels risks, ka var nepaspēt līdz 2013.gadam,» atzīst CVK vadītājs Arnis Cimdars.

SM nekomentē savu neizdarību

Tomēr, lai šis jautājums vispār nonāktu politiķu dienaskārtībā, valdībā vispirms jāiesniedz koncepcija, par ko atbildīga ir Satiksmes ministrija. Tā atsakās no jebkādiem komentāriem par jau tuvākajā laikā valdībā iesniedzamo dokumentu un pat atsakās nosaukt par to tieši atbildīgās amatpersonas, vien uzsverot – «koncepcijas izstrāde ir nobeiguma stadijā».

Tomēr prognozējot iespējamās diskusijas gan iesaistīto institūciju, gan politiķu vidū un iespējamos riskus, speciālisti uzsver – izvirzīt kā pašmērķi interneta balsojumu ieviešanu jau nākamajās pašvaldību vēlēšanās ir krietni pārsteidzīgi. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pirms četriem gadiem izstrādātā e-vēlēšanu koncepcija noraidīta tieši drošības dēļ.

«Es varu pateikt ļoti skarbi – cilvēki, kas šādu mērķi ir uzstādījuši, nav īpaši saprātīgi. Tas ir jādiskutē sabiedrībā, jāpieņem valdībā un jāapstiprina parlamentam. Tas ir ilgs process, kas ilgst, ja ļoti ātri strādā, – gadu, pusotru. Ja kādam ienāk prātā elektronisko vēlēšanu koncepciju izvirzīt caur visām šīm institūcijām, diskusiju sabiedrībā, MK un parlamentā, tad man vienkārši ir jautājums, kādas ir šo cilvēku grupas intereses, kāpēc tāda steiga, tā ir pārāk nopietna lieta, tur ir pārāk daudz risku,» uzsver bijusī e-lietu ministre Ina Gudele.

Ja paspētu, tad tikai atsevišķās vietās

Tam, ka šo jautājumu nevajadzētu sasteigt, piekrīt arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), kuras speciālisti atzīst – lielākais izaicinājums būs rast sabiedrības uzticību šim jaunajam instrumentam un ieviest e-vēlēšanas jau 2013.gadā būtu iespējams tikai pēc ļoti optimistiska scenārija. Tāpat balsojumus internetā nevajadzētu ieviest uzreiz visā valstī, bet vispirms izmēģināt kādā no pašvaldībām, lai, piemēram, kādas tehniskas kļūmes dēļ netiktu kompromitēta visa ideja kopumā.

«Tehniskā ziņā LVRTC noteikti to var apgalvot, ka to var paspēt, var izdarīt, bet mēs neko nevaram ātrāk sākt darīt, kamēr nav nogrozīti vai pieņemti likumi. Tā ir tāda politiskā izšķiršanās,» atzīst arī Bokta.

Par to, ka sabiedrība pārmaiņām vēl būs jāsagatavo, liecina arī pērn rudenī pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām veiktais pētījums, kas parāda, ka iedzīvotāju attieksme pret iespēju balsot internetā nebūt nav viennozīmīga: kritiski noskaņoti pret šādu iespēju bija vairāk nekā puse aptaujāto. Visbiežāk kā pamatojums šādai nostājai tiek minēta neuzticība šāda veida vēlēšanu rezultātiem un tas, ka dati var tikt sagrozīti.

EK Igaunijai pārmet anonimitātes trūkumu sistēmā

Turklāt, runājot par riskiem, izrādās, labākais piemērs neesot arī daudz piesauktā Igaunija, kura jau saņēmusi aizrādījumus no Eiropas Komisijas par nespēju nodrošināt e-vēlēšanu anonimitāti un piekritusi nepieciešamībai veikt uzlabojumus jaunajā sistēmā. Ja Latvijā tiktu izmantota cita veida sistēma, kāda tā bija paredzēta, piemēram, pirms četriem gadiem izstrādātajā koncepcijā, anonimitāte gan būtu garantēta, bet tādējādi rezultātu būtu vieglāk viltot.

«Tur pastāv risks, ka elektronisko vēlēšanu sistēmā sistēmas turētājs var iepludināt liekus elektronisko vēlēšanu biļetenus. Līdz ar to ietekmēt vēlēšanu rezultātus tā, kā uzskata par vajadzīgu. Un, protams, ka trešais risks ir tas, ka elektronisko vēlēšanu rezultātus vienmēr var apšaubīt. Kas, protams, noved pie neprognozējamām situācijām, atkarībā no tautas temperamenta līdz pat pilsoņu karam,» min Gudele. Igaunija patlaban ir vienīgā valsts Eiropā, kur balsošana internetā notiek arī valstiskā līmenī, proti, tā tiek izmantota arī parlamenta vēlēšanās. Citviet valstis neuzdrošinās spert šādu soli un interneta balsojumus izmanto tikai mazāk nozīmīgām aktivitātēm, piemēram, pašvaldību vēlēšanām un referendumiem.

Speciālisti arī norāda – e-vēlēšanas kopumā būtiski nepalielina vēlētāju aktivitāti, vien maina paradumus. Turklāt, lai arī šā instrumenta izmantotāju skaits aug, tas neļauj runāt par iespējamo pāriešanu tikai uz balsojumiem internetā. Līdz ar to finansiālā ziņā e-vēlēšanas nedos valstij ietaupījumu – tieši otrādi, saglabājoties līdzšinējiem izdevumiem par vēlēšanu iecirkņu darbu, biļeteniem un citām izmaksām, klāt nāks vēl ne tikai virtuālā balsojuma programmatūras izstrāde, bet arī būs nepieciešami papildu resursi tā uzturēšanai un uzraudzībai.