Pat jauko gada nogales svētku laikā nenorima neapmierinātības uzviļņojumi Latvijā. Šoreiz gan ne politisku motīvu dēļ un pat ne gaumes dēļ – patīk vai nepatīk līmenī.
Ak valoda, valodiņa
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Negatīvas atskaņas sabiedrībā un arī plašsaziņas līdzekļos izraisīja Vecgada šovs "Arēnā Rīga". Iemesls tam ne tikai priekšnesumu grūti pieņemamais kokteilis, bet tas, ka viss uz skatuves notika svešvalodās, pat uzraksti TV ekrānā. Savukārt visnotaļ prasmīgais šova vadītāju pāris Iveta Feldmane un Lauris Reiniks kļuva par sava veida svešķermeņiem, jo bezmaz vienīgie runāja latviski. Arī viens otrs šā koncerta dalībnieks, pēc tam uzrunāts, bikli atzina – jā, īsti labi tas nebija.
Varētu uzdot tik pierasto jautājumu: "Kas notiek Latvijā?", konkrētāk – kas notiek ar valsts valodu mūsu valstī? Tā vien šķiet, ka valdība netiek tālāk par gadu desmitos iesūnojošo praksi – kampaņveidīgām akcijām, kad tiek pievērsta pastiprināta uzmanība un strostēti skolotāji, izglītības iestādes, dažādas ar valodu saistītas komisijas un attiecīgās ministrijas. Ar to tad viss beidzas, bet nekas nemainās.
Vairāk nekā 50 gadu pie mums valdošā bija krievu valoda, kad visās darbavietās, iestādēs un ministrijās pasākumi utt. notika krievu valodā, dokumentāciju kārtoja krievu valodā. Tagad laiks pienācis angļu valodai tādā pašā kārtā, arī dokumentāciju daudzās iestādēs saņem angļu valodā un sabiedrisko attiecību speciālisti pat neparūpējas par nosaukumu, vārdu un uzvārdu tulkojumu vai pārcelšanu latviešu valodā. Vēl trakāk – svešvalodās rakstītie vārdi tiek pārcelti latviešu valodā pēc angļu valodas rakstības vai izrunas. Tas notiek Latvijas valstī, kuras atjaunotā neatkarība tuvojas 20 gadiem un kurā ar likumu noteikts, ka latviešu valoda ir valsts valoda. Tas notiek demokrātiskā valstī, kurā lielākā daļa iedzīvotāju runā vismaz divās valodās un grūtības nesagādā runāt vai saprasties vairākās valodās. Taču kā vienotai nācijai tās pamatvaloda ir latviešu valoda.
Nereti rodas sajūta, ka paši latvieši kautrējas no savas valodas, ka atkal ir atgriezusies tāda pati situācija kā 19.gadsimta otrajā pusē un 20.gadsimta sākumā. Tad zēla un plauka kārkluvācietība, kad nelielā turībā izsitušies latvieši murmulēja kropļotā vācu valodā, tāpat kā tagad angliski. Un ne tikai latvieši. Šis laiks spilgti dokumentēts Augusta Deglava romānā "Rīga". Vajadzēja nākt izcilām personībām, tādām kā tā laika Tērbatas Universitātes students Krišjānis Barons, kas pārvācotajā sabiedrībā, par šausmām daudziem saviem tautiešiem, studiju biedriem, demonstratīvi runāja latviski. Kad pienāks laiks, kad arī šodienas sabiedrībā radīsies šādi jauni cilvēki, spilgtas personības, kas aizstāvēs latvietību un latviešu valodu jau demokrātiskā, modernā sabiedrībā un ar mūsdienīgu argumentāciju?
Apsveicams ir katrs mēģinājums bagātināt un nostiprināt latviešu valodas pozīcijas. Beidzot tāds mēģinājums ir parādījies arī Latvijas televīzijā. Šajā nedēļā sāka demonstrēt jaunu raidījumu ciklu "Dzīvā valoda". Raidījums notiks karu pirmdienu. Tas veidots četrās daļās un meklēs atbildes uz jautājumiem, vai latviešu valoda ir dzīva, kā tā izdzīvojusi trimdā – Rietumos un Sibīrijā, vai senaizmirsti un atkal gaismā celti novadu vārdi izglābs latviešu valodu no vienveidības un kādas ir latviešu valodas izredzes pēc 100 gadiem.