Runājot par "Jaunlatvijas" dibināšanu, Ulmanis uzsvēra, ka tās dibinātāji patīkami atšķiras no daudzu deviņdesmitajos gados radušos partiju veidotājiem, kuri nāca ar skepsi, nievām un kritiku.
Ulmanis uzsvēra, ka tikai partijas darbs rādīs, vai tā pievienosies jau esošajām 48 sīkpartijām, kuru nozīme ir niecīga, vai arī spēs realizēt savu mērķi - kļūt par nākotnes noteicējiem.
Runājot par sevi, Ulmanis apgalvoja, ka ir gatavs atteikties no "vecumdienu priekiem un siltām zeķēm" un ir gatavs strādāt un domāt kopā ar jaunajiem. Tomēr par "Jaunlatvijas" dibinātāju Ulmanis nekļuva.
Kongresā uzrunu teica arī akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš uzsvēra, ka tā ir milzu uzņēmība - dibināt partiju uz Nacionālā teātra skatuves, kur ir dibināta Latvijas valsts un kur patlaban rosās Žurka Kornēlija.
Stradiņš atgādināja, ka vārdu "jaunlatvietis" lietoja Krišjānis Valdemārs, kura mērķis bija veidot Latviju par turīgu un izglītotu ļaužu valsti.
Stardiņš apgalvoja, ka kongresā dzirdētais vieš optimismu, bet aicināja arī rūpīgi izsvērt, vai partijā piedāvātās vērtības ir pieņemamas vēlētājiem, kuri pārsvarā ir gados veci cilvēki. "Ja jūs vēlētājiem nepiedāvāsiet "siltas čības", jūs tālu netiksiet," brīdināja akadēmiķis.
Viņš arī pauda viedokli, ka latviešu nācijai kopumā ir vecu cilvēku psiholoģija, tāpēc jaundibināmajai partijai būs krietni jāpiepūlas, lai salauztu Latvijas provinciālismu, citādi nekāda izlaušanās Eiropas virsotnēs nebūs.