Neatdosim Pugačovu Ņujorkai un Mumbajai!

Draudošās nelaimes iemesli vēl nav līdz galam izzināti. Pasaules presē un kuluāros tikai biedējošas baumas un satraucoši minējumi, kas īsti licis konkursa tēvam Igoram Krutojam ar smagu roku ierakstīt avīzē, ka sadarbība ar Jūrmalas domi nonākusi līdz «kritiskajam punktam», tāpēc Jaunais vilnis tur vairs nenotikšot. Vai nu tā bija kūrortpilsētas nespēja salabot vienīgo ateju un uzstādīt jūrā gar krastu pasākuma vipistu apzeltīta dolomīta skulptūras, vai nu vilcināšanās pārdēvēties par Krutogradu un pasludināt diženo un vareno par vienīgo valodu arī oficiāli, vai varbūt kādi procenti kādam par kaut ko, taču Krutojam tas acīmredzot nav paticis.

Jūrmalas domei nekavējoties jāatkāpjas un jālien stāvus zemē. Latvijas valdībai jāizsludina ārkārtas stāvoklis, bet visiem ministriem jāsēž tajā kabinetā tikmēr, kamēr būs izdomājuši tādu prjaņiku Krutojam, lai mūsu barotājs Jaunais vilnis paliek un neaiziet. Cerība mirst pēdējā. Krutojs ir pateicis, ka viņam galvā piecas pasaules pilsētas, kuras būtu šā konkursa cienīgas. Un to vidū ne tikai Brjanska un Hantimansijska, bet arī — jes! — mūsu sirmā Rīga, kura tātad vēl nav gatava. Neatdosim Pugačovu Ņujorkai un Mumbajai!

Jumtu un PSRS himnu

Trešdien Krutojs it kā esot bijis ar privātu lidmašīnu atlaidis līdz Rīgai. Pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks jeb «Dvadcatņiks», kā viņu dzird neformāli dēvējam festivāliski uzņēmīgās aprindās, gan neesot izpelnījies godu tikties ar augsto viesi, laikam tāpēc stāsta, ka Jūrmalai durvis uz festivāla rīkošanu vēl neesot aizcirstas. (It kā rīkotājiem vajadzētu durvis, it kā nebūtu logu, ja ļoti vajag.) Toties viņa priekšnieks Nils Ušakovs, ar kuru Krutojs it kā esot ticies, jau sola, ka darīšot «visu iespējamo», lai festivāls notiktu Rīgā.

Ušakovam Rīgā viss ir iespējams! Tāpēc Latvijai viss vēl nav zudis. Raimondam Paulam pēc kārtējās pieredzes ar draudzīgu blēžu bankām pārmēru bēdīga oma, ka Rīgā neesot vietu, kur sarīkot tik skaistus svētkus. Nu, saprotams, tie jau nebūtu kaut kādi nieka Dziesmusvētki. Tomēr Rīga var!

Krutojam Jūrmalā nepatīkot arī koncertzāle, tāpēc varētu rīkot pasākumu Rīgā Doma laukumā, kaut gan tur koncertzāles vispār nav (ja neskaita Doma baznīcu, taču tā ir tik šaura, ka derētu tikai bāram un bufetei). Šī loģiskā ideja jāatbalsta ar uzviju — atdodot festivāla vipiem visu Vecrīgu no Saeimas (jeb Augstākās Padomes) līdz Okupācijas muzejam (to gan vai nu jādēvē par Atbrīvošanas muzeju, vai jāklapē ciet, lai nebojā svētku noskaņojumu). Var pieķert klāt arī Nacionālās bibliotēkas jaunbūvi jeb Nila valodā «Maximu», kur tirgot lietotus brendus mazāk vipiskai publikai, un Latviešu biedrības namu, kurā jau šo Jaungadu izmeklēta publika sagaidīja, klausīdamās Krievijas prezidenta uzrunu un Kremļa kurantus.

Un viss jānoasfaltē, bruģis nav labs ielas augstpapēžu apaviem. Bet ko darīt, ja līs, pirms diviem gadiem jau uzprojektējis visādu shēmu arhitekts Ainārs Šlesers, kurš Krievijas un NVS jeb, kā pats to dēvēja, «Eiropas» galvaspilsētu mēru salidojuma dalībnieku ērtībām bija iecerējis uzbūvēt pāri Doma laukumam stikla kupolu.

Pilnīgai svētku sajūtai festivāla ietvaros varētu notikt bijušās PSRS jeb «kontinentālās» hokeja līgas čempionāta fināls ar konkursa dalībnieku dziedātu Krievijas jeb PSRS himnu sākumā un beigās un uzturēšanās atļauju vai, kas būtu vēl draudzīgāk, Latvijas pilsonības loteriju spēles starplaikos un izpārdošanu visu dziesmotā sarīkojuma laiku. Jo «nevar aprēķināt, cik lielu finansiālu vilkmi valstij nes šis festivāls», kā aizgrābti jūsmo Jūrmalas domnieks Māris Dzenītis.

Nemaz arī nevajag aprēķināt, vienkārši jāizdara, kā apņēmies Ušakovs, viss iespējamais, lai būtu vilkme kā padomju laikos, kad arī aprēķināt nevarēja, tomēr visi zināja, ka Krievija mūs ēdina un apģērbj. Vajag tikai tā dēvēto politisko gribu. Ušakovam un Rīgas domei tās netrūkst.

Uzvarētu reperis VVP

Ja turklāt šī dailes un naudas apoteoze tiktu ieplānota tā, lai sakrīt ar 9.maija svinībām, kļūtu vēl saprotamāk, kāpēc no Krutoja pasaules pilsētu top piecnieka viņa «favorīte», kā pats atzīstas, ir tieši Rīga. Nauda ļauj visur justies kā mājās, un Krievijas jaunbagātniekiem laikam it īpaši. Tomēr ir būtiska atšķirība starp «kā mājās» un vienkārši «mājās». Nauda tomēr nav pats svarīgākais dzīvē. It īpaši tiem, kuriem tās ir daudz.

Pasākuma rīkotāji palaikam ir teikuši, ka nenodarbojoties ar politiku. Taču droši vien justos laimīgi, ja viņu konkursā pieteiktos piedalīties un uzvarēt mūžam jaunais un neapstrīdamais vokālists Vladimirs Putins jeb VVP, kas publiski debitēja 2010.gadā ar svešādo Blueberry Hill, taču privāti ir dziedājis arī sirsnīgāk — kopā ar seksīgo Annu Čepmenu un citiem no ASV izraidītajiem spiegiem. Kā pats stāstīja, «tas nebija karaoke, bet gan dzīvā mūzika» — «Kur sākas dzimtene» un «arī citas dziesmas ar līdzīgu saturu».

Doma laukumā Putins varētu norepot savu lielāko grāvēju «ar līdzīgu saturu» — par to, ka PSRS sabrukums esot bijusi divdesmitā gadsimta lielākā traģēdija. Pirms nepilnām divām nedēļām viņš šai savai galvenajai dziesmai pierakstījis jaunu, precizējošu pantiņu par to, kur sākas un kur beidzas dzimtene, — ka PSRS sabrukums «būtībā» un «vēsturiski» esot bijis 18.gadsimtā veidotās Krievijas impērijas sabrukums.

Latvija Krievijas lielvalstī nebija ne Latvija, ne valsts. Tāpēc nevajag pasākuma viesus no austrumu kaimiņvalsts dēvēt par «tūristiem». Nav pieklājīgi netieši atgādināt par tik lielu traģēdiju, turklāt viņi Latvijā droši vien nemaz arī nejūtas kā «kaimiņvalstī». Līksmosim par viņu naudu un dziedāsim līdzi, ja arī ne vienmēr ar «līdzīgu saturu» un ne «dzīvu mūziku», bet lielākoties karaoke vai pat «zem finiera».