11 gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits ir sarucis par 13%. Lai gan samazinājums bijis vienlīdz liels gan Lietuvas pierobežā - Kurzemē, gan Igaunijas pierobežā - Vidzemē, fiziski sajūtama cilvēku izzušana visasāk skārusi Latgali, kur Baltinavas novads ar 1178 iedzīvotājiem patlaban ir novads ar vismazāko iedzīvotāju skaitu. Latgalē ir ciemi, kur vairs nedzīvo neviens, un arī tādi, kur palicis teju pēdējais iedzīvotājs, svētdien vēstīja LNT raidījums «Top10».
Latgales pierobežas 21.gs. realitāte - izmirušas sādžas
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ja kādu 2011.gadā veiktās tautas skaitīšanas šonedēļ publiskotie provizoriskie dati šokē, tad Latgales iedzīvotāji par tiem vien skumji pasmaida: sak’, tie ir tikai skaitļi, ko tur Rīgā kāds aprēķinājis, bet realitāti, kas aiz tiem slēpjas, mēs redzam katru dienu.
Veselas sādžas stāv tukšas
Kad «Top10» Latgales pusē sāka sarunu par šo tematu, tad emocijas ņēma virsroku – dažs vietējais pārdzīvo šo skumjo faktu klusi, bet cits ļauj vaļu emocijām.
Rihards, kurš ir invalīds, savā ciemā Viļakas apkārtnē palicis gandrīz vai pēdējais. Pirms tam tajā dzīvojuši apmēram 30 līdz 40 cilvēki, ieskaitot bērnus, bet patlaban - tikai viņš un vēl divi cilvēki - viņa ģimenes locekļi. Visi vecumā pēc 50 gadiem.
«Vairāk tur mums blakus nav. Te vēl tālu nevajag braukt, kur izmiruši ir veseli ciemi, izbraukuši -
veselas sādžas stāv tukšas, tur neviens nedzīvo,»
pastāstīja Rihards.
Kā ir, tā jādzīvo
Līdzīgs stāsts uz sirds arī citiem Viļakas apkārtnes iedzīvotājiem. Taču daudzi Latgales ļaudis ar realitāti ir samierinājušies un ar nopūtu atzīst: kā ir, tā jādzīvo.
Sastaptajai Valentīnai Grēverei ir 41 gada darba stāžs, un viņa ar savu pāris simtu latu pensiju esot apmierināta.
«Man meitām tā pagrūti, bet es, par laimi, varu viņām palīdzēt, un uz priekšu tiek. Viņām arī augstskolas izglītība, bērnudārzos strādā abas. Bet algas sākumā bija lielas, pēc tam noņēma. Es viņu studiju kredītus maksāju. Laukos tā var izgriezties, ja īpaši neko tā briesmīgi nevajag,» stāstīja Valentīna.
Visu nosaka darba iespējas
Lauku pilsētnieki kuļas katrs, kā var. Te visiem viens atslēgvārds - darbs. Tie, kam ir darbs pašvaldībā vai kam laimējas atrast vietu veikalā vai kādā uzņēmumā, jūtoties kā veiksminieki. Tikai retais uzdrošinās sākt savu rūpalu.
Kādas bioloģiskās saimniecības vadītāja Biruta intervijā «Top10» atzina, ka agrāk dzīvojusi Viļakas pilsētā, bet tagad – laukos. «Atnācu uz laukiem un smagi strādāju. Grūti vispār! Ļoti daudz darba. Smags darbs un ļoti atbildīgs - grāmatvedība visa un viss,» viņa klāstīja.
Izvēlas braukt uz Rīgu vai ārzemēm
Nevienu nepārsteidz fakts, ka salīdzinājumā ar laiku pirms 11 gadiem Latgale piedzīvojusi vislielāko iedzīvotāju kritumu - par vairāk nekā 20%, bet dažviet pat par trešdaļu. Cilvēki devušies laimes meklējumos pa pasauli.
Uzņēmuma «Latvijas valsts ceļi» pārstāvis Ainārs pauda viedokli:
«Pārsvarā visi aizbrauc uz ārzemēm - Īriju, Angliju, Vāciju.
Visi jaunieši pabeidz skolas, grib strādāt, bet Latgalē jau nav kur darbu dabūt. Viņš pabeidz skolu, un viņam nav kur strādāt. Atliek meklēt darbu ārzemēs vai Rīgā. Daudzi jau tepat pa Latviju brauc meklēt darbus. Man pašam meita strādā Rīgā. Beidza skolu, bet Balvos darba nav,» viņš pastāstīja.
Vienīgais glābiņš jauniešiem vēl ir darbs robežsardzē, sacīja Ainārs. Bet arī tur ir tikai tik darba vietu, cik ir. Agrāk gan viss bijis citādi.
Politiķi par maz brauc uz Latgali
Viļakas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Alberts Draviņš bija gatavs raidījumam «Top10» parādīt tās vietas, kur agrāk kūsāja dzīvība, bet tagad viss ir pamests. Pa ceļam viņš dalījās savās pārdomās par Latgales likteni.
Pirms vēlēšanām kandidāti braukuši, diskutējuši ar iedzīvotājiem, bet kā vēlēšanas pagājušas – tā viss.
«Es domāju, lai kaut cik to saglābtu - šo traģisko situāciju, kāda tagad veidojas, -
ir jāpieņem ekonomiski vai politiski kaut kādi kardināli lēmumi mūsu valsts līmenī.
Pašvaldība nav spējīga neko grozīt, jo ko tad pašvaldība var?! Tas ir valsts līmenī,» pieminēja Draviņš.
Bēdu cēlonis - dzelzceļa līnijas likvidācija
«Top10» vēstīja, ka Viļakas novada un visas
Latgales pierobežas reģiona izmiršana sākās līdz ar dzelzceļa līnijas Rīga - Pitalova likvidēšanu.
Kad sliedes aizvāca, tika slēgtas arī vairākas ražotnes, kas tolaik nodarbināja tūkstošiem cilvēku. Pamazām arī viņi devās projām.
Viena no slēgtajām ražotnēm ir 1971.gadā Kupravā uzceltā drenu cauruļu rūpnīca. Tagad tā ir izmirusi un tukša, bet agrāk tas bijis milzīgs komplekss, kurā ražotas meliorācijas sistēmu caurules, ķieģeļi un keramzīts. Rūpnīcā strādājuši vairāk nekā 900 cilvēku. Tika uzceltas mājas un skola. Draviņš, pa pusei jokojot, sauc šo vietu par vietējo Černobiļu.
«Dzīvoja cilvēki, pat trūka vietas, kur dzīvot, vēl rindās bija jāstāv. Tagad viss ir tukšs, izdemolēts - logi un durvis izņemtas, un esam fakta priekšā, kas ir palicis no padomju mantojuma,» stāstīja novada domes pārstāvis.
Piedāvā dzīvokļus bez pirkšanas
Kupravas skola gan nav izdemolēta, taču nākotnes perspektīvas ir skumjas. Kupravas pamatskolas direktore Sandra Andrejeva atminas, ka, to atklājot, bijuši 360 bērni, pārsvarā krievu tautības. Krievu klasēs bija apmēram 30 līdz 40 bērni, turpretim latviešu klasēs – apmēram 8 līdz 10.
«Nākotnes izmaiņas ir atkarīgas no tā - ja būs darbs, būs darba vietas, tad noteikti arī uz šejieni sāks braukt jaunieši. Jo tagad ir atjaunota māja, dod dzīvokļus,
mums ir dzīvokļi par brīvu, mums nav jāpērk dzīvokļi kā pilsētās.
Cilvēki var vienkārši atbraukt, pieteikties pagastā un, jāsaka, nepērkot dzīvokli, var dzīvot, galvenais, lai varētu samaksāt par apkuri,» noteica Andrejeva.
Neizprot valsts ierēdņu lēmumus
Kaut arī vietējie ir apraduši ar tukšuma un pamestības sajūtu Viļakas apkārtnē, tomēr viņus nebeidz pārsteigt valstsvīru neiedziļināšanās vietējās problēmās un aplamie lēmumi, kurus turpina pieņemt citu pēc cita. Pirms pāris nedēļām darbu zaudējuši arī vietējās mežniecības darbinieki, vēstīja raidījums.
«Mežniecība darbojās Viļakā, cik man ir atmiņā, visu laiku tā ir bijusi. Bet ar mūsu ierēdņu vai Zemkopības ministrijas sadarbību ar Valsts mežiem šogad no 1.janvāra tā vairs nedarbojas un tika pārcelta uz Balviem,» stāstīja pašvaldībā.
Students: Šeit nav ko darīt!
Šādi notikumi nostiprinot vietējo jauniešu pārliecību par to, ka vienīgā iespēja dzīvē izsisties ir doties prom.
Students Salvis atzīst, ka visdrīzāk šajā vietā neatgriezīsies uz palikšanu, bet tikai brauks ciemoties - uz mājām pie vecākiem, radiniekiem, draugiem. «Es uzskatu, ka šeit nav ko darīt, jo
pašreizējā situācija rāda, ka arī pēc gadiem nebūs, ko šeit darīt.
Domāju pats vai nu Rīgā, vai arī ārzemēs.»
Savukārt tie, kas zina, ka nekur nedosies, nākotnē raugās drūmi.
«Nākotne? Es esmu jau daudzreiz teicis: agrāk krievu laikā veda uz Sibīriju, bet tagad lai ved uz Latgali, jo te vispār tukšums. Vot, tos deputātus aizvest! Te būs Sibīrija, te jau drīz tāda nākotne mums ir,» rezumē Rihards.
Skatīt pievienoto video.