Svētki aizvadīti, un daudzās ģimenēs, kurās aug bērni, rotaļlietu plaukts kļuvis par īsu. Var vien minēt, vai no lielā dāvanu klāsta kaut viena lietiņa būs tāda, ko ar mīlestību atcerēsies pēc gadiem.
Mīlestības pavediens rotaļlietu veikalā (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pagājušā gada decembrī izdots kompaktdisks «Ciku, ciku caku», kurā apkopotas aktrises Veras Singajevskas iedziedātās bērnu dienu melodijas. Leļļu muzejā tiekoties ar klausītājiem, māksliniece atklāja, ka viņas ģimene bērnībā dzīvojusi ļoti trūcīgi. Mazās Veras lelles bija no ceļmallapām, un bērna fantāzija tās vērtusi brīnumskaistas.
Par savām bērnības atmiņām, rotaļu un rotaļlietu nozīmi stāsta pedagoģe Ineta Krēsliņa, kura tagad dzīvo Anglijā, un psiholoģe Andra Katkeviča.
Skaistāku par sevi
Ineta atzīst, ka viņas bērnība krasi atšķīrusies no šodienas bērnu iespējām: «Tāpēc saviem dēliem mācu, ka visiem ne tuvu nav tas, ko mums Dievs devis. Protams, lai tā būtu, esam daudz un sīksti strādājuši, arī mūsu puiši, ja ko dara, tad arī izdara.
Bērnībā mani vecāki darīja visu, lai būtu pats nepieciešamākais. Mammiņa savām rokām mums mētelīšus apgrieza uz otru pusi, pāršuva, un bijām atkal sapucēti. Tomēr man bija divas skaistas vācu lelles, kādas tajā laikā bija retums, nezinu, kur vecāki tās bija sameklējuši. Lelle ar zeltainiem, sprogainiem matiem, kas vēra acis ciet un vaļā. Man viņa šķita tik īpaša, ka nosaucu par Saulīti. Leļļu puisītis bija tāds paliels bēbis, kuram iedevu vārdu Minervs.
Bērnībā daudz zīmēju, jo, līdzko pratu noturēt rokā zīmuli, tētis katru dienu deva man uzdevumus kā skolā, kas jāzīmē. Vēl šodien par to viņam paldies! Kopā ar mums dzīvoja arī omammiņa un opapiņš, kuri mācīja savas gudrības, agri jau adīju, tamborēju.
Tolaik daudz spēlējos ar papīra lellēm, kuras zīmēju skaistas, kāda pati nebiju. Jau bērnībā nēsāju stipras brilles, jo kopš dzimšanas ar vienu aci tikpat kā neredzēju, bet to atklāja, tikai sākoties skolai. Papīra lellēm bija visi tie skaistie tērpi, kādu nebija man. Mana mammiņa bija saglabājusi no savas bērnības papīra lelles. Katrai bija sava aploksne ar vārdu un tērpiem. Spēlējos ar šo bagātību, to papildinot.
Mūsu dēli to daļu bērnības, kuru jau apzinājās, vairāk pavadīja ģimenes zemeņu laukā. Tur notika viņu spēles, šļūkšana uz dibena pa mālainajiem dubļiem kā slīdkalniņiem, peldes dīķī un visvairāk – darbs, darbs, darbs no mazotnes.»
Mazliet dzīvais pingvīns
Psiholoģes Andras Katkevičas bērnības mīļākā rotaļlieta bijusi lelle Inga: «To vēl atceros, kad aizveru acis. Nezinu, cik ilgi viņa man bija, bet atceros, ka rūpējos par viņu un loloju ilgi, ilgi. Viņai pat tika veikta «operācija» – pārstādītas skropstas no citas lelles. Atceros, cik satraukta tad jutos, jo biju dzirdējusi, ka operācija ir kas ļoti nopietns.»
Kaut arī par Inetu Andra ir gadus 15 jaunāka, tomēr izrādās – arī viņai ļoti mīļa nodarbošanās bijusi apģērbu modelēšana papīra lellēm, kuras tika iegūtas no ārzemju modes žurnāliem. Izspēlēti skaistumkonkursi un modes skates, ar aizrautību izrādot pašu zīmētos svētku, sporta, ikdienas, kāzu un citus tērpus.
Andras dēlam Rūdim ir pieci gadi, un viņa mīļmantiņa ir pingvīns Pinga. Tas palīdz gan iemigt, gan pareizos lego klucīšus salikt kopā. Rūdim šķiet, ka Pinga ir mazliet dzīvs.
«Līdzīgi kā citiem bērniem, viņam bijuši dažādi periodi – laiks, kad visvairāk interesēja traktori, bija brīdis, kad svarīgākie bija dinozauri, gan grāmatās, gan dažādu figūriņu krāšana. Tētis ved Rūdi mācīties braukt ar sniega dēli, vasarā viņam patīk braukt ar velosipēdu,» stāsta Andra.
Šolaiku bērnam rotaļlietu ir par daudz. Veikali pilni, bērns grib arvien ko jaunu. Tādējādi mazāk fantazē, ātrāk viss apnīk, emocionāli neattīstās spējas pieķerties kam vienam. Šis «modelis» vēlāk var izpausties draugu, dzīves partnera izvēlē, brīdina psiholoģe.
Noderīgas ir attīstošās rotaļlietas, kas liek un ļauj darboties. Taču ir svarīgi, lai vecāki nekrīt otrā galējībā, pārvēršot bērnu par mazo profesoru. Ja bērns spēlējoties smejas un priecājas – viss ir kārtībā. Tas nekas, ja reizēm bērnu spēles pieaugušo acīm var šķist muļķīgas. Svarīgi, lai prieks un izzināšana ir līdzsvarā.
Andra Katkeviča, psiholoģe:
– Rotaļlietām un spēlēm ir milzīga loma bērna emocionālajā un intelektuālajā attīstībā. Pats galvenais, lai spēlēšanās rada prieku. Rotaļlieta var būt kā mīlestības pavediens starp bērnu un dāvanas dāvinātāju, mīļš atgādinājums par mājām arī vēlāk.
Spēles un rotaļlietas ir bērnu «mācību viela» pasaules iepazīšanā. Caur tām notiek bērna intelekta attīstība, veidojas izpratne par noteikumiem, loģiskām likumsakarībām, attīstās radošums, spēja paredzēt uz priekšu, plānot, rīkoties spontāni un ar pārliecību.