Latviešu spoka sirojumi Eiropā (18)

Viss sākās dramatiski un nav beidzies joprojām.

To apstiprina fotogrāfija — vīrietis stāv bedrē līdz krūtīm un lūdzoši skatās augšup. Aiz viņa muguras lāpstas kāts, kas atgādina kapa krustu. Priekšā – tumšzilās biksēs cilvēki, kuriem bedres vīrs taisnojas vai jautā.

Cilvēks bedrē neizskatās pēc spoka. Mugurā pelēka jaka, galvā melna mice. Viņu sauc – Edgars. Zviedru fotogrāfs iemūžinājis latviešu Edgaru Vaksholmas konflikta laikā. Pirms gada. Brīdī, kad zviedru arodbiedrības sāka latviešu būvfirmas darba blokādi Zviedrijā. Padarot darba situāciju latviešu firmas SIA Laval un Partneri celtniekiem neciešamu (bloķējot ceļus, sadarbības partnerus, sagrozot likumus un sankcijas). Attēls ir simbolisks. Toreiz nekas neliecināja, ka notikumi attīstīsies līdzīgi lētai Holivudas filmai un “skolas celtniecība kļūs par Eiropas likteņdrāmu” (Dagens Nyheter, 2005.11.11.). Nebija priekšnojautu, ka jēdziens latviešu celtnieks skandināviem sāks nozīmēt to pašu, ko poļu santehniķis – frančiem un vāciešiem. Pirms 12 mēnešiem nevarējām pat iedomāties, ka pēc gada šis pats latviešu celtnieks un būvfirmas saīsinātais nosaukums Lavals kļūs par nozīmīgu kārti Zviedrijas opozicionāro partiju priekšvēlēšanu kampaņā, par simbolu lētam darbaspēkam, kas grauj stabilo Rietumeiropas valstu darba tirgu, sadragājot ierastās normas un likvidējot rietumnieku labklājību un pārticību.

Skandāla būtība šajā gadījumā nav tik daudz parasta latviešu uzņēmuma uzdrošināšanās vai drosme, bet gan trāpīšanās pie rokas brīdī, kad zviedru kreisie politiskie grupējumi bija jau sākuši svēto karu pret jaunās Eiropas darba tirgus (modernizētas ekonomikas) modeli, kuru aizstāv liberālie un labējie politiskie grupējumi. Edgars, viņa kolēģi un firmas vadība uzradās pie Vaksholmas skolas brīdī, kad zviedru celtnieku arodbiedrība jau bija atvēzējusies PR kampaņai par labu vecās sistēmas saglabāšanai. Jaunais laiks jau klauvēja pie Zviedrijas durvīm, taču vecās darba attiecības un novecojusi ekonomiskā domāšana aizstāvējās ar visiem līdzekļiem. Aizbultējot durvis, ar atļautiem un neatļautiem paņēmieniem. Lavala piesišana krustā (it kā pieķeršana likumu neievērošanā) un aprakšana (politiski korumpētajā zviedru darba tiesā) ir viens no šādiem apšaubāmiem zviedru arodbiedrību (sociāldemokrātu) propagandas paņēmieniem.

Mēģinājums pamatot zviedru tautas iekšējas problēmas ar ārējo ienaidnieku. Jau 2004. gada pavasarī Byggnads sāka gigantisku reklāmas kampaņu pret lēta ārvalstu darbaspēka ieplūšanu Zviedrijas celtniecības objektos. Pēc sešiem mēnešiem Stokholmas nodaļā sākās konflikts ar latviešu būvfirmu. Bez piemēriem problēmas mirst, tāpēc Lavals kļuva par precedentu jeb paraugu, kas ilustrē pieņēmumu. Zviedru kreisie politiskie grupējumi vērsās pret Lavalu, bet labējie bija Lavala pusē. Mazā latviešu būvfirma kļuva par notes puļķi zviedru priekšvēlēšanu batālijās.

Spoks... vai trumpja dūzis

Latvijā nereti dzirdamas runas, ka Lavals esot padarījis valsti populāru ārvalstīs. Zviedri tagad laužoties pēc latviešu celtniekiem, un skandāls skolas celtniecības dēļ esot paveicis vairāk nekā Latvijas Institūta ārpolitiskās aktivitātes.

Tiek likti lietā trafareti par to, ka noderīga ir arī slikta reklāma, un aizrautības karstumā apsviedīgi ļaudis dibina firmas ar nosaukumu Īrē latvieti u. tml., mēģinot izcept olas uz Lavala ugunsgrēka dziestošajām liesmām. Pārdot latviešus tagad ir modē. Uz Zviedriju, arī uz Īriju un citur. Dīvaini, ka pārdevēji un pārdoties gribošie ir nevis Juris, Līze, Valērijs vai Raja, bet gan latvieši.

Pirms dažiem gadiem meita Stokholmā, atgriezusies no skolas, pēkšņi paziņoja, ka arī mums vajadzētu pieņemt vienu polieti. Pēc asas vārdu pārmaiņas noskaidrojās, ka ar polieti ir domāta apkopēja. Visiem esot mazas polietes, mēs vienīgie iztiekot bez savējās. Tautība bija kļuvusi par sinonīmu profesijai. Lai nebūtu pašiem jātīra māja, klasesbiedrenes ieteikušas nolīgt mazo polieti, jo tas esot lētāk un ērtāk. Nenolīgu principa pēc. Taču tagad būs jāsamierinās ar to, ka jēdziens latviešu celtnieks zviedriem nozīmēs “trulu, lētu, anonīmu vīrieti, bez amata rīkiem un pašlepnuma” (Dagens Nyheter, 2005.17.11.). Arī latvieti tagad var nolīgt.

Zviedru arodbiedrību izveidotais nepievilcīgais stereotips ir puskails vīrietis ar celtnieka ķiveri galvā. Guļot uz grīdas ar kājām gaisā, viņš cenšas atdarināt deviņdesmitajiem gadiem raksturīgo Annes Nikolas Smitas apakšveļas reklāmkampaņas pozu, vairāk atgādinot nožēlojamu ākstu, nevis provocējošu ielasmeitu. Komentārs “izmantots par 2 latiem stundā.

Pamatcena – 10 lati stundā” nedz iežēlina, nedz izraisa sašutumu. Diemžēl arodbiedrību kampaņai ir izdevies panākt, ka tieši ar šo stereotipu zviedri tagad saprot jēdzienu latviešu celtnieks jeb Vaksholmas konflikts. Citādu tēla raksturojumu piedāvā pērn Francijas referenduma kampaņas laikā plaši izdaudzinātais poļu santehniķis, kuru vēlāk kā simbolu izmantoja poļu tūrisma firmu interneta mājaslapas Je reste en Pologne. Venez nombreux (Es palieku Polijā. Brauciet šurp droši!).

Gan guļošais celtnieks, gan klaiņojošais santehniķis ir spoki, kas satrauc vecos eiropiešus tieši tāpēc, ka ir nekonkrēti, netverami un to skaits nav ierobežots. Viesstrādnieki, kas apņēmības pilni dodas uz rietumiem. Pēc darba. Cīņa ar tiem būs nesekmīga, jo nav skaidrs, kā tos uzvarēt. Jaunais laiks daudziem šķiet kā cīņa ar ēnām vai spokiem. Sitot pretiniekam, var trāpīt sev.

Pārākuma sindroms

“Imigrējošais darbaspēks mūsu priekšstatos ir kā šaubīgi, gļēvi ļaudis ar šaudīgu skatienu, kas slēpjas aiz savas nolietotās šķipeles.” (Dagens Nyheter, 2005.17.11.)

Viesstrādnieki visur un visiem šķiet vienādi nesimpātiski, arī zviedriem. Īpaši tagad — Eiropas bezdarba spriedzes situācijā. Taču skrandaino imigrantu pūļi nedrīkstētu kļūt par argumentu augstprātīgai legalizācijai. “Mēs uzvedamies kā koloniālā lielvara,” secina zviedru prese, uzsverot, ka “no latviešu viedokļa celtnieku konflikts iekļaujas zviedru pazemojumu sistēmā”. Zviedru pūļa aizspriedumus par to, ka Austrumeiropā viss ir sliktāk nekā pie mums (ieskaitot IQ un profesionālās spējas), diemžēl atbalstīja arī Zviedrijas politiskā elite. Zviedrijas premjerministrs Jorans Pēršons pirms diviem gadiem patentēja jēdzienu sociālais tūrisms, draudot tautiešiem ar trūcīgo ungāru un latviešu imigrāciju Zviedrijas virzienā. Austrumeiropieši izkrāpšot no zviedriem sociālo pabalstu naudu. Taču prognoze izrādījās maldīga. Parazītu vietā Zviedrijā ieradās celtnieki, kas piedāvāja savu darbu, izturot atklātu konkursu. Izrādās, ka Vaksholmas pašvaldība bija gatava piedāvāt skolas celtniecību tieši latviešiem, nevis daudz dārgākajiem zviedru būvniekiem.

Taču arī šeit kārtis sajauca pārākuma sindroms. Zviedrijas celtniecības tirgus ir sadalīts ietekmes sfērās. Trīs lielie monopoli līdz šim uzvarējuši un zina, kā sadalīt valsts būvniecībai atvēlēto naudu savā starpā. Šajā jomā eksistē kartelis, un zviedru arodbiedrības lielā mērā pārtiek no tā iedibinātajiem regulējošajiem noteikumiem. Jauna – ārvalstu – spēlētāja ienākšana šajā jomā bija brīdinošs signāls. Tāpēc brīdī, kad 2004. gada 13. decembrī (Lūcijas dienas rītā) pie latviešu būvētās skolas sākās arodbiedrību un vietējo celtnieku demonstrācija, tā vairāk atgādināja sliktu teātri, nevis protesta akciju. Tredjūniju līderis Torgnijs Juhansons, izkāpis no sava Volvo S 80, pēkšņi ietērpās celtnieku darba tērpā, uzlika galvā ķiveri, lai pēc tam diriģētu kliedzēju kori ar piedziedājumu “Go home!”, nežēlojot nevienu, arī žurnālistus, kas ieradās notikuma vietā ar Latvijā reģistrētu automašīnu. Formāli tika skandēts, ka “šeit notiek cīņa par 32 latviešu celtnieku tiesībām saņemt lielāku algu. Tādu kā zviedriem”. Taču reāli no Lavala darba devējiem tika pieprasīts maksāt saviem strādniekiem vairāk nekā konkurējošajiem zviedru uzņēmumiem. Zem sarkanajiem karogiem ejot, zviedru lielākās arodbiedrības vadītāji un sociāldemokrāti bija pārpratuši marksismu. “Visu zemju proletārieši, savienojieties!” īstenošanas vietā tika panākta savas zemes protekcionistu rindu sakļaušana pret ārējo ienaidnieku – darba ņēmējiem no jaunās Eiropas. Vēl vairāk — “arodbiedrību intereses tika traktētas kā sociāldemokrātu lieta un automātiski tālāk kā Zviedrijas principiālās nostādnes jautājums” (Dagens Nyheter). Eiropas Savienības politisko kauju arēnā nākamā zalve tika vērsta pret Latviju. Zviedrijas Karaliste ar šo brīdi paplašināja celtnieka – prostitūtas reklāmas kampaņu ārpus valsts robežām, iekļaujot aģitācijā visaugstākā Eiropas līmeņa politiskos lobijus. Netika saudzēta tiesa Luksemburgā, Eiropas Komisijas komisārs Čarlijs Makrīvijs, Eiropas arodbiedrības un visi, kam ir ietekme un kas gatavi klausīties.

Savas taisnības uztiepšana

Publikācijas par Vaksholmas lietu manā plauktā aizņem jau divas mapes, taču raksti nemazinās. Tieši otrādi – tie padziļinās un paplašinās. Celtnieku arodbiedrības režijā tikko uzrakstīta un izdota Ingvara Pēršona grāmata Konflikts Vaksholmā, kuru ikviens var vai nu nopirkt, vai izlozēt celtnieku arodbiedrības mājaslapā. Kampaņa turpinās.

Visas 2005. gada nogales arodbiedrības aktivitātes atkal saistītas ar latviešu celtnieku tēmu. Šoreiz runa nav par lavaliešiem, bet gan par citām būvfirmām, kurās strādā latvieši.

Arodbiedrība it kā ir strādājošo aizstāve, to zviedru tredjūnisti laikam saprata tikai pēc izgāšanās 2004. gada 13. decembrī, kad labi atalgoti funkcionāri tēloja televīzijas kameru priekšā cīņu ar streiklaužiem (lavaliešiem) 20. gadsimta trīsdesmito gadu amerikāņu kino stilā. Toreiz viss izskatījās piedauzīgi un nepatiesi. Ar steigu tika atrasta nākamā akcija – pavasara blokāde pret firmu Bygg Lett, kas Erebrū remontēja privātmājas. Steigšus arī tur tika konstatēti pārkāpumi algu politikā, un “par īpašu samaksu arodbiedrībā iestājās divi latviešu celtnieki”, kuru rīcība tika skaļi reklamēta zviedru plašsaziņas līdzekļos, uzsverot, kā tredjūnijas glābj “latviešus no nepareiza darba devēja”. Firma nepiederēja latviešiem, taču tajā strādāja daži tautieši, un ar to pietika. Šoreiz arodbiedrība pārcentās. Zviedru televīzijas žurnālisti bija noskaidrojuši, ka Byggnads ir samaksājis abiem latviešiem par iestāšanos arodbiedrībā daudz vairāk, nekā bezdarba situācijā saņem zviedru celtnieki (sk. Tvärsnytt, 2005.02.09.). Sabiedrība sašuta, arī Eiroparlamenta zviedru deputāts Kristofers Fjelners, kurš no parlamenta tribīnes asi uzstājās pret Zviedrijas valdības un arodbiedrību politiku Vaksholmas lietā, to nosaucot par neakceptējamu un pieprasot, lai Eiropas Komisija dara visu iespējamo pret “šāda rasisma un protekcionisma sirojumiem Eiropā”. Viņam pievienojās daudzi zviedru publicisti, kas uzdrošinājās apgalvot, ka arodbiedrību “dzirnavas ir samalušas birokrātijas zobratos mazu latviešu uzņēmumu”, un konflikts ar Lavalu zili dzeltenajā karalistē pamazām pārauga veselā saprāta robežas.

Taču zviedru arodbiedrības nav rimušās. Krusta karš turpinās. Tiek uzvarētas visas kaujas vietējā frontē. Gūta uzvara arī pret Bygg Lett darba tiesā (kurai, starp citu, pusi tiesnešu izvirza arodbiedrības), un ... nez kāpēc īpaši pompozi tiek deklarētas uzvaras lietās, kas skar latviešu celtniekus, Latviju vai latviešus.

Viss sāk atgādināt sacensības. Latvija : Zviedrija 0:1.

Saules zaķīšu deficīts tumšā telpā

Strīdu karstumā dzimst mīti un konspiratīvas teorijas. Tāpēc, gaidot Luksemburgas tiesas iznākumu, būtu saprātīgi neiedegties un neliesmot līdzi zviedru arodbiedrību kaujas sparam, nogaidot Luksemburgas tiesas iznākumu. SIA Laval un Partneri prasību šajā tiesā uztur zviedru advokāti, kuriem maksā Zviedrijas industrijas asociācija. Tātad – zviedri pret zviedriem ar latviešu būvfirmu kā strīda ābolu karogmastā. Tas vēlreiz norāda, ka konflikts ir vairāk Zviedrijas iekšējā lieta.

Taču politiskas kustības, lobiji un plašsaziņas līdzekļu atmaskojumi mēdz ietekmēt tiesas. Jorana Pēršona valdība neslēpj, ka ietekmēs Luksemburgas tiesu politiski. Patlaban Zviedrijā tiek plaši izplatīts mīts par to, ka lavalieši saviem strādniekiem esot maksājuši vēl mazāk, nekā deklarēts papīros, kurus apšaubīja zviedru arodbiedrība. Pagaidām šiem apgalvojumiem nav korektu pierādījumu. Taču tos aktīvi izmanto zviedru sociāldemokrātu partijas politiskie dūži savās priekšvēlēšanu runās.

Būtu lieliski, ja izdotos publiski argumentēt, ka SIA Laval un Partneri ir godīgi maksājusi strādniekiem atlīdzību, kādu paredz darba līgumi. Fragmentāri teksti latviešu valodā jau sen atrodas zviedru redakcijās un pauž pretrunīgu informāciju. Būtu svarīgi liecināt pret insinuācijām zviedru plašsaziņas līdzekļos ar korektiem VID dokumentiem. Taču Latvijas likumi liedz žurnālistiem pieprasīt no Valsts ieņēmumu dienesta šādus dokumentus, un to saņemšanu apgrūtina likumi. Pagaidām neizdodas noskaidrot, vai Lavals ir sauleszaķītis tumšajā Vaksholmas batāliju telpā.

Tikmēr skumjais racējs no Latvijas (kas nemaz neatgādina spoku, bet gan nogurušu cilvēku) tupina ilustrēt zviedru un ārzemju avīžlapas. Viņa izraktā bedre jau sen pārvērtusies bezdibeņa šahtā, kurai krīt cauri un otrā zemes pusē izlien ārā cilvēki no Latgales, Kurzemes, Vidzemes un Zemgales, meklējot darbu Īrijā, Zviedrijā un citur. Visur, kur neredzamais labirints nogādā darba meklētājus no Latvijas.

Mūsu spoku sirojumi Eiropā turpinās.