Plašsaziņas līdzekļos pēdējā laikā nereti izskan nostalģijas caurausti stāsti par pagājušā gadsimta 70. gadu bohēmas dzīvi Rīgā. Drīz pēc kāda 100 g kultūras raidījuma, kurā par to tika runāts, uz Nedēļas redakciju piezvanīja kāds cilvēks, kuram par šiem gadiem bija atšķirīgs stāsts.
Pagātnē — ne tikai bohēma, bet arī "farcovščiki" (19)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Atceroties māksliniekus un cilvēkus, kas grozījās "ap māksliniekiem", parasti tiek stāstīts par nu jau leģendārām kafejnīcām un bāriem, kuru nosaukumi parasti nebija atrodami oficiālajā sabiedriskās ēdināšanas un izklaides vietu sarakstā, — Kazu, Skapi, Putnu dārzu un Dieva ausi. Protams, tur tika runāts par mākslu un dzīves jēgu, tika stāstītas anekdotes, pa laikam jokojot paklaudzināts pa galdiņu vai sienu: sak, lai jau "orgāni" noklausās! Tika rīkoti dažādi pasākumi, kuri hepeningu nosaukumu ieguva tikai daudzus gadus vēlāk, un, protams, tika dzerts uz nebēdu.
Daudziem šī bohēma bija kā dzīves skola, kā veids, kas ļauj izpriecāt un izbēdāt pāri plūstošās emocijas, kas padomju laikā ārpus personīgā mitekļa tika visai stingri reglamentētas, bet vienalga lauzās uz āru. Daudzi nodzērās, un šodien viņu vairs nav dzīvo vidū vai labākajā gadījumā reizēm uz ielas var satikt kādu agrāk pazīstama cilvēka ēnu, kas līdzinās tiem, ko dēvē par bomžiem. Lai nu kā, 70. gadu bohēmai tiešām piemita sava brīvdomības un dzīvesprieka aura. Bet bija arī daudz kas tāds, par ko neviens neko daudz nerunā pat šodien.
Par to nemēdz runāt
Ar Aināru tikāmies redakcijā — pusmūža vīrs ar iesirmiem, zirgastē saņemtiem matiem sev līdzi atnesis maisiņu ar košļājamo gumiju papīriņiem un pats smej, ka tā šodien ir teju vienīgā liecība par viņa kādreizējo nodarbošanos. Savu vārdu un uzvārdu viņš neslēpj, bet žurnālā lūdz minēt tikai vārdu, jo viņam ir ģimene un viņa tēvs, kas padomju gados bijis augstskolas pasniedzējs, arī šobrīd pieder pie Latvijas akadēmiskajām aprindām.
Savu stāstu Ainārs sāk ar vārdiem: "Par to nekur netiek runāts. Daudzi no cilvēkiem, kas tur bija iesaistīti, ir miruši, nodzērušies, emigrējuši, un viņu ir palicis maz. Viens otrs no viņiem savulaik ir guvis panākumus arī pēcpadomju laikā, vismaz uz brīdi, un viņu vārdi ir zināmi — Aleksandrs Lavents, Raitis Gailis, Vladimirs Ļeskovs. Dažs labs ir nošauts — piemēram, Latvijas mafijas "pamatlicējs Viktors Balulis, kuru nošāva Amsterdamā. Parasti, runājot par 70. gadiem un 80. gadu sākumu, atceras bohēmu, bet ir cilvēki, kas tos laikus atceras kā melnā tirgus ziedu laikus." Ainārs teic, ka atšķirībā no bohēmas cilvēkiem, kuri izklaidējās viesnīcas Rīga bārā, sauktā par Skapi, viņš un citi melnā tirgus darboņi vairāk mīlējuši uzturēties viesnīcas restorāna lielajā vai mazajā zālē, jo tur bijusi laba virtuve.
Darbs ostā un kontrabanda
Pēc vidusskolas pabeigšanas 1974. gadā Ainārs gribējis mācīties Latvijas Valsts Universitātē vēsturniekos, bet pietrūcis viena punkta, lai iekļūtu studentu sarakstos: "Visu cieņu tēvam — viņš varēja teikt savu vārdu, bet to nedarīja. Bija jāpelna nauda, un aizgāju strādāt uz Rīgas ostu. Andelēšanos biju sācis, jau mācoties Murjāņu sporta internātskolā, uz kuru no Rīgas aizgāju pēc pamatskolas. Tā kā biju mācījies Rīgas centra skolās, man bija paziņas, kas, piemēram, uzmanīja ārzemniekus un pirka no viņiem visu, ko varēja. Savukārt ārzemnieki zināja, ko grib pirkt šeit. Piemēram, somu hokejisti labi zināja, kas jāved uz Rīgu, lai viņu izklaides šeit maksātu lētāk, — uzlīmes, krekliņi. Vārdusakot, man šīs lietas bija zināmas. Viss bija ļoti vienkārši — ostas kopmītnēs pirku košļājamās gumijas, vedu uz internātskolu, kur bija bērni no visas Latvijas, un viņi tās veda tālāk."
Tā Ainārs kļuva par ostas strādnieku. Vaicāts, kā ostas strādnieki varēja "tirgoties" ar ārzemniekiem, viņš stāsta, ka tajos laikos katru kapitālistiskās valsts kuģi, kas bija ienācis ostā, apsargāja robežsargi — viens stāvēja pie kuģa trapa, bet otrs kuģa galā, tāpēc neko no kuģa nomest vai vienkārši nonest nevarēja. Tomēr demokrātiskās Vācijas, Polijas, arī Dienvidslāvijas kuģi līdz 80. gadu sākumam netika sargāti, uz tiem varēja iet un pirkt atvestās mantas.
Lielākoties uz Padomju Savienību nākuši vieni un tie paši kuģi, tāpēc jūrnieki bijuši labi informēti par mūsējo vajadzībām, bet sev peļņu nodrošinājuši tik daudz, lai, piemēram, sievietes šeit būtu nopērkamas, nepiemaksājot no savas kabatas. "Toreiz vaicāju gados vecākiem vīriem, kas ar kontrabandu bija nodarbojušies 60. gados, — kādas tad viņu laikos bijušas iecienītās preces? Izrādās, tie bija neilona krekli, mēteļi, lietussargi un lodīšu pildspalvas! Vai varat iedomāties, ka lodīšu pildspalvas Padomju Savienībā kādreiz bija kontrabandas prece?!
70. gados pirkām un pārdevām tālāk košļājamo gumiju, amerikāņu cigaretes, viskiju un citus labus dzērienus, lietussargus, parūkas, džinsus, arī plastikāta maisiņus ar dažādiem zīmējumiem. Tiesa, maisiņus ārzemnieki veda ļoti reti — tas lielāko tiesu bija padomju jūrnieku bizness. Jūrniekiem bija iespējams iepirkties tax–free veiklos, tāpēc ar mums andelēties bija ļoti izdevīgi. Savukārt katrs no mums, kas nodarbojās ar šo nelegālo rūpalu, atrada savu tirgošanās nišu. No manas brigādes divdesmit diviem vīriem es vienīgais kaut cik varēju sazināties angļu valodā, jo gandrīz visi viņi bija iebraukuši no Krievijas un dzīvoja kopmītnēs. Godīgi sakot, tā bija visai primitīva publika. Es pamatā nodarbojos ar košļājamo gumiju biznesu. Pēc trim ostā nostrādātiem gadiem, divdesmit viena gada vecumā, nopirku pilnīgi jaunu četrsimt divpadsmito moskviču."
Šņabis jums, kafija — mums
Klausoties Aināra stāstos par ņipro tirgošanos padomju ostā, gribot negribot bija jājautā, vai tad VDK un citas drošības struktūras netvarstīja tirgoties gribētājus un vai kontrabandisti automātiski nekļuva par šo iestāžu ziņotājiem. Ainārs apgalvo, ka ostu uzraudzījusi pavisam cita struktūra — robežsardze un tā dēvētajai Stūra mājai jeb čekai ar ostu nav bijis nekāda sakara. Katrā ostas brigādē bijis viens vai divi ziņotāji jeb stukači.
"Vienu savas brigādes stukaču uzzināju ātri, jo pēc pirmās izdzertās pudeles šņabja viņš visiem sāka atvainoties, bet par otru es nojautu. Mūsu darījumos stukaču darbībai nebija reālu seku, jo to kantori vairāk interesēja ieroču, narkotiku un pretpadomju literatūras kontrabanda. Principā viņi visvairāk interesējās par divām lietām — lai neviens neaizmuktu, noslēpies uz kuģa, un lai netiktu ievesta pretpadomju literatūra.
Divreiz gadā mums ostā notika instruktāžas, kā jāuzvedas uz ārzemju kuģiem — piemēram, ja biji uz ārzemju kuģa, kabatā nedrīkstēja atrasties vairāk par desmit rubļiem. Saprotams, ka šos noteikumus neievērot bija pavisam vienkārši, tāpat kā iznest kontrabandas preci no ostas teritorijas nebija nemaz tik sarežģīti. Visgrūtākais bija dabūt nopirkto preci no kuģa krastā. Starp citu, pusei manas brigādes nebija ārzemju caurlaižu, un tas nozīmēja, ka viņi nemaz nedrīkst uzkāpt uz ārzemju kuģa, savukārt jūrniekiem nebija lielas intereses rūpīgi slēpt dažus blokus košļājamās gumijas, lai nonestu tos no kuģa. Viņiem labāk patika, ja to darījām mēs.
Bet, protams, vienmēr jau kaut ko var izdomāt. Tajos laikos Padomju Savienībai nebija diplomātisko sakaru ar Dienvidkoreju, tāpēc viņu jūrnieki, izņemot kapteini, krastā netika. Reiz kādā nakts maiņā strādājām uz korejiešu kuģa. Mums ar draugu bija paņemts līdzi šņabis, bet glāzes nebija. Iegājām pie korejiešiem pēc glāzes — un vai mums žēl! — ielējām arī viņiem. Mūsu šņabis viņiem traki iepatikās, un mēs nolēmām uztaisīt apmaiņu. Pie mums liels deficīts un ļoti vērtīga manta bija granulētā jeb šķīstošā kafija, kuras viņiem uz kuģa bija ļoti daudz. Tā nu nākamajā naktī uztaisījām "barteru" — padomju pudele šņabja pret bundžu ar 280 gramiem granulētās kafijas. Melnajā tirgū tāda bundža kafijas maksāja 20—25 rubļus, bet šņabis — no 2,89 līdz 3,07 rubļiem.
Tā mums amats bija rokā! Vēlāk nāca džinsu laiki, slavenā Montana — ziemā zem apģērba un pufaikas man aptina apkārt sešas bikses, tad mani nosēja ar stiepli, lai džinsu bikses nenokrīt un nelien ārā no pufaikas. Tad, nu, varat iedomāties, kāds izskatījos! Bet arī šīs problēmas bija risināmas, jo zaldātiņus, kas stāvēja pie trapa, varēja "iebarot" — ja ne visus, tad vismaz dažus noteikti."
Tīklveida struktūras
Ja triju gadu laikā ostas strādnieks no sava papildu rūpala varēja iekrāt naudu pavisam jaunas mašīnas pirkšanai, tad nelegālā nodarbošanās acīmredzot bijusi vērienīga, tāpēc vietā jautājums, kā tad prece tika tirgota? Aināra atbilde skan pavisam mūsdienīgi: "Man bija izveidota sava tīklveida struktūra pa visu Latviju, kurā bija iesaistīti jaunekļi no 14 līdz 18 gadu vecumam. Viņi zināja, uz kura stūra, kad un cikos mani var atrast. Ejot uz tikšanās vietu, nekad preci līdzi neņēmu. Satikāmies, aizgājām uz vietu, kur biju nolicis preci, un jaunekļi iepirkās. Puiši no visas Latvijas man veda sudraba vienlatniekus, divlatniekus un pieclatniekus, un es tos savukārt nogādāju uz kuģiem.
Vēl uz kuģiem tika nogādātas zelta monētas. Reiz biju pamanījies pārdot kādus divsimt pornogrāfiskos žurnālus un par mani bija sākuši interesēties — to man pastāstīja cilvēks, kurš bija izsaukts uz pārrunām un kuru par mani iztaujāja. Jutu, ka jāuzmanās, un ik pēc laika mainīju norunātās tikšanās vietas. Ja atceraties, tad andele parasti notika centrā, un varbūt es neiekritu arī tāpēc, ka centrā netirgojos. Tā dēvēto Laimas pulksteni centrā uzmanīja, fotografēja no tās mājas trešā stāva, kuras otrajā stāvā bija kafejnīca Luna. Ar savu kontrabandas biznesu nodarbojos līdz 1988. gadam, kad tas zaudēja jēgu, jo tad jau viss bija dabūjams tāpat. No ostas aizgāju tikai 1998. gadā, jo neklātienē pabeidzu ekonomistus un ostā sāku strādāt inženiertehniskos darbus."
Selga — blēdīgs džentlmenis, Lavents — gudrs, bet neuzticams
Atceroties sava kontrabandas biznesa gaitās satiktos cilvēkus, Ainārs pastāsta dažus interesantus sīkumus: "Ar savu preci apgādāju arī cilvēkus, kas rosījās citās jomās — piemēram, tos, kas darbojās ar antikvariāta priekšmetiem. Viņiem naudas netrūka un gribējās iegādāties ko īpašu. Es varēju piedāvāt kādu labu dzērienu vai arī... zobu bakstāmos. Pie mums tie toreiz bija kas jauns un neredzēts. Varēju piedāvāt arī indiešu garšvielas, kaut ko interesantu no apģērba.
Šādos darījumos esmu ticies ar nu jau nelaiķi baņķieri Voldemāru Selgu, ko savulaik nošāva. Esmu viesojies pie viņa mājās, un jāteic, ka viņš pēc uzvedības manierēm un ģērbšanās stila bija džentlmenis no džentlmeņiem, bet žuļiks... ai, kāds žuļiks! Mans draugs salauza viņam žokli. Stāsts bija vienkāršs: draugs dzīvoja kopmītnēs. Šo to pirka un šo to pārdeva, bija sakrājis naudiņu un gribēja iegādāties dzīvokli. Selga apsolīja, ka var pārdot dzīvokli, — es abus iepazīstināju, un mans draugs iedeva viņam naudu. Solījumi turpinājās, bet dzīvokļa nebija. Mans draugs, tāds plecīgs ukrainis, aizgāja pie viņa uz mājām, mazliet to pademolēja, salauza viņam žokli un dabūja savu naudu atpakaļ.
Pāris reižu man bija darīšanas ar Laventu, kam šo to esmu pārdevis no savām precēm. Viņš darbojās antikvariāta jomā, un viņam gar mūsu biznesu darīšanu nebija. Varu teikt, ka Laventam ir ļoti ass prāts, viņš ir gudrs cilvēks, bet tas, ka mazliet viņu pazinu, deva man pamatotu iemeslu vēlāk pēc gadiem teikt visiem radiem, draugiem un paziņām, lai viņi nedomā saistīties ar banku Baltija un neiegulda tajā nevienu santīmu."
Runājot par tālajiem septiņdesmitajiem, kontrabandas biznesu un tīklveida struktūrām, Ainārs piebilst, ka blēdīšanās toreiz bijusi modē tāpat kā tagad, un pastāsta, kā reiz "iekritis", mācoties 11. klasē. Centrā Ainārs nopircis divus blokus košļājamo gumiju, kas tiem laikiem maksājusi bargu naudu — 50 rubļu. Pagājis dažus soļus no darījuma vietas, un pie viņa pienācis kāds vīrs, parādījis sarkanu apliecību un aicinājis sev līdzi uz milicijas pārvaldi. Pa ceļam Ainārs sācis lūgties, lai viņu atlaiž. Pie pārvaldes stūra vīrietis sacījis, ka zina, ko puisis nopircis, un teicis, lai atdod pirkumu viņam un labi aši pazūd. "To sauca par "izkantorēšanu" — nebija viņš nekāds milicis. Pēc gadiem pieciem mēs ar viņu iepazināmies un par šo gadījumu ilgi un dikti smējāmies.
Kad sāku savu darbošanos, man stāstīja par it kā leģendāru gadījumu, no kura cēlies teiciens: "bāzt batonus ausīs" jeb "batons ar dakšām". Kāds reiz esot nopircis vairākus blokus košļājamās gumijas, viņam iedota atslēga no stacijas bagāžas skapīšiem un teikts, ka tādā un tādā skapītī ir soma ar nopirktajām košļenēm. Skapītī tiešām ir bijusi soma, un, kad pircējs to atvēris, tajā bijusi baltmaize ar iespraustu dakšiņu," smejot atceras Ainārs.
Lai nu kā, ja no visa tirgots pa drusciņai un pieticis prāta neaizrauties ar valūtu, kas bijis "stingrais pants", tad dzīve bijusi laba. Cigaretes Ainārs mainījis pret gaļu ģimenes galdam, Montana džinsu kleitu pret ziemas zābakiem sievai, un īpašu rūpju nav bijis.
Ar skumju skatu uz to pašu ostu
Mūsu saruna ar Aināru beidzas negaidīti. Ainārs pēkšņi ierunājas par to, ka esot skumji noraudzīties uz to, kas šodien notiek ar ostu. Vaicāts, kas tad, viņaprāt, notiek ostā, par kuras attīstību tiek tik daudz runāts, viņš paskaidro savu viedokli: "Ar nostalģiju reizēm braucu gar ostu un noskatos, kā tā mirst. Tā ir zaudējusi kravas, un tas, ko avīzēs raksta par tonnām, tādi nieki vien ir. Tās ir ogļu tonnas, bet metāls, apelsīni, gaļa, jēlcukurs, labība, kokvilna vairs neienāk. Tas bija gaidāms jau 90. gadu sākumā, kad Sanktpēterburgas apgabalā sāka celt jaunas ostas. Ostas konteinerterminālis nestrādā ar pilnu jaudu.
Manuprāt, Brīvosta taisās attīstīties vienīgi uz muldēšanas pamata, jo vienīgais, kas palicis, ir ogles un kokmateriāli, bet arī to kļūst aizvien mazāk. Domāju, ka runas par attīstību norisinās tikai tādēļ, lai uz tā pamata tiktu pie teritorijām, kuras pēc tam varēs izmantot savam biznesam."
Nu, ko — acīmredzot tāds ir mūsdienu bizness.