Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Būvuzņēmējs un filantrops Kristaps Morbergs (1844–1928) bija viens no 20. gadsimta sākuma lielākajiem mecenātiem. Viņš 1873. gadā sāka iepirkt neapbūvētos zemes gabalus starp bijušajiem Rīgas pilsētas vaļņiem, Elizabetes ielā un Aspazijas bulvārī, un vēlāk šos – kopumā astoņus – īpašumus novēlēja Latvijas Universitātei.
Mācību iestāde bija ieguvusi vairāk nekā 2,7 miljonus latu. Novēlējuma ceļā dabūto materiālo vērtību galveno sastāvdaļu veidoja seši daudzstāvu nami Rīgas centrā, to vidū arī eiropeiski uzbūvētā Romas viesnīca, skaistā vasarnīca ar dārzu Rīgas Jūrmalā, daudz grāmatu un mākslas darbu, kā arī 600 tūkstoši latu. Pirms Otrā pasaules kara – 1938. gada 1. janvārī – Morberga fondā atradās trīs miljoni 201 tūkstotis 105 lati. Morbergs noteica, ka no īpašumu apsaimniekošanas iegūtie ienākumi izlietojami studentu stipendijām. Tā arī notiek saskaņā ar viņa testamentā pausto gribu. Piemēram, 2005./2006. akadēmiskajā gadā tiks piešķirtas stipendijas par kopējo summu 70 000 latu.
Leģendas
Leģenda nr. 1. Leģenda par Kristapu Morbergu, kurš no nabadzīgas laukstrādnieku ģimenes vienās pastalās ienācis Rīgā un kļuvis par bagātnieku, iespējams, nav nekāda leģenda, bet īstenība. Ģimenē viņš bija piektais, jaunākais, dēls. Tātad nolemts kalpa dzīvei, tāpēc devās prom. Vispirms uz Jelgavu, kur mācījās namdara amatu pie kāda būvuzņēmēja, 1864. gadā – jau uz Rīgu. Tik tiešām – pastalās un tik tiešām – ceļu mērojis kājām.
Leģenda nr. 2. Jau 1873. gadā Morbergs kļuva par Rīgas namsaimnieku.
Allaž tiek uzsvērts, ka Morbergs pie mantas ticis, pateicoties savai apķērībai un praktiskajam prātam. Iespējams, tā ir leģenda, ka viņš pirmos zemes gabalus lēti iepircis ap Rīgas nocietinājuma vaļņiem. Vaļņu akmeņu laušana bija smags darbs, bet ar tiem pieticis Morberga ceļamo namu pamatiem un palicis pāri pārdošanai. Bija vai nebija tā? Ļausim leģendai tāpēc būt leģendai un neatminēsim to! Lūk, apķērības dēļ uz Morbergu Rīgā sākuši skatīties ar uzticību.
Leģenda nr. 3. Visticamāk, leģenda ir arī Morberga dēvēšana par arhitektu. Puisis, kurš pabeidzis dažas pamatskolas klases, ar kurām pat turpmākām mācībām Rīgā bijis par maz, it kā Berlīnē ieguvis arhitekta grādu. Īstenībā Morbergam nebija ne profesionālas izglītības, ne arhitekta kvalifikācijas, bet fakts paliek fakts: viņš pašmācības ceļā iemācījās projektēt skaistas ēkas. Pastāv pieņēmums, ka ēku kompleksu Basteja bulvārī 10/12 (tolaik Zigfrīda Meierovica bulvārī 8/10) projektējis Morbergs pats. Pat ja leģenda prasītu skaļus vārdus, tādus kā – tāpēc viņš saviem tautiešiem novēlējis tādu pašu iespēju – izglītoties un pilnveidoties ar Kristapa Morberga fonda palīdzību, – jāteic, fonds ir īstenība.
Leģenda nr. 4. Ne vienmēr Morbergam klājies viegli, viņš nonācis arī finansiālās grūtībās. Stāsta, ka bagātais uzņēmējs, kura reputācija tajā brīdī likta uz kārts, izvēlējies tādu kā šoka terapiju – nopircis skaistu un dārgu zirgu vai lepnu divjūga karieti. Kuram pēc tam celtos mēle baumot, ka Morbergam nav naudas un viņam nedrīkst uzticēties?
Mecenāts
Morbergam pirmās idejas par latviešu studentu materiālu atbalstīšanu radās jau 20. gadsimta sākumā vēl pirms Latvijas Universitātes nodibināšanas. Jau 1911. gadā viņš bija sastādījis testamentu, novēlot līdzekļus Rīgas Latviešu biedrībai, kura tolaik atvēlēja stipendijas Krievijā studējošiem centīgiem latviešiem. Vēlāk ar viņa dotajām stipendijām ārzemēs tika izglītoti jauni mācībspēki, kuri atgriezās Latvijā. Mūsdienās Morbergs pelnījis ne tikai apbrīnu, bet arī cieņu par savu rīcību, jo atmiņā nav neviena līdzīga gadījuma. Tiesa, ir mecenāti, kuri piešķir stipendijas, sponsorē izstādes un citādi atbalsta jaunos talantus, taču sava īpašuma grožus no rokām neizlaiž.
Morbergs esot vadījies pēc atziņas – dzīvot pašam un ļaut citiem dzīvot. Viņš nesmēķējis, grādīgos dzērienus lietojis maz, pret saimes ļaudīm izturējies ar cieņu un bijis devīgs – piemēram, kalpotāji ēduši no kungu katla, saņēmuši noguldījumu grāmatiņas ar palielām naudas summām. Morberga kaislība bijuši zirgi, viņam piederējuši 12 tīrasiņu rumaki. Morbergs pircis arī izsmalcinātus mākslas priekšmetus un grāmatas. Ja turpinām par cilvēcisko, Morbergs precējies divreiz: 1874. gadā viņš apprecējās, bet laulība izira pēc septiņiem gadiem, jo kundzi kā garā vājo ievietoja slimnīcā; 1882. gadā viņš par sievu apņēma jauniņo, septiņpadsmitgadīgo Augusti Luīzi Hartmani. Šī laulība bijusi tiešām laimīga.
Viesnīca «Kristaps Morbergs»
Pavisam drīz Kristapa Morberga piemiņa tiks iemūžināta nekustamā īpašuma veidolā. Jautājums vien par to, vai garāmgājēji, ieraugot uzrakstu «Viesnīca «Kristaps Morbergs"», zinās, kas bijis šis cilvēks. Tāpat kā tie, kuri dzīvos neapšaubāmi skaistajos viesnīcas numuriņos.
Morbergiem piederēja dzīvoklis tagadējā Basteja bulvārī 10/12, 3. stāvā. Šo gruntsgabalu, uz kura uzcelts ēku komplekss, Morbergs ieguva 1876. gadā no Rīgas pilsētas. Sākotnēji Morbergi mitinājās pa visu stāvu, vēlāk savu dzīves telpu sašaurināja. Joprojām uz Basteja bulvāra pusi vērsti oriģinālie, no priedes koka gatavotie dubultie oderlogi ar 19. gadsimtam neraksturīgo vienlaidus stiklojumu – kā vitrīnas. Pa vienu var redzēt koku zarus, pa otru – Bastejkalna nogāzi. Ēkas savienoja tiltiņš, tas ir saglabājies, bet Morberga kundzes krāšņais gaisa dārzs ir zudis. Galvenajā kāpņu telpā palikušas sākotnējās akmens masas flīzes, telpās – reljefas griestu ieloces, apaļas griestu rozetes, skaistās, rotātās podiņu krāsnis.
Nami Basteja bulvārī 10, 10/2 un 12 pieder Latvijas Universitātei, kura pēc rekonstrukcijas nolēmusi tur izveidot piecu zvaigžņu viesnīcu ar 92 numuriem. Restaurācijas projekta autors ir arhitektu birojs «Sarma&Norde», kura arhitekti uzskata – interjers un fasādes ir jāsaglabā, jāatjauno gaisa dārzs un vēsturiskā ieeja, Morberga dzīvoklis tiks izmantots kā prezentācijas telpas, tā plānojums netiks mainīts, arī čīkstošais parkets ne. Šā gada pavasarī plānots uzsākt rekonstrukciju. Viesnīcu sauks «Kristaps Morbergs».
Paldies Latvijas Universitātei par atsaucību materiāla tapšanā!