Privātā dzīve internetā, versija 2.0 (4)

Lietotāja Nr. 4417749 internetu izmantoja cītīgi. Viņas biežāk ievadīto meklējumvārdu sarakstā bija tik daudzveidīgas tēmas kā “suņi, kas visu apčurā”, “vientuļi vīrieši, 60” un “dārznieki Lilbērnā, Džordžijā”. Lietotāja Nr. 4417749 domāja, ka meklējumvārdi, kurus viņa ievadījusi savā datorā, ir tikpat privāta lieta kā viss cits, kas notiek mājas četrās sienās.

2006. gadā viens no ASV lielākajiem interneta pakalpojumu sniedzējiem “America Online” (“AOL”) publicēja pilnu sarakstu ar meklējumvārdiem, ko pēdējos trīs mēnešos ievadījuši 657 000 tā lietotāju. Kā apgalvoja “AOL”, šāda informācija bija ievākta ar nolūku izpētīt interneta izmantošanas paradumus. Tāpēc lietotāji bija padarīti anonīmi un sarakstos parādījās tikai ar savu numuru. Kad “New York Times” žurnālisti apņēmās noskaidrot, cik droša ir šāda anonimitāte, nepagāja ilgs laiks, lai tiktu uz pēdām cilvēkam, kas slēpās aiz numura 4417749, – tā bija 62 gadus vecā pensionāre Telma Ārnolda, kura viena ar trim suņiem dzīvoja Lilbērnas pilsētā Džordžijas štatā.

“Mīļo pasaulīt, tā taču ir visa mana privātā dzīve! Man nebija ne jausmas, ka kāds lūr man pār plecu,” Telma Ārnolda sacīja intervijā avīzei. 

Katrs peles klikšķis atstāj pēdas

Mūsdienās it viss, ko mēs darām, atstāj digitālos “pirkstu nospiedumus”. Ikviens peles klikšķis, kredītkartes ievietošana nolasītājā, īsziņa vai e-pasta vēstule ir kā puzles gabaliņš, kas iezīmē arvien skaidrāku ainu par mūsu privāto dzīvi, paradumiem un personību. Ja cilvēks grib dzīvot anonīmi, spēles noteikumi ir vienkārši: nekad neko nemeklē internetā, nesūti e-pasta vēstules un turies pa lielu gabalu no tādām sociālajām vietnēm kā “Draugiem” vai “Facebook”. Nelieto arī kredītkarti un mobilo telefonu, izvairies no publiskām ēkām, dzelzceļa stacijām un citām vietām, kur ir videonovērošana. Citiem vārdiem sakot, privātā dzīve bez pastāvīgas uzraudzības un reģistrācijas arvien vairāk nonāk pretrunā ar eksistenci augsto tehnoloģiju sabiedrībā. 

Esam pieraduši pie uzraudzības

Lielākā daļa no mums gan nojauš, ka kaut kādā veidā tiek reģistrēta privāta informācija par mums un ka mūsu gaitas ir pārredzamas. Taču mēs esam pie tā pieraduši un to akceptējuši, jo internets un citas tehnoloģijas atvieglo dzīvi un mēs ceram, ka šāda uzraudzība padara sabiedrību drošāku.

Tomēr ikvienai ērtībai ir sava cena – tā domā amerikāņu rakstnieks, uzraudzības eksperts Deivids Brins. Savā grāmatā “Caurspīdīgā sabiedrība” (“The Transparent Society”) viņš piedāvā variantus, kā saglabāt privāto dzīvi augsto tehnoloģiju laikmetā. Lai izskaidrotu savu nākotnes vīziju, Brins izmanto alegoriju par divām nākotnes pilsētām, kas, liekot lietā intensīvu uzraudzību, atbrīvotas no noziedzības. Tomēr uzraudzības veidi ir stipri atšķirīgi. Vienā pilsētā uz katra ielas stūra ir uzstādītas videokameras un valsts uzskatāmi uzrauga pilsoņus. Visi zina, ka privātās dzīves neaizskaramība ir iluzora, toties tic, ka to kompensē noziedzības samazināšana. Otrā pilsētā darbojas tikpat liels skaits kameru – atšķirība tikai tā, ka šeit nevienam nepieder monopols uz tām. Abas procesā iesaistītās puses – pilsoņi un varasiestādes – var novērot viena otru, tāpēc uzraudzība ir gan visspēcīga, gan bezspēcīga. Ja visi uzrauga visus, ne vien valsts var kontrolēt pilsoņus, bet arī pilsoņi var kontrolēt valsti un, piemēram, novērst varas ļaunprātīgu izmantošanu.

“Mēs nekad nevarēsim aizsargāt savu privāto dzīvi, slēpjoties no tiem, kam pieder vara. Bet mēs varam saglabāt privāto dzīvi, viņus uzraugot,” saka Deivids Brins.

Raugoties no Brina redzespunkta, pirmā  pilsēta atspoguļo tāda veida uzraudzības sabiedrību, kāda mūsdienās dominē visā pasaulē. Varasiestādes gan ar likumu nosaka privātās dzīves neaizskaramību, bet vienlaikus vairāk vai mazāk atklāti izspiego pilsoņus. Pēc Brina domām, uzraudzībai vajadzētu notikt abos virzienos, un šķiet, ka viņa vīzija pamazām piepildās. Pieaugot ar videokameru aprīkotu mobilo telefonu izplatībai, vienkārši pilsoņi var dokumentēt gadījumus, kad varasiestādes pārkāpj savas pilnvaras. Pēc G20 galotņu apspriedes Londonā šā gada aprīlī vietnē “YouTube” nonāca vairāki materiāli, kuros redzamas policijas sadursmes ar demonstrantiem.

Vēl viens piemērs tam, ka iedzīvotāji uzrauga varasiestādes, ir vietne “Wikileaks”. Tā iecerēta kā demokrātiska vieta, kur privātpersonas, neriskējot ar vajāšanām, var izvietot sabiedrību interesējošu konfidenciālu informāciju. Kopš “Wikileaks” palaišanas 2006. gadā vietnes autori ir radījuši atjautīgu tehnoloģisko sistēmu, kas ļauj saglabāt noslēpumā nopludinātās informācijas avotu. Tagad vietnē pieejami vairāk nekā 1,2 miljoni dokumentu par varasiestādēm, privātiem uzņēmumiem un organizācijām. 

Mūsu dzīvei jābūt atklātai

Pēc Deivida Brina domām, uz daudz lielāku atklātību jārosina ne tikai varasiestādes, bet arī pilsoņi. Viņa skatījumā pilnīga atklātība ir vienīgais līdzeklis, kas mums kā indivīdiem atlicis, lai saglabātu “netraucētu” privāto dzīvi.

“Domājams, mūsu bērni uzlūkos anonimitāti kā neiespējamu vai pat neizprotamu parādību. Tomēr tas vēl nenozīmē, ka viņiem būs ierobežota brīvība vai privātā dzīve, kaut gan tas, nenoliedzami, nozīmē vārdu salikuma “privātā dzīve” jaunu interpretāciju,” saka Deivids Brins.

Citi zinātnieki viņam nepiekrīt, uzskatīdami, ka neierobežota atklātība internetā tālākā nākotnē  var mazināt indivīda brīvību. Piemēram, cilvēkam nebūs iespējams izsvītrot no dzīves pagātnes grēkus un kļūdas. Tā domā Denjels Solove, Džordža Vašingtona universitātes tiesību zinātņu profesors un grāmatu “Privātuma izpratne” un “Reputācijas nākotne” autors. Viņaprāt, ikviens kompromitējošs videoklips vai nepatīkama jaunības dienu fotogrāfija internetā sekos cilvēkam uz mūžīgiem laikiem.

Interneta uzplaukums un ar videokameru aprīkots mobilais telefons gandrīz ikviena cilvēka kabatā ir tik ļoti palielinājuši parādīšanās iespēju publiskajā  telpā, ka mainās arī privātās dzīves definīcija. Ar vienu peles klikšķi var pārkāpt robežu starp privātās dzīves neaizskaramību un nokļūšanu sabiedrības prožektoru gaismā, savukārt tas nozīmē lielāku uzraudzību. Tāpēc Solove uzskata – izplatot internetā personiskos datus, jābūt ļoti piesardzīgam.

Vienlaikus gan pētnieks atzīst, ka laika gars nav viņa sabiedrotais, un dēvē mūsdienu jaunatni par “Google” paaudzi. Pirmkārt, viņi ir un grib būt viegli atrodami, ievadot vārdu “Google” meklētājā. Otrkārt, jaunieši ir uzauguši ar jaunu izpratni par privāto dzīvi. Izmantojot tādas interneta sociālās vietnes kā “Facebook” un “Twitter”, ir pierasts atklāt savu privāto dzīvi tekstā un fotogrāfijās.

Ievietot publiskai apskatei visu par savu privāto dzīvi – šādu taktiku jutās spiests piemērot amerikāņu mediju mākslinieks un pasniedzējs Hasans Elahi. Kad 2002. gadā Elahi kļūdas pēc nonāca FIB terora aktos aizdomās turēto sarakstā un neskaitāmas reizes tika izsaukts uz nopratināšanu, viņš nolēma nevis slēpties, bet palīdzēt policijai. Tāpēc pasniedzējs sāka katru dienu “pārraidīt” savu privāto dzīvi internetā. Ar laiku tas pārvērtās par eksperimentu attiecībā uz identitātes kontroli internetā. Elahi mājaslapā “TrackingTransience.net” ir redzams tūkstošiem foto no viņa ikdienas dzīves, bet mobilajā telefonā ievietots GPS raidītājs ziņo par viņa atrašanās vietu un parāda to kartē. Elahi taktika, kas balstās uz mārketinga teorijām, ir vienkārša, bet, viņaprāt, efektīva – ja FIB aģenti ir pārplūdināti ar datiem, uzraudzībai zūd jēga, jo informācija par viņa dzīvi kļuvusi pieejama visiem.

Paradokss ir tas, ka, pēc Elahi izteikumiem, nepārtrauktā privātās informācijas plūsma radījusi izjūtu par privātās dzīves esamību, jo viņš pats vadījis šo procesu, radīdams savu interneta identitāti. Tādējādi viņa interpretācijā  privātā dzīve nozīmē nevis vairs būt netraucētam, bet gan kontrolēt internetā par sevi pieejamo informāciju, kā arī tās lietotājus.

“Man labāk patīk, ka manu publisko identitāti internetā veidoju es pats, nevis FIB,” apgalvo Hasans Elahi. 

Privātie dati pārceļas uz internetu

Savas personiskās informācijas kontroli, kas kļuvusi par būtisku Hasana Elahi dzīves sastāvdaļu, tomēr apgrūtina apstāklis, ka datori pamazām kļūst virtuāli. Daudzus gadus mēs esam glabājuši privātās fotogrāfijas un dokumentus vispirms disketēs, vēlāk – kompaktdiskos, tad – cietajos diskos un USB atmiņā. Tomēr mūsdienās datorsistēmas arvien vairāk strādā ar tā dēvēto mākoņdatošanu. Tas nozīmē, ka visi kāda cilvēka e-pasta sūtījumi, faili un cita veida informācija fiziski atrodas internetā, nevis viņa datorā.

Viens no visdarbīgākajiem uzņēmumiem mākoņdatošanas jomā ir amerikāņu “Google”. Pašlaik tas piedāvā plašu programmu spektru, kuras bez maksas palīdz mums internetā sakārtot e-pasta vēstules un ģimenes foto, ierakstīt kalendārā tikšanās un rediģēt tekstus. Šīs programmas daudziem kļuvušas par neiztrūkstošu ikdienas sastāvdaļu, bet šā pakalpojuma cena ir tāda, ka visi mūsu privātie dati glabājas “Google” serveros. Tādējādi privāta uzņēmuma rīcībā digitālā formā ir detalizēts priekšstats par indivīda privāto dzīvi.

Pēc Deivida Brina domām, tā tomēr nav problēma, ja iespējams kontrolēt, kā uzņēmumi rīkojas ar privāto informāciju. Jo vairāk personisku datu ievāc kāds uzņēmums vai varasiestāde, jo lielākai jābūt atklātībai. Tāpēc Brina skatījumā “Google” nav lielākais drauds cilvēka privātajai dzīvei, jo tieši šim uzņēmumam ir pievērsta pastiprināta sabiedrības interese un tas ir spiests nodrošināt lielāku caurskatāmību. Daudz lielāks pamats ir bažām par tiem interneta pakalpojumu sniedzējiem, kas sargā pieeju internetam. Piemēram, “British Telecom” vairākos gadījumos ir gan likumīgi, gan nelikumīgi ievācis informāciju par savu lietotāju izvēlēm un reklāmas nolūkos nodevis to tālāk varasiestādēm un privātiem uzņēmumiem.

Informācija noplūst ik dienas

Interneta pakalpojumu sniedzēji parasti apgalvo, ka tie, kuri informāciju par lietotāju interneta paradumiem pārdod tālāk, visus datus padara anonīmus un tādējādi aizsargā konkrētos lietotājus. Tomēr gadījums, kad “AOL” publicēja savu lietotāju ievadītos meklējumvārdus, liecina, ka praksē šī anonimitāte darbojas ne sevišķi labi.

Kopumā jāteic, ka konfidenciālas personiskās informācijas noplūde nav nekāds retums. Ik mēnesi organizācija “Privacy Rights Clearinghouse” uzskaita ASV iedzīvotāju datu noplūdi – gadījumus, kad hakeru uzbrukuma, kā arī paša cilvēka vai tehniskas kļūdas dēļ publiska kļuvusi tāda informācija kā personas kods, vārds, uzvārds un adrese. Kā apgalvo minētā organizācija, kopš janvāra ASV noplūduši 255 miljoni failu, kas satur konfidenciālus personiskos datus.

Uzkrājot internetā datus par personām, vienmēr pastāvēs risks. Tomēr, pareizi izmantoti, šādi dati var būt arī noderīgi. Piemēram, “Google” ir izstrādājis programmu “Flu Trends”, kas regulāri prognozē, kurā ASV vietā iespējama vislielākā gripas epidēmijas izplatība. Pakalpojums pamatojas uz faktu, ka daudzi cilvēki meklē internetā informāciju par simptomiem un ārstēšanu, ja viņu ģimenē kāds sasirgst ar gripu. Šos meklējumus “Google” var apkopot pa štatiem, un “Flu Trends” jau pierādījusi savu efektivitāti. Lai atklātu gripas epidēmiju, ASV veselības aizsardzības iestādēm parasti bija vajadzīgas divas nedēļas, bet tagad ar “Google” starpniecību tās var izsludināt trauksmi nedēļu agrāk.

“Flu Trends”, tāpat kā “Facebook” un “YouTube” ir piemērs tam, ka mūsdienu uzraudzības sabiedrība vienlaikus ir demokratizēta un decentralizēta. Pastāvīga uzraudzība ir neizbēgama augsto tehnoloģiju sabiedrības sastāvdaļa. Jo lielāka mūsu dzīves daļa nonāk tiešsaistē, jo lielāks ir risks, ka privātais kļūs par publisko. Ja pilnīga anonimitāte arvien vairāk kļūst par ilūziju, attiecībā uz nākotnes privāto dzīvi nav tik svarīgi, vai mūsu personiskā informācija ir vai nav pieejama visiem. Daudz lielāka nozīme ir tam, lai mēs varētu kontrolēt, kurš un kādos nolūkos izmanto mūsu privāto informāciju.