Sandra Zvīgule: Savā dzīvē vēlos pirmo lomu (69)

Februāra beigās Sandra devusies viesizrādēs uz Jaunzēlandi ar izrādi “Klusuma skaņas”. Pirms tam tiekamies “Teātra bārā”, apkārt ir diezgan skaļš, esam paslēpušās no kņadas vistālākajā nostūrī. Raugos pretī sēdošajā sievietē, un man viņa tik un tā (lai arī banāli!) asociējas ar Simonu. Vai atceries – savulaik humorpilnajā seriālā “Saldais pārītis” Sandra tandēmā ar Artūru Skrastiņu atklāja mūžsenās un vispārzināmās atšķirības starp vīrieti un sievieti? Taču aktrise pati atzīst, ka viņā ir tikai viena desmitā daļa no Simonas.

Ar kādām pārdomām un cerībām tev sācies šis gads?

Ja apgalvotu, ka šis gads manā dzīvē sācies ļoti optimistiski un pozitīvi, droši vien melotu. Tajā pašā laikā, izejot cauri saviem personības pārbaudījumiem, ar katru mirkli kļūstu stiprāka. Tāpēc zinu, ka šis man būs sevis un savu spēku apgūšanas gads. Kādu laiku biju aizmirsusi par to, kas esmu pati. No malas skatoties – it kā viss labi, ar dzīvi apmierināta sieviete, bet šī sajūta piezagās nemanāmi. Tu skrien, kaut ko dari, centies citu labā, strādā trijās darbavietās, un tev liekas, ka to dari viņu dēļ un ka tev pašai tas ir vajadzīgs, bet vienu brīdi nepamani, ka tevis pašas vairs nav, nav tavu vēlmju un ka sevi esi nolikusi otrajā plāna lomā. Taču es jūtos kā pirmā plāna aktrise. Vismaz savā dzīvē! Protams, divu aktieru kopdzīvē ir grūti atrast laiku, spēku un enerģiju otram, tāpēc mūsu attiecības ir ļoti kaislīgas.

Tā par jums runā – vai nu jūs tikko esat šķīrušies, vai jau atkal kopā...

Arī laikā, kad esam bijuši izšķīrušies, mūsu attiecības ir tikpat kaislīgas, pat galējās izpausmēs. Pagājušajā gadā mums katram teātrī bija liela slodze – gan man, gan Kasparam. Vienā brīdī vienkārši jūti, ka vairs nepietiek laika, sāc pārmest, otrs noslēdzas, līdz nepamani mirkli, kurā esat pārkāpuši robežu, aiz kuras rodas pārpratumi. Teātris ir tāda vide – jo destruktīvāka loma, jo dziļāk tajā ieej un vairs netiec ārā. Mēs katrs savā teātrī dzīvojam cauru dienu, un tas atstāj sekas, it īpaši, ja esi emocionāls, jūtīgs un kaislīgs. Un mēs abi ar Kasparu tādi esam. Visas šīs kaislības diemžēl ienāk arī mājās, un bērns tam visam pa vidu. Par labu varētu nākt vasara, atvaļinājums un jūra. Mēs vasarā esam braukuši uz viesu namu, kur noīrējam istabiņu un vienkārši esam kopā. Atpūta, gaļas cepšana dārzā, sēņu lasīšana mežā, kopā pavadītais laiks – tas viss jau būs, ja vien spēj paciesties.

Dzirdēju, ka savulaik tev bijusi pat divdesmit viena izrāde mēnesī... Tu vēl paspēj ierunāt filmas. Pastāsti, kā ģimene, kur ir divi aktieri un katrs strādā savā teātrī, atrod laiku viens otram!

Pēdējās nedēļas man atkal ir pārbāztas ar darbiem, jūtos fiziski nogurusi. Turpinu skriet. Man bija jāierunā meksikāņu seriāls, kas nozīmēja ilgāk pavadītas stundas darbā un lielāku naudu. Seriāls beidzās. Šobrīd ir vairāk laika, bet es priecājos, jo darba bija par daudz. Man vismaz pirmdienas ir brīvas, bet Kasparam brīvdienu nav vispār! Laika trūkums droši vien ir galvenais iemesls, kad sāc neredzēt un nedzirdēt otru, jo tu vienkārši esi pārguris. Ja sākas strīdi, tas vēl vairāk visu padara neiespējamu. Neapdomātos vārdus, ko tu izsaki, nākamajā dienā tik ļoti gribas paņemt atpakaļ.

Bet ar vārdu “piedod” vienā brīdī vairs nepietiek. Pašlaik ir abpusēja vēlme sadzirdēt vienam otru un būt sadzirdētiem. Šobrīd mēs mācāmies sarunāties viens ar otru.

Nez kāpēc tu man joprojām visspilgtāk asociējies ar Simonu no seriāla “Saldais pārītis”, kur abi ar Artūru Skrastiņu izspēlējāt atšķirības sievietes un vīrieša domāšanā. Arī tagad tu saki – mēs mācāmies sarunāties.

Man liekas, ka attiecībās cilvēki cenšas tajā brīdī, kad apzinās, ka šīs attiecības ir ļoti svarīgas. Ja otrs šķiet īpašs, tu centies – ļoti centies! – ieklausīties, savukārt otrs cenšas pateikt, lai tu saprastu. Turklāt – jo mazāk pieprasa un pārmet otram, jo labāks kontakts veidojas. Bet ne vienmēr tas izdodas. Ir gan dusmas, gan aizvainojums, ne vienmēr māku būt ieturēta, un es neizeju pilnīgi uz visiem kompromisiem, akceptējot un akceptējot... Es pietiekami sevi mīlu. Tāda kā Simona neesmu, tā ir viena maza šķautne no manis – varbūt viena desmitā daļa. Uzskatu, ka esmu spēcīgāka sieviete un ka tik vienkāršas attiecības man nekad nebūtu. Protams, kopdzīvē mēdz būt gan līdzīgas situācijas, gan pārpratumi un humors. Ļoti labi apzinos, ka vīrietis no vīrieša atšķiras, taču bieži vien, skaidrojot otra rīcību, izdomāju, ka tas bija tāpēc un tāpēc, bet izrādās, ka vīrietis domājis un darījis kaut ko pilnīgi citu pavisam citu iemeslu dēļ, nekā esmu izdomājusi. Tajā pašā laikā caur vīrieti sāku labāk saprast sevi. Es iemācos par sevi to, kas man būtu jālabo. Caur viņa reakciju, caur viņa spoguli ieraugu savas kļūdas. Vīrietis varbūt vienkārši ir noguris, bet tev liekas, ka tu viņu neinteresē, varbūt tādā brīdī svarīgi pasēdēt vienkārši blakus. Būt blakus. Un to savā ziņā var iemācīties un saprast par vīrieti.

Kopdzīvē jārēķinās ar līkločiem, viļņiem, atplūdiem un ko tik vēl ne. Kādi tev secinājumi radušies, tik ilgi dzīvojot laulībā?

Man ir lieli secinājumi tieši par sevi. Ilūziju zušana ir sāpīgākais, tajā pašā laikā ir savs labums – ar katru reizi tu pieaudz. Ikviena kritiska situācija vismaz mani konkrēti ir tikai stiprinājusi, pēc katras reizes es kā personība augu un attīstos. Tas ir pierādījies. Kad man dzīvē ir bijuši grūtie un trakie brīži, tik un tā eju uz darbu, protams, atkāpšanās ceļa nav, jo atbildu par daudz ko – man ir ne vien meita, bet arī mamma, brālis, man tuvie cilvēki, kurus nedrīkstu iegāzt, atļaujoties domāt tikai par savām tā brīža nelaimēm. No domām izrauj tas vien, ka neierocies mājās, nesēdi un neraudi, rauj sevi aiz matiem ārā, ej cilvēkos, spēlē izrādes, turklāt bērns sniedz milzīgu prieku. Vēl – tu pēkšņi pamani, ka patīc arī citiem vīriešiem. Atceros, kā vienas dienas laikā saņēmu divus pilnīgi vienādus komplimentus – vārds vārdā! – no diviem dažādiem cilvēkiem. Tas skanēja tik mistiski vienādi, it kā tā būtu jāuztver kā zīme. Tādos mirkļos tu pēkšņi atceries sevī sievieti, nevis visu laiku jūties kā nodzīts zirgs, kas knapi pārvelkas mājās, un tad nav brīnums, ka viņam dators vairāk interesē.

Šobrīd sevī atklāju ļoti daudzas lietas tieši par sevi, nevis par citiem. Mans fokuss ir uzstādīts uz panorāmu. Manas vērtības ir saglabājušās, bet vairs neesmu tik kategoriska – man agrāk likās, ka ir lietas, kuras nevaru piedot.

Un tagad?

Tagad šķiet, ka varētu piedot, ja cilvēks patiesi nožēlo. Ja vēlas mainīties. Būtībā svarīgākais ir tas, kas divus cilvēkus vieno. Mans vīrs ir ļoti foršs vīrietis. Ne velti viņu izvēlējos par savu vīru, jo trīsdesmit gadu vecumā domāju, ka nekad neprecēšos, ka man nebūs ģimenes, jo neesmu izteikts ģimenes cilvēks. Taču esmu atbildīga – ja ko izvēlos, tad līdz galam strādāju. Nevis cīnos ar zobiem un nagiem, bet daru maksimāli visu iespējamo, kas no manis atkarīgs, lai pasākums izdotos. Svarīgi nebēgt, saskaroties ar pirmajām grūtībām. Piemēram, pirms trim gadiem mēs ar Kasparu pašķīrāmies un dzīvojām atsevišķi, bet tas milzīgais spēks saglābt mūsu attiecības nāca tieši no Kaspara. Viņā ir ļoti daudz vīrišķības, tas pierādījies kritiskos un grūtos brīžos.

VAIRĀK PAR SANDRU ZVĪGULI LASI ŽURNĀLA "UNA" MARTA NUMURĀ!