Miljons rožu Raimondam Paulam (123)

Raimonda Paula ziedu laika smarža gaisā turas joprojām – ne tikai Latvijā, kur maestro koncertē un televīzijā redzams bieži; arī Alla Pugačova, Valērijs Ļeontjevs un daža cita Krievijas slavenība šodien uzdzied Paula melodijas, bet dzejnieks Iļja Rezņiks piezvana tieši mūsu sarunas laikā, lai pārspriestu abu sadarbību ar Borisu Moisejevu. “Ierakstā noskatījos viņa šovu Maskavas Kongresu pilī. Nu, tur Madonna varētu iet pamācīties – tāda tehnika sagrūsta iekšā!” komponists iesaucas. Viņš no latviešu skaņražiem joprojām ir vistuvāk labākajiem krievu dziedātājiem un dzejniekiem, ko apliecina ciešā saistība ar konkursu Jaunais vilnis. Bet 7. decembrī Nacionālajā operā Raimonda Paula jaunās dziesmas ar Jevgeņija Jevtušenko vārdiem krievu valodā dziedās Intars Busulis. Iespējams, šajā koncertā ieradīsies pats dzejnieks, kurš pēdējos gadus Amerikā māca krievu literatūru.

Komentējot savu atpazīstamību bijušās PSRS tautu vidū, Pauls piebilst: “Varu nosaukt vēl dažus latviešu vārdus, kurus zināja visā Padomju Savienībā: Helmuts Balderis – hokejā un Vija Artmane – kino. Uzvārdiem vēl varētu pievienot Rīgas Modeļu namu, Rīgas Melno balzamu, šprotes un filmu Ilgais ceļš kāpās.” Tomēr Raimonds Pauls ir populārāks par tiem visiem. To apliecina arī rindkopa no 1982. gadā izdotās Jāņa Petera grāmatas par Raimondu Paulu, kurā autors apraksta gaisotni komponista darbistabā un piesātinātajā dzīvē: “Zvana Skrastiņš. Par tiem tekstiem. Par to mēģinājumu. Par to braucienu. Zvana Ivans Ivanovičs. Viņš esot sajūsmā. Vairāk nekā pateikt arī negribējis. Viņam vienkārši trūkstot vārdu. Lai braucot ciemos. Par godu Raimondam Voldemārovičam tādu balli sataisīšot, ka vispār, ek, ko tur teikt – laipni lūdzam ar visu ģimeni! Zvana Edgars Liepiņš. Zvana no Maskavas. No Centrālās televīzijas. No Vissavienības radio. Zvana Tallina, Ļeņingrada, Kijeva, Viļņa. Ielūdz. Raksta. Raksta visa Latvija. Raksta no Krasnodaras, no Taškentas, no Polārā loka, no tuksneša, no Bada stepes, no Portlendas, no Toronto, no Stokholmas, no Parīzes, no Prāgas, no Berlīnes, no sirds raksta un aiz mīlestības arīdzan. Jā, viņš ir uzvarējis.”

Zigmunds Skujiņš rakstā Par Raimondu Paulu žurnāla Karogs 1986. gada janvāra numurā komponista popularitāti apcer grandiozā, taču patiesībai atbilstīgā mērogā: “Šodien mēs zinām: Pauls robežās nav iekļaujams. Tagad popularitātes ziņā viņu pielīdzina Izakam Dunajevskim. Bet ar mazu piebildi: Dunajevski kā cilvēku pazina nedaudzi, Raimondam Paulam nav nekādu cerību nepazītam pastaigāties Centrālās tālrādes sniedzamības plašumos. Ja nu vienīgi ar pielīmētu bārdu un tumšām brillēm. Es sacītu tā: Padomju Savienībā kāpj spēkā līdzīgs, bet raksturā pilnīgi atšķirīgs jauns vilnis – Paula vilnis.”

Benzīnam smirdot

Popularitātes pirmajos gados Raimonds Pauls koncertēja kopā ar Rīgas Estrādes orķestri, ko 1971. gadā pameta, lai vairāk pievērstos komponēšanai. Šāds lēmums šķiet saprotams, zinot, cik daudz laika un enerģijas prasīja šā kolektīva intensīvā koncertdarbība. Bet maestro bija atradis savu ceļu. “Man izdevās trāpīt tajā melodiskajā līmenī, kas aizgāja līdz klausītājiem. Es jau varētu rakstīt kaut kādas sarežģītas kompozīcijas, bet mūsu uzdevums bija piesaistīt publikas uzmanību, jo no tā taču dzīvojām! Tāpat kā šodien. Ja publika nenāk, kam tu esi vajadzīgs? Var jau gudri runāt, ka tas būs nākamajām paaudzēm, bet mūsu uzdevums bija piesaistīt savējo. Filharmonijas normas tolaik mums noteica septiņpadsmit koncertu mēnesī, dažreiz spēlējām pa diviem vienā dienā. Šodien visi vaid: “Maza aldziņa, maza aldziņa!” Lai viņi paskatās, kā mēs strādājām un ko mums maksāja!

Uzstājāmies ne jau tikai Rīgā, braukājām krustām šķērsām pa visu Latviju. Spēlējām visur, kur vien bija kaut cik pieņemama zāle. Vēl tagad atceros koncertu kultūras namā, kur elektrību ražoja ģenerators turpat pie durvīm: lampiņa iedegās un nodzisa, iedegās, nodzisa... Nebija ne viesnīcu, ne vannu, dzīvojām pa desmit, divpadsmit vienā telpā, atvainojos, ar blaktīm un blusām. Braukājām ar leģendārajiem Kubaņas drūmajiem, smirdošajiem autobusiem. Lētajai degvielai bija šausmīga smaka, bet tā maksāja septiņas kapeikas litrā. Visi benzīntanki tolaik smirdēja pa gabalu, jo degviela bieži vien pludoja pa zemi. Tā mēs dzīvojām. Un neviens tāpēc nenomira. Sniedzām koncertus, un lielai daļai Latvijas iedzīvotāju tie ļoti patika. Kulminācija vienmēr bija Mikrofona gada aptaujas koncerti – tagad tos man atgādina televīzijas šovs ar dziedošajām ģimenēm, kurā pats piedalos: aizmugurē laucinieki ar līdzpaņemto ēdamo un dzeramo... Mikrofonā uz skatuves stiepa cūkas un citādus dzīvniekus, arī ābolus, bumbierus, ievārījumus un vells viņ’ zin’, ko tik vēl. Vēlāk istaba bija piebāzta ar lauku labumiem.”

Savā stāstījumā komponists savērpis vismaz divas desmitgades, taču viņa dzīvē tie ir atšķirīgi karjeras nogriežņi – 70. gados komponists koncertēja ar paša radīto ansambli Modo, bet 1979. gadā to pameta un kļuva par Latvijas Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas muzikālo kolektīvu māksliniecisko vadītāju, bet pēc gada notika viņa pirmais solokoncerts Maskavā.

Ar teļa acīm

“Dažreiz mūžā ļoti liela nozīme ir dažiem vai pat vienam cilvēkam,” veco atziņu apstiprina maestro. “Tolaik bija vissavienības radiostacija Majaks, ar kura mūzikas redaktori Ludmilu Dubovcevu esam labi draugi un sadarbojamies vēl šodien. Pat neatceros, kāpēc es brīvā stilā uz klavierēm nospēlēju slaveno Aleksandras Pahmutovas melodiju Ņežnostj, un viņa to ietvēra Majaka programmā. Mans izpildījums kopā ar vieglās mūzikas orķestri tika ievērots. Man nezinot, Majaka redaktors Šaferans uzrakstīja tekstu Ļistja žoltije dziesmai, kuras latviskais nosaukums bija Par pēdējo lapu. Un tad sākās! Šo gabalu savā repertuārā pārņēma gandrīz katrs otrais Padomju Savienības dziedātājs, arī restorānos to spēlēja ļoti bieži. Kāds mans paziņa, kurš dzīvoja vienā no Soču viesnīcām aiz restorāna sienas, bija skaitījis, cik reižu Ļistja žoltije tiks vienā vakarā izpildīta. Vēlāk ar humoru viņš teica: “Ja es būtu ticis līdz četrdesmit devītajai reizei, negarantētu par tavu dzīvību!”

Ar Ludmilas Dubovcevas palīdzību pie manis ieradās dzejnieks Iļja Rezņiks un lūdza: “Paspēlē man kaut ko no savām dziesmām!” Atbildēju, ka krieviski nevienu neesmu uzrakstījis, man ir tikai meldiņi ar latviskiem tekstiem, bet varbūt kaut kas noder. Tad viņš atlasīja – to vajag, šito arī un vēl to! Atlasītie meldiņi tika parādīti izcilajam krievu dzejniekam Andrejam Vozņesenskim, kuram iepatikās, un viņš uzrakstīja tekstus krievu valodā. Bet Rezņikam jāpateicas par sadarbību ar Pugačovu, jo viņš mūs iepazīstināja. Pugačova lamāja Rezņiku, lika viņam astoņreiz tekstus pārrakstīt, ko tikai retais dara, – pie mums jau neviens neko nelabo, jo dziedātāji tagad tekstu nemaz neiemācās, kaut kā peld pa virsu. Dieva zīmes, kas darās!

Ar Pugačovu man Maskavā bija vairāk nekā divdesmit koncertu pēc kārtas. Tie bija rekordi, par kādiem šodien neviens pat nerunā... Katru vakaru parādījāmies noteiktu laiku, nekad nepaliku ilgāk, nedodot iespēju mani iznīcināt. Kamēr viņi tur sāka domāt, kā mani novākt, biju jau aizlaidies – lai nevienam netraucētu. Maskavā ir sava pasaule, mafija, un bizness tiek regulēts. Tiesa, tolaik ne tik nežēlīgi kā šodien.

Man darbs uz lielajām PSRS skatuvēm aizgāja viegli, it kā pats no sevis un bez sasprindzinājuma. Šodien mani labvēļi būtu teikuši: “Redz, viņš gan laikam kārtīgi samaksājis, lai parāda televīzijā!” Man tas nebija vajadzīgs, gluži pratēji – mani līdz šai dienai tur aicina.

Atklāti sakot, varbūt mana nokļūšana plašajā uzmanības lokā bija mazliet arī cūcene – trāpīju, un viss. Aizgāja. Kā tajā dziesmā dzied, ripoja akmens. Varbūt man palīdzēja arī tas, ka mazliet atšķīros no pārējiem Maskavas vidē. Parādījos smokingā, un man teica: “U vas takaja inteļigentnaja roža!” Apmēram tā. Es esot ar teļa acīm skatījies uz Pugačovu, un visi noteikti gaidīja, ka tur veidosies baigais romāns. Bet nekas nesanāca. Var uz to visu ar ironisku smaidiņu paskatīties.”

Starp citu, par Raimonda Paula izteiksmīgajām acīm un dvēseles dzīves atspulgiem tajās komponista dzīvesbiedre Lana žurnālistam Raitim Kalniņam intervijā žurnālam Skola un Ģimene 1986. gadā stāstījusi: “Kad pa televizoru rādīja Dziesmu svētkus un viņš bija tuvplānā, skatījos uz ekrānu un arī uz viņa paša seju. Pirmo reizi redzēju tādas acis. Likās, tūlīt, tūlīt asara notecēs, bet, zinot viņu, sapratām, ka tā paliks iekšā. Neizraudāta...”

Krievija aicina

Raimonda Paula dziesmas savā repertuārā bija iekļāvuši populārākie PSRS estrādes dziedātāji: Alla Pugačova, Valērijs Ļeontjevs, Sofija Rotaru, Roza Rimbajeva, Jāks Joala, Nikolajs Gnatjuks. “Ar daudziem sadarbība bija garāmejot,” atceras maestro. “Dziedātājs izvēlas repertuāru, tur nekādi blati nepalīdz. Ja dziesma publikai patīk, viņš to atstās savā repertuārā, ja ne – izmetīs. Un iepriekš paredzēt, kurai dziesmai plaša publika atsauksies, nav iespējams. Tā ir laimes spēle. Pats veidoju desmitiem programmu, no kurām pēc pirmā koncerta daudzas dziesmas metu laukā, jo jutu, ka neaiziet publikā. Pašam varbūt tās patīk, pie sevis nospēlēju un esmu apmierināts, bet zālē – pļurkš. Daži aplausi, un viss.

Tāpēc katru gadu bija jāuzraksta kaut kas jauns, jo publika gaida. Ja tas neizdodas, ar jebkuru komponistu ir cauri.”

Intervijā Lauku Avīzes žurnālistiem Voldemāram Krustiņam un Vitai Kraujai 2001. gadā Raimonds Pauls atzinies labumos, ko viņam devusi popularitāte Krievijā: “Patiesībā Latvijā pret mani attieksme izmainījās tikai tad, kad mani sāka spēlēt Maskavā. Pietika ar pāris dziesmiņām krievu valodā... Es atminu to laiku, kad man neļāva uz ārzemēm braukt, jo es arī biju tajā melnajā sarakstā. Bet, kad Maskavā skaidri pateica – mums uzspļaut, ko jūs tur domājat, nu tad... Maskavas vārds taču bija neapstrīdams. Jā, esmu spēlējis Andropovam, esmu spēlējis Brežņevam, kad mūs trieca uz tām vairāku mēnešu ilgajām pašdarbnieku dekādēm Maskavā. Tas bija pompozitātes laiks. Un es tajā dzīvoju. Esmu bijis PSRS Tautas mākslinieks! Bet es nebiju PSKP biedrs. Un es biju pirmais ministrs bez partijas biedra kartes kabatā.” Komponists acīmredzot šeit domājis savu iecelšanu Latvijas PSR kultūras ministra amatā 1989. gadā.

Šodien Raimonds Pauls par slavu izsakās piezemēti: “Daži saka, ka es esot Krievijā veidojis savu karjeru, bet, atklāti sakot, man nekādas sistēmas nebija. Bija tie meldiņi un labi dziedātāji, kam sekoja panākumi, un mēs vienkārši strādājām uz priekšu.

Daudziem tas bija dzīves sapnis – iekļūt apritē, kurā aicināja mani. Es joprojām varētu braukāt pa Krieviju un pelnīt naudu, bet negribu. Cik ilgi es varu? Viesnīcas, pārbraucieni, slodze... Arī laiki mainījušies, nākušas pavisam citas tendences. Var jau strādāt arī jaunajos standartos, bet – vai man tas ir vajadzīgs?.. Nezinu.”

Neskaud, dari pats!

Sākot no 80. gadiem, kad maestro kļuva par Latvijas Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas mūzikas raidījumu galvenās redakcijas galveno redaktoru, vēlāk – mūzikas raidījumu redakcijas galveno redaktoru, Latvijas PSR Komponistu savienības valdes sekretāru, LPSR Augstākās padomes deputātu [ak, visus amatus un pienākumus ne uzskaitīt, ne atcerēties], tautā un arī profesionāļu aprindās baumoja, ka Latvijā toni nosaka vienīgi Raimonds Pauls – tieši no viņa esot atkarīgs, kura mākslinieka ceļā iedegta zaļā vai sarkanā gaisma. “Tikai saistībā ar organizācijām, kurā biju mākslinieciskais vadītājs. Bija daži, kas nevarēja paši uz priekšu tikt, un viņiem Pauls pie visa vainīgs. Pēdējās muļķības! Gluži otrādi, pateicoties man, diezgan daudzi vispār sāka savu muzikālo karjeru, un viens otrs ar to vēl labi nopelnīja. Bet daži neveiksminieki, kuriem pateicu, ka kāda dziesma nav īpaši izdevusies, apvainojās. Tagad, ja man prasa par kādu izteikties, vienmēr laižos projām. Es arī kolēģus saprotu, jo man jau ir līdzīgi – ja no desmit dziesmām izdodas viena, varu Dievam pateikties! Bet dažs uzraksta vienu un jau domā, ka ir ģēnijs...

Daudzi skauž, bet, paga, kāpēc viņi paši neko nedara? Sēž un skaita, ko es daru un cik par to nopelnu. Mans pasniedzējs bija Hermanis Brauns, kuram krājkases grāmatiņa bija pilna pierakstīta, bet viņš nepārtraukti strādāja, spēlēja no rīta līdz vakaram. Apkārtējie ēda viņu nost. Ja citādi nevarēja ieriebt, pēc brāļa emigrācijas uz Izraēlu no radio izmeta visus Hermaņa Brauna iespēlētos ierakstus, viņu nekur nedrīkstēja pieteikt. Drūma lieta.”

Jūrmalas laiks

Savulaik muzikoloģijā un presē parādījās jēdziens padomju klausītājs, ar to saprotot publikas kopumu, kam svarīgas zināmas mākslinieciskas vērtības. Laiki mainījušies, arī publikas gaume, taču Raimonda Paula apziņā padomju klausītājs vairāk saistās ar akadēmiskās mūzikas koncertiem. “Kas padomju laikos bija simfonisko koncertu publikas lielākā daļa? Ebreji. Viņi uzskatīja par pienākumu šos koncertus apmeklēt un savus bērnus sagatavot pilnvērtīgai dzīvei. Daļa bērnu vēlāk paši kļuva par izciliem mūziķiem, jo viņu vecāki bija ļoti gudri izturējušies. Un kādas simfoniskās mūzikas programmas skanēja Dzintaru koncertzālē? Tās izpildīja labākie Padomju Savienības mākslinieki. Iespējams, ka būtiska loma tajā bija tādai sarežģītai personai kā toreizējais Filharmonijas direktors Filips Šveiniks. Viņš panāca, ka šeit viesojās Kogans, Oistrahs, Rihters. Tas bija visaugstākais līmenis.

Protamas, arī Latvijai toreiz bija cits statuss, jo mēs bijām Padomju Savienības Rietumi, un Jūrmala bija ļoti populārs kūrorts.”

Par mūsu kūrortpilsētas popularitāti Raimonds Pauls pārliecinājās vistiešākajā veidā, pats 1986. gadā izvirzot ideju organizēt Vissavienības jauno dziedātāju festivālu Jūrmala, kas šodienas mantojumā skan citādi – starptautiskais jauno izpildītāju konkurss Jaunais vilnis. “Pateicoties vienam afēristam Makarenko, kurš pasludināja, ka šis nosaukums esot viņa īpašums, konkurss bija jāpārdēvē,” sev raksturīgi bubina maestro.

“Bet sākumā bija konkurss Sopotā – ārkārtīgi, nenormāli populārs. Es teicu: “Mums ir Jūrmala, pamēģināsim, varbūt mēs te varam ko līdzīgu saorganizēt!” Lēnā garā, runājot ar Centrālās televīzijas vadību, viss sāka īstenoties. Toreiz bija vienkārši – aizgāja pie Jūrmalas partijas komitejas pirmā sekretāra, kurš pateica: “Visas viesnīcas vajag atbrīvot, visi – ārā! Organizējam pasākumu!” Pavisam vienkārši.

Konkursa programma pēc tam tika atskaņota Maskavā, Ļeņingradā un Kijevā.”

Medaļas otra puse

Lai gan pēc padomiskās iekārtas sabrukuma pagājis tikai pārdesmit gadu, šķiet, ka daudz ūdeņu aiztecējis. Pārfrāzējot spārnoto latīņu teicienu, ir mainījušies laiki un tikumi, dažās nozīmēs – ne labākas kvalitātes virzienā. Maestro ir kritisks: “Šodien publika savās prasībās pret mākslinieku absolūti zaudējusi kritērijus, pieļaujot, ka dziedātāji uzstājas nesagatavoti. Savulaik pat kroga mūziķiem bija noteiktas augstas prasības, ik gadu vajadzēja iziet tā dēvētās tarifikācijas skates. Tagad neviens nepārdzīvo, ja uz skatuves kaut ko nospēlē garām vai nodzied neprecīzi, nenotur intonācijas. Televīzijas šovos dara to pašu, bet saņem nepelnītu popularitāti. Televīzija dara savu darbiņu, bet reti kuru no saviem šodienas varoņiem gribēs aicināt vēlreiz – nē, meklēs nākamos.

Par māksliniekiem bieži izsakās diezgan aprobežoti cilvēki, kuru izpratnes līmenis ir gaužām zems. Man ir teikuši: “Laid to pār galvu!” – bet tas nav tik viegli. Tu esi centies godīgi padarīt savu darbu, bet beigās tiec pataisīts par muļķi. Cilvēkam šodien jābūt kā bruņurupucim, kas spēj ierauties un gaidīt, no kuras puses spļaus virsū.”

Dažreiz provokācijas izspēlē paši mākslinieki, piemēram, Alla Paugačova pati dokumentālās filmas kadrā savulaik ironizēja par savām attiecībām ar maestro. It kā joks, taču vienalga sanāk kaķa raustīšana aiz ūsām. Raimonds Pauls izsaucas: “Bet Madonna dara vēl trakāk! Tas viss saistīts ar šovbiznesu. Tā ir šīs medaļas otra puse. Un bīstamākais, kad tu sāc uzturēt savu popularitāti ar jebkuriem līdzekļiem. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka cilvēkam šodien jābūt supertalantīgam, lai viņš pievērstu sev plašas publikas uzmanību ar to vien, ko dara uz skatuves. Varbūt tas no manas puses skan stulbi, bet tagad uz skatuves var uzstāties tikai cilvēki ar novirzēm – labā nozīmē. Nevienu vairs neinteresē, ja tu iznāc bāls un spēlē Šopenu. Nē, tagad vajag šovu.”

Mainās ne tikai sabiedrības tikumi, bet arī cilvēks. Maestro: “Ar gadiem kļūstu arvien vientuļāks. Ieraujos sevī. Kādā pasākumā labāk parunāju ar veciem paziņām no laukiem, bet ar inteliģenci vairs negribas satikties. Man nav, par ko ar viņiem runāt. Un tad vēl kāda lieta – līdzko pagriezīsi muguru, tevi aptaisīs. Momentā. Vienīgais gandarījums, ka materiālā ziņā neesmu no viņiem atkarīgs, pretējā gadījumā būtu – oi, oi! Jūtos patstāvīgs, un tas liek citiem pret mani attiecīgi izturēties.

Daudz man dod tas, ka Konservatoriju esmu beidzis kā pianists. Tas ir trumpis manās rokās, jo varu iziet jebkur uz skatuves, un tad viņi saprot: jā, spēlēt viņš māk! Tas man palīdz.

Man patīk, ka esmu pa plauktiņiem salicis visu, kas jāizdara. Pakāpeniski mēģinu visu to paveikt, pats sevi uzkurinot. Tikai tā. Visu mūžu.”

Abonē žurnālu LEĢENDAS un saņem dāvanā vienu no Leģendu kolekcijas mākslas filmām DVD. www.ekiosks.lv