Vai jaunie viduslaiki Latvijā? (36)

Tendenci lieliski atspoguļo ne vien galvu reibinošais ezoterikas tirgus, bet arī komerciāli veiksmīgie, miljardus pelnošie kino industrijas projekti, piemēram, seriāls “Troņu spēles”. Dena Brauna “Da Vinči kods”, kas nāca klajā pirms 12 gadiem, ar 80 miljoniem pārdotu eksemplāru ierindojusies pasaulē lasītāko grāmatu topā, bet Roulingas grāmatas par Harija Potera piedzīvojumiem laistas klajā 107 miljonos eksemplāru.

Par maģiskās domāšanas fenomenu intervijā, kas notika 2016. gada maijā, TVNET stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas ārsts, psihoterapeits Artūrs Utināns.

Jūs minat, ka gadu tūkstošiem visās kultūrās pazīstamā maģiskā domāšana, māņticība un ticība paranormālajam turpina plaukt visās valstīs, sabiedrībās, visos sociālajos slāņos, arī to universitātes studentu vidē, kuri studē gan sociālās zinātnes, gan dabaszinātnes, gan medicīnu. Kāda maģiskās domāšanas forma raksturīga Latvijas iedzīvotājiem?

Latvijas iedzīvotājiem raksturīga ticība astroloģijai, kā arī ģenētiski modificētas pārtikas kaitīgumam. No Latvijas Eiropas institūcijas ir saņēmušas 22 tūkstošus vēstuļu ar iebildumiem pret ģenētiski modificētu pārtiku. Salīdzinājumam no Igaunijas nosūtītas tikai 20, no Lietuvas trīs tūkstoši līdzīgu vēstuļu. Maģiskā domāšana un ticība paranormālajam ir plaši izplatīta visās valstīs ar vāji attīstītu ekonomiku. Piemēram, Krievijas medijos ir daudz stāstu par Atlantīdu, dažādām sazvērestības teorijām, ģenētiski modificētu pārtiku, zinātni un arheoloģiju, kas kaut ko slēpj, atlantiem, kuriem bija atomieroči, u.tml.

Kā maģiskās domāšanas fenomenu var skaidrot no smadzeņu darbības viedokļa?

Maģiskā domāšana ir viena no smadzeņu programmām, kas izveidojusies evolūcijas gaitā un ir kā instinkts. Mēs nebrīnāmies par to, ka visi domā par seksu un romantisko mīlestību, jo šīs dziņas ir iekodētas mūsu gēnos, tāpat kā tieksme pēc varas, reliģiozitāte un maģiskā domāšana. Tā ir saistīta ar daudziem faktoriem. Viens no tiem - cilvēks ir sociāls dzīvnieks, kas dzīvo grupās, un reliģija, tāpat kā etniskā identitāte, ir viens no faktoriem, kas savējos apvieno cīņā pret citām grupām. Turklāt cilvēkam atšķirībā no dzīvnieka, ir vajadzība saprast cēloņus - kāpēc dārd pērkons, kāpēc rodas slimības, kas vienam pāriet, citam nē. Radoši domājot, cilvēks sākotnējos cēloņus izpušķo. Vēl ir tāds jēdziens kā asociatīvā domāšana.

Ja vienlaikus notiek divi notikumi un vairākas reizes pēc kārtas, smadzenes izveido savienojumu un cilvēks pieņem, ka tā ir likumsakarība. Piemēram, kāds divas reizes izkāpa no gultas ar kreiso kāju un pēc tam viņam neveicās. Tātad tas nav tāpat vien.

Dažreiz to var novērot klīniskos gadījumos. Ja cilvēks uz kāda ielas stūra piedzīvo panikas lēkmi, viņam ir bail tuvoties šai vietai, lai gan iela panikas lēkmi neizraisa.

Vai maģiskā domāšana piemīt visiem cilvēkiem?

Jā, tāpat kā visiem ir seksuālais instinkts. Viena no primitīvākajām seno tautu reliģijām ir animisms - priekšstats, ka dabā visam ir dvēsele, katram priekšmetam ir griba. Piemēram, akmeņiem ir labā vai sliktā enerģija, Venēra ir sievišķīga, Marss kareivīgs, lai gan abas planētas ir akmeņu bumbas debesīs. Izteikta reliģiozitāte un ticība pasakām raksturīga bērniem. Viņi saka: “Mākoņi peld, jo tā grib.”

Ja pajautāsim mazam bērnam, vai akmens ceļa malā atrodas nejauši vai tāpēc, lai dzīvnieks pret to varētu pakasīt muguru, 70% bērnu izvēlēsies otro variantu. Viena no maģiskās domāšanas pamatpazīmēm ir nodoma saskatīšana visās parādībās.

Ar ko radošā domāšana atšķiras no maģiskās?

Radošā domāšana ir plašāka. Ja Pikaso glezno trīsstūrainas un četrstūrainas sievietes, tas nenozīmē, ka viņš tic, ka šādas sievietes eksistē. Cita lieta ir, ja cilvēks ierauga kantainas sievietes vīziju un kā gaišreģis tic, ka tā ieradusies no citas planētas.

Kas nosaka to, cik cilvēkam ir izteikta ticība?

Nav zināmi konkrēti gēni, kas nosaka ticību, bet ir daži, kas to ietekmē. Piemēram, dopamīna receptori atbild par baudu un iemīlēšanos, kā arī par reliģiozitāti un ticību neredzamām būtnēm. Iedarbojoties uz noteiktām smadzeņu struktūrām ar transkraniālo magnētisko stimulāciju, cilvēkam rādās dažādas ainas - viņš redz spokus un sevi no malas, it kā dvēsele atdalītos no ķermeņa. Ticība paranormālajam un maģiskā domāšana piemīt visiem - jautājums, vai cilvēks to ir aktivizējis un apzinās vai ne. Piemēram, cilvēks saka, ka netic maģijai, bet, ja, dodoties uz atbildīgu pasākumu, ielai pārskrien melns kaķis, viņš griežas atpakaļ un brauc pa citu ielu. Kad viņam jautā, kāpēc tu tā darīji, cilvēks pasmejas un atbild: “Drošības labad. Un ja nu...” Tas nozīmē, ka viņa zemapziņā tomēr ir maģiskā domāšana. Vēl var būt tā, ka cilvēkam ir ticība, bet viņš ir attīstījis kritisko domāšanu, kas nomāc maģisko.

Vai, noliedzot maģisko domāšanu, cilvēks nezaudē emociju spilgtumu, spēju iztēloties, radoši izpausties?

Domāju, ka ne, jo gan ticīgais, gan neticīgais var dzīvot garlaicīgu dzīvi - iet uz darbu, kas viņam nepatīk, būt kopā ar partneri, ar ko hroniski strīdas. Šajā gadījumā neatkarīgi no ticības maģijai viņa dzīves kvalitāte ir zema.

Es domāju, ka zinātne ir daudz interesantāka par ekstrasensoriku vai astroloģiju.

Ir bezgala interesanti noskaidrot, kā patiesībā pasaule ir uzbūvēta, kas mūs vada un motivē, kāpēc cilvēki kļūst par teroristiem, kas un kāpēc būvēja piramīdas, kāpēc cilvēki tā pūlējās, lai Lieldienu salās uzstādītu daudzas tonnas smagās statujas.

Vai sapņošana nomodā un fantazēšana - kinoteātris galvā - arī pieder pie maģiskās domāšanas?

Ja smadzenes salīdzina ar datoru, ir cietais disks, ko izveido gēni, un lejuplādes no apkārtējās vides. Datoram nav radošās domāšanas. Reiz tajā ielādēta prezentācija nemainās arī pēc gada. Smadzenēs radošā domāšana lejuplādēto informāciju pastāvīgi izmaina, kā rezultātā mēs lietas uztveram un saprotam atšķirīgi. Fantāzijas nav tas pats, kas radošā domāšana. Fantāzijas par vienu un to pašu tēmu, ja tās atkārtojas, ir neauglīgas. Piemēram, cilvēks guļ dīvānā un sapņo “kā es gribētu, lai man būtu sieva kā Andželīna Džolija, cik žēl, ka man nav partneres” vai “cik labi, ja ir daudz naudas”, bet neko nedara, lai viņa dzīvē kaut kas mainītos. Cilvēks fantāziju realitātei parasti netic. Radoša pieeja būtu tad, ja cilvēks izdomātu, kā nopelnīt naudu. Ja cilvēks atkārto vienu un to pašu fantāziju bez cerībām to piepildīt, šādu stāvokli psihoanalīzē dēvē par neirotiskām fantāzijām.

Gadās taču tā, ka tieši tajā brīdī, kad iedomājos par Jāni vai Pēteri, viņš piezvana. Visīstākā telepātija! Kā to izskaidrot?

Cilvēks, kuram raksturīga maģiskā domāšana, iegaumē faktus, kas piepildās, bet ignorē tos, kas nepiepildās. Maģisko cēloņsakarību cilvēki lieto, lasot horoskopus un atceroties sapņus. Piemēram, nakts laikā mēs daudz ko sapņojam, bet atceramies tikai to, kas piepildās. O, es taču to nosapņoju! Ja jau cilvēks domā par Jāni, nevis Muhamedu, kuru nepazīst, tas nozīmē, ka ar Jāni viņu saista kādas kopējas intereses. Līdz ar to varbūtība, ka cilvēks iedomāsies par Jāni, kas drīz vien piezvanīs, ir krietni vien augstāka par iespēju, ka viņš domās par Muhamedu no Arābu Emirātiem, kas nejauši piezvanīs.

Vai sievietes vairāk nekā vīrieši tic paranormālām parādībām?

Sievietes vairāk domā par attiecībām, ģimeni, bērniem un interesējas, mīl viņas vai ne, varbūt kāds uzlicis bezlaulības vainagu, lāstu vai ļaunu aci. Vīrieši vairāk tic pseidozinātnēm - Atlantīdai, Lemūrijai, citplanētiešiem, sniega cilvēkam, hologrāfiskajam Visumam. Ja palūkojamies pasaules arēnā, “Islāma valsts” teroristi - pašnāvnieki vairumā gadījumu ir vīrieši. Lai uzspridzinātos, ir jābūt ļoti ticīgam. Kādreiz islāmistu vidū valdīja uzskats, ka sievietes nedrīkst kļūt par dzīvajām bumbām, bet 21. gadsimta sākumā šis uzstādījums mainījās.

Kas īsti ir intuīcija un cik maņu ir cilvēkam?

Intuīcija ir caur maņām iegūtā, dzīves laikā uzkrātā informācija, ko varam izmantot nākotnes prognozēšanai, bet ne paredzēšanai, jo paredzēt neko nav iespējams. Dažiem prognozēšana padodas labāk, citiem sliktāk. Piemēram, luksoforā deg zaļā gaisma, cilvēks brauc, bet kaut kas viņam tā kā liek piebremzēt. Tiešām! Pēkšņi sazin no kurienes izšaujas automašīna. Visticamāk, ka cilvēks no pieredzes zina, ka daži mēdz braukt arī pie sarkanās gaismas. Iespējams, viņš ar acs kaktiņu pamanīja, ka kāds gājējs bažīgi skatījās virzienā, no kura izšāvās automašīna, varbūt kāds sarāvās un pakāpās atpakaļ vai zemapziņa izdzirdēja kādu skaņu, kas lika piebremzēt.

Neirologi saka, ka cilvēkam ir 21 maņa.

Bez piecām visiem zināmajām maņām vēl ir, piemēram, spiediena sajūta, kas nav tāda pati kā sāpju vai pieskāriena sajūta. Arī niezēšanu izraisa citi receptori. Propriocepcija  ļauj apzināties ķermeņa daļas telpā. Nocicepcija ir sāpju uztvere ādā, locītavās un ķermeņa orgānos. Termorecepcija ir siltuma vai aukstuma uztvere ādā. Skaņu receptori ir ne tikai ausīs, bet arī galvas virsmā. Ir ekvilibrocepcija - kustību un līdzsvara sajūta. Dažu neiroloģisku saslimšanu gadījumos ekvilibrocepcija ir traucēta, tāpēc cilvēks nejūt savas kustības.

Ja smadzenēs nav sejas atpazīšanas centra, veidojas tā sauktā sejas agnozija. Cilvēks neatpazīst ne tuviniekus, ne pats sevi spogulī.

Smadzenēs ir runas atšifrēšanas centrs. Ir gadījumi, kad pēc insulta cilvēks vairs nesaprot, ko viņam saka, - dzimto valodu uztver kā svešvalodu. Ir arī teikumu veidošanas centrs. Ja tajā ir problēma, cilvēks kaut ko buldurē, nespējot sakārtot vārdus pareizajā secībā. Ir ķermeņa shēmas centrs, kas veidojas, savācot kopā informāciju no daudziem receptoriem. Ir priekšstats, ka tad, kad dvēsele atdalās no ķermeņa un lido cauri tunelim, tā gan redz, gan dzird, gan atpazīst tuviniekus. Tomēr ir no dzimšanas nedzirdīgi un neredzīgi cilvēki. Tātad viņu dvēseles nespēj ne vizualizēt apkārtni, ne sadzirdēt skaņas. Tas nozīmē, ka mūsu personība pilnībā ir atkarīga no smadzeņu darbības. Vēl mēs, līdzīgi kā putni un delfīni, nedaudz sajūtam magnētisko lauku. Savādi zinātnieki ir implantējuši čipus, lai šī uztvere būtu labāka. Zinātnieki realitātē cenšas izveidot to, par ko runā parapsiholoģija.

Piemēram, telekinēze neeksistē, bet sintētisko telekinēzi pēc wi-fi tehnoloģijas principa var izveidot. Izmantojot implantētu bezvadu datora smadzeņu interfeisu, ar domu spēku no attāluma iespējams iekustināt ierīci.

Telepātijai - spējai pārraidīt domas un no attāluma uztvert otra sajūtas - cilvēki tic tūkstošiem gadu, bet zinātne to noliedz. Senatnes gudrie nolasīja otra cilvēka neverbālās izpausmes, ko pasniedza kā telepātisku fenomenu.

Tomēr domas var izmērīt ar zinātniskām metodēm?

Domas pa gaisu nelido. Balss, ko dzirdam, ir gaisa viļņu svārstības, kas aiziet līdz mūsu dzirdes orgāna bungplēvītei, un smadzenēs aktivizējas elektriskās strāvas impulsi. Tas, kas nāk no lūpām, nav nekas vairāk par gaisa svārstībām, un balss, ko dzirdam, ir tikai smadzeņu radīta virtuāli-audiāla halucinācija. Atšķirībā no wi-fi tehnoloģijas smadzenes neizstaro elektromagnētiskos viļņus, kas tajās rodas. Elektromagnētiskos viļņus iespējams reģistrēt ar elektroencefalogrammu, bet, lai to izdarītu, pie galvas jāpiestiprina elektrodi.

Jūs rakstāt, ka neirozinātnieki 21. gadsimta sākumā ir nonākuši pie atziņas, ka vārdi “dvēsele”, “gars”, “psihe”, “prāts” nav nekas vairāk par simboliem un tiem nav neatkarīga substrāta no smadzeņu anatomiskajām un fizioloģiskajām struktūrām. Nav nekāda vienota smadzeņu centra, kuru varētu definēt kā “brīvo gribu”. Ko jūs piedāvājat iesākt ar jautājumu par dzīves jēgu?

Dzīves jēgu nosaka mūsu smadzenes; katram tā ir sava - vienam sekss, otram ēšana, trešajam mīlestība, ceturtajam vara, sociālais statuss, piektajam reliģija, vēl kādam zinātne, bet tam, kuram smadzenēs trūkst serotonīna un ir depresija, dzīves jēga ir zudusi, un viņš domā par pašnāvību. Turpretim, ja serotonīna ir daudz, cilvēks jūtas laimīgs, dzīve ir jēgpilna, krāsaina, viņš priecājas, ieraugot pavasara ziediņus un putniņus. Līdzko serotonīna nav, ne pavasaris, ne tuvinieki, ne darbs nepriecē. To pilnībā nosaka smadzeņu bioķīmija.

Jūs daudzkārt esat minējis, ka patiesībā cilvēci vada gēni - to aklā vajadzība atstāt pēc sevis pēc iespējas vairāk gēnu kopiju. Tas nozīmē, ka cilvēces sapnis ir biezā kārtā pārklāt planētu ar saviem pēctečiem, turklāt izdarīt visu, lai viņi varētu pārēsties austeres, braukāt ar mersedesiem un staigāt viskošākajās biksēs. Tātad mūsu dzīves jēga patiesībā slēpjas tikai trīs lielās motivācijās - “ēdiens”, “vairošanās” un “vēlēšanās dominēt”.

Jūs nosaucāt tikai dažas. Ir arī reliģija, zinātne, piederība grupai, patriotisms - viss, par ko runā cilvēki, viss, kas ierakstīts viņu smadzenēs.

Tomēr gēnus nekas cits kā vairošanās neinteresē...

Tas viss pieder pie vairošanās programmas. Piemēram, piederība grupai nozīmē to, ka grupā manas gēnu kopijas spēs labāk izdzīvot. Jo augstāks sociālais statuss un vairāk naudas man būs, jo labāka dzīve gaidāma maniem bērniem - veselība, izglītība un iespēja nākotnē atrast partneri. Vairošanās cikls turpināsies.

Arī tas, ka baidāmies no nāves, ir vairošanās interesēs. Bailes no nāves ir nevis tāpēc, lai mēs gribētu padzīvot ilgāk un papriecāties par pavasari, bet gan, lai mēs bez sarežģījumiem izaugtu līdz dzimumvairošanās vecumam un pieskatītu bērnus.

Sievietēm menopauze iestājas apmēram 45 gadu vecumā. Tātad viena trešdaļa no dzīves viņām atvēlēta, lai pieskatītu mazbērnus. Arī dzīvnieku grupās savu gēnu kopijas pieskata ne tikai vecāki, bet arī citi bara pārstāvji. Piemēram, paviānu tēviņi metas virsū leopardam, lai aizstāvētu bara mātītes un mazuļus. Cilvēki nav izņēmums.

Vai ticība tradicionālajai reliģijai un ticība paranormālajam ir viens un tas pats?

Ticību tradicionālajām reliģijām, kurās ir sava filozofija, eshatoloģija, teoloģija, pētījumos parasti nodala no ticības paranormālajam. Atšķirība ir tāda, ka tie, kas tic paranormālajam, visādi cenšas pierādīt, ka spoki vai psihokinēze eksistē. Vēl ir tāds jēdziens kā ticība pseidozinātnēm - ticība kaut kam, kas izklausās zinātnisks. Piemēram, sniega cilvēkā nav nekā pārdabiska - tāds varētu arī būt. Parapsiholoģijas žurnāli ir pilni ar dažādiem pierādījumiem. Ticībā paranormālajam un maģiskajam tiek runāts par to, ka eksistē enerģijas, ko nekonstatē zinātne. Piemēram, ar lāsta palīdzību var padarīt slimu, ar dziedniecisku enerģiju var atbrīvot no kaitēm, uzliekot rokas, garīdznieks ļauj cilvēkā ieiet svētajam garam. Kāpēc cilvēks saslimst? Tāpēc, ka kāds to nolādēja. Kāpēc izveseļojās? Tāpēc, ka iedarbojās gaišās enerģijas. Kāpēc jūtas saguris? Tāpēc, ka enerģētiskais vampīrs nosūca enerģiju. Tomēr neviena aparatūra nespēj konstatēt, kas ir nosūkts.

Enerģiju no Jupitera, Marsa vai svētā gara fizika nekonstatē, jo no attāluma iedarbojas tikai četri spēki - gravitācija, elektromagnētisms, kā arī lielie un mazie kodola spēki atoma iekšienē.

Gan reliģijās, gan ticībā paranormālajam figurē nemateriāls intelekts - saprāts ar nodomu. Sātans kārdina, spoks sabiedē, sargeņģelis sargā. No zinātnes viedokļa intelekts var būt tikai smadzenēs, kas ir materiāls veidojums.

Mūsu smadzenes ir slinkas un rijīgas - patērē 25% no kopējās enerģijas. Vai tās ir labi izveidotas?

Mūsu smadzenes ir sarežģītākā ierīce Visumā. Tās ir visai nepilnīgi uzbūvētas. Kritisko domāšanu cilvēks apgūst sliktāk nekā ticību. Mēs sevi dēvējam par homo sapiens, bet pareizāk būtu saukt par homo ticīgais.

Teologs Ralfs Kokins intervijā TVNET asi kritizēja “ezoterisko mistrojumu, kas ir personību degradējošs un rada garīgu apjukumu”, sakot, ka kārtīgs latvietis ar vienu kāju ir dievturis, ar otru kristietis, mazliet hinduists, budists, tic horoskopiem un iet pie pūšļotājiem. Rezultātā sanāk šizofrēnija. Pēc viņa domām, eklektiska reliģiozitāte ir psiholoģiski un sociāli degradējoša, tāpēc vajadzētu izvēlēties vienu ticību. Vai jūs tam piekrītat?

Nē, nepiekrītu. Ja visi pasaules cilvēki ticētu vienai reliģijai, tad miera būtu vairāk, bet tā ir utopija un reliģiju vienmēr būs daudz. Reliģijas vairojas tāpat kā bioloģiskās sugas un ir saistītas ar pastāvīgiem militāriem konfliktiem. Ticīgie saka, ka reliģija aicina uz mieru, bet tā nav taisnība. Sadursme ir starp islāmu un kristietību, starp sunnītiem un šiītiem, starp sunnītiem, hinduistiem un budistiem, utt. Akmens laikmetā katrai ciltij vai etniskai grupai bija viena valoda, viens etnoss, viena reliģija. Tā ir darviniskā konkurence starp grupām.

Mūsdienās Darvina teorija ir paplašināta - konkurē ne tikai indivīds ar indivīdu, bet arī gēni mūsu genomā. Mūsu smadzenēs var konkurēt dažādas rīcības programmas. Domu konkurenci dēvē par neirālo darvinismu.

Interesanti, ka mūsu organismā tikai katra desmitā šūna pieder mums - pārējās ir mikrobu šūnas. Mikrobu starpā pastāv sīva konkurence. Kad mūsu organismā nonāk sveši mikrobi, tiem uzbrūk ne tikai imūnsistēma, bet arī mūsu organisma mikrobi. Mūsos nepārtraukti risinās zvaigžņu kari. Viens etnoss un viena reliģija ir cilvēces vēsturē noiets etaps, jo mūsu pagātni ir veidojuši kari, bet tagad ir ideja, ka vajadzētu atļaut katram ticēt tam, kam viņš grib.

Tomēr bez garīguma meklējumiem cilvēks nespēj iztikt. Kādu ceļu jūs ieteiktu izvēlēties?

Vislabākais ir zinātniskās, kritiskās domāšanas virziens. Cilvēkam vajadzētu pētīt, analizēt un pieņemt faktus, kaut arī tie izraisītu diskomfortu, piemēram, es nepiecelšos pēc nāves, mani nesargā eņģelis un, ja es bēgšu no skaitļa 13, tas man nepalīdzēs izvairīties no problēmām.

Ir tāds moderns jēdziens kā individuālais garīgums, kas nozīmē to, ka tavs ceļš uz garīgumu ir tava privātā lieta.

Ja cilvēki sāk apvienoties, tad agrāk vai vēlāk visiem nākas ticēt vienādi, bet kaut kur citur ir grupa ar atšķirīgiem uzskatiem. Cik cilvēku pasaulē, tik smadzeņu un dažādu uzskatu. Ir zināms, ka bez ticības ir vajadzīga morāle, bet universālas morāles normas neeksistē. Līdzko sastopas atšķirīgas morāles, rodas konflikts. Turklāt katram liekas, ka viņa morāle ir universāla un kosmiska, lai gan tā nav nekas vairāk par programmu smadzenēs. Tāpēc es teiktu, ka visiem būtu jāvienojas par morāles normām, pieņemot vienu universālu ētikas kodeksu, kas nav atkarīgs no etnosa, dzimuma, reliģiskās piederības. Pagaidām tā ir utopija. Tomēr garīgumam un reliģiozitātei vajadzētu būt individuālai lietai, nevis karogam, ar kuru iet vienam pret otru.