Kad slimie nosaka toni un 580 selfiji (6)

Selfijs pie ziediem rotāta zārka; plati smaidot pie Aušvicas koncentrācijas nometnes vārtiem; sēžot uz poda vai vēl labāk - stāvot podā; stūķējot mutē banānu; sabiedriskajā tualetē, kopā ar nejaušiem un apmulsušiem apmeklētājiem, kas steigā aizpogā bikses; blakus ceļu policistam, kas parādījies pie automašīnas loga. Selfiji, kas uzņemti, balansējot uz daudzstāvu mājas jumta vai traucoties automašīnā, ir atsevišķa tēma. Tas, ka pašbildēšanās seanss draud ar nāvi, ir sīkums, salīdzinot ar mirkļa gandarījumu, ko dod apziņa, ka ar tavu ģīmi dalījušies un to “laikojuši” simtiem cilvēku. Ar idiotiskiem selfijiem spēj konkurēt tikai puķupodu, zīdaiņu, Ziemassvētku rotājumu, kaķēnu un pusapēsta ēdiena fotogrāfijas.

Vai esat pamanījuši, ka cilvēki selfijam pozē ar vienu un to pašu sejas izteiksmi?

Rezultātā ir 29 Anniņas ar dzirkstošā priekā starojošām acīm un vaļēju muti, bet Mildiņa jau kuro gadu desmitu konsekventi atrāda tikai kreiso profilu ar apcerīgu skatienu tālumā. Anniņa netic, ka pārējie ir noticējuši viņas ekstravagantajam šarmam, bet Mildiņa desmitām reižu pasaulei pierāda, ka tāda “dura” jau nemaz nav.

Klusā daba ar desas luņķi un jūrascūciņu

Lai parādītu sevi un aplūkotu citus, senos laikos cilvēki gāja uz baznīcu. Tur varēja izrādīt jauno lapsādas apkakli ar stikla acīm, apspriest kaimiņienes dekoltē un viņas vīra noputējušo platmali.

Ne tēva siksna, ne apsolītā degšana elles ugunīs puikas neatturēja no lūrēšanas caur aizsvīdušu stiklu sieviešu pirtī. Tāpēc vien, ka nebija ne “tvitera”, ne “instagrama” ne “feisbuka”, kaimiņiene informācijas badu necieta - pielika glāzi pie sienas un lieta darīta.

Līdz nesenai pagātnei visi zināja, ka lasīt svešas dienasgrāmatas nedrīkst. Tagad mēs visi esam kļuvuši par ekshibicionistiem un lūriķiem.

Laikā, kad selfijus devēja par pašportretiem, to mode pieņēmās spēkā, pateicoties moderno tehnoloģiju - spoguļu pieejamībai. Tā vietā, lai gleznotu pieaicinātu modeli, mākslinieki aizvien biežāk izvēlējās lūkoties savā spoguļattēlā. Tā radās Vincenta van Goga, Frīdas Kālo, Jaņa Rozentāla un citi pašportreti. Gleznojot sevi, meistarību uztrenēja topošie mākslinieki un naivisti. Ap 1847. gadu parādījās fotogrāfijas un tūlīt pat senie selfiji. Cilvēki pozēja pie ūdenskrituma vai uz klints malas. Fotoaparāts attēlu uzņēma ar dažu sekunžu aizturi, kas ļāva ātri nostāties kadrā un radīt pašbildi.

Par masveida parādību selfiji kļuva pirms vairāk nekā desmit gadiem. No garlaicības māktu, nenobriedušu jauniešu vides nodarbe ātri pārcēlas uz pieaugušu, cienījamu cilvēku pasauli. Drīz vien, acis pārgriezuši, stīvi smaidot, sevi fotografēja aktieri, sētnieki, ministri, bezdarbnieki, diplomāti un prezidenti. Ja google virtuvē nevar atrast valsts prezidenta selfiju, viņš vispār nav nekāds prezidents. Internetā atrodams pat pāvesta selfijs. Neko nevar darīt – sociālie mediji diktē, kā pasaulei griezties.

TU neesi tavs virtuālais avatārs

Pieaugušo pozicionēšanos sociālajos tīklos vai Instagram var saistīt ar izmisumu. Ja bildes tiek liktas visu laiku, tas nozīmē, ka reālajā dzīvē cilvēkam kaut kā pietrūkst. Tiem, kuriem ir attīstīta iekšējā pasaule, ir karjera, studijas, ģimene, hobiji un vispār interese par reālo dzīvi kā tādu, nav vajadzības radīt virtuālu avatāru, par ko tīksmināties, uzskata psihoterapeiti.

Līdzīgs ir arī skatīšanās mehānisms. Tas nozīmē, ka cilvēkam sava dzīve ir tik neinteresanta, ka jāaizpilda ar citu vērošanu pa virtuālu durvju spraugu un apspriešanu, kāda draudzenei bija frizūra un sejas izteiksme pasākumā. Kur aitas, tur cirpēji - abas puses papildina viena otru. Ja grupas selfijs vēl ir saprotama nodeva laikmetam - jautra nodarbe, tad viena vai otra vaiga pavēršana pret Eifeļa torni vai Brīvības pieminekli jau ir plats solis bezgaumībā. Vēl ir tāds fenomens: ja cilvēks ļoti cenšas sevi pozicionēt kā veiksmīgu, bagātu, skaistu, “laimes luteklīti”, ir skaidrs, ka patiesībā ir diametrāli pretēji. Tu NEESI tieši tāds, par kādu izliecies!

Dace Rolava - trenere klīniskajā un Ēriksona hipnozē - stāstīja, ka par narcismu šajā gadījumā nevar runāt, jo tā ir diagnoze psihiatrijā. Narcisms var piemist arī introvertam cilvēkam, savukārt selfiju uzņemšanas vilinājumam vairāk pakļauti ekstraverti cilvēki, kuru iekšējā būtībā jau ielikta programma būt sakoptiem, moderniem, skaistiem. Viņu pašsajūta ir atkarīga no tā, kā viņi izskatās, un apkārtējo novērtējuma. Līdz noteiktai robežai tas ir normāli un forši. “Ir cilvēki, kas fiksē katru savas dzīves mirkli - viņi rāda nevis sevi, bet darbības, reālo pasauli pārvēršot virtuālā mānā: kā es pirku kūciņu, kāda izskatās mana pusapēstā kūciņa." 

Cilvēki fotografē gaistošus mirkļus - ziedus, saulrietu, viļņus jūrā - un rāda citiem, ko viņi tikko ir redzējuši. Darbību fiksēšana arī ir ekstraversijas programma. Iemesli ir meklējami bioķīmijā.

“Ekstravertiem cilvēkiem ir augstāks dopamīna līmenis. Tas ir hormons, kas regulē smadzeņu gandarījuma, apbalvojuma un baudas centrus. Ievietojis internetā skaistus selfijus, cilvēks jūtas labi, izstrādājas endorfīni, un viņš atkal grib sajust eiforiju. Ilzīte fotografē dibenu, kas ir tvirtāks nekā Anniņai, jo viņa iet uz sporta zāli biežāk neka draudzene, un sajūsminās par savām fotogrāfijām. Tās ir smadzenes, kas realitāti redz savādāk,” atklāj Dace Rolava.

Pasaules psihiatru organizācijas rekomendē patoloģisku aizraušanos ar selfiju bildēšanu uzskatīt par diagnozi, kas iekļaujama psihisko traucējumu klasifikatorā. Daļa psihiatru selfiju bildēšanas slimīgās izpausmes pieskaita narcistiskiem personības traucējumiem. Tomēr problēma ir tajā, ka narcistiski cilvēki pie ārsta neiet, jo viņi taču ir vislabākie! Viņi atnāk 50, 60 gadu vecumā, kad ir personības krīze un iekšējais konflikts dekompensējas līdz depresijai vai panikas lēkmēm.

Belfijs – tas ir vou!

"Smaidīgu pašbilžu ievietošana - tā ir sevis pozicionēšana. Cilvēks demonstrē: lūk, man ir nauda, lai ceļotu, nopirktu šo skaisto kleitu, atļautos smalkas izklaides. Citi skatās uz attēliem, domājot - "laimīgais, viņam viss ir", un jūtas slikti, kad salīdzina ar savu ikdienas rutīnu. Ir cilvēki, kuri ceļojot atzīmējas katrā vietā, kurā pabijuši, un citi attēlus komentē, virtuāli it kā piedaloties otra dzīvē. Tas ir interesants fenomens! Mēs bieži nezinām, kā jūtas mūsu vecmāmiņa, vai labi gulēja un zāles iedzēra, bet zinām, ko ik pēc trim stundām ir darījis cilvēks, kuru neesam satikuši trīs gadus.

Kamēr komentējam svešu cilvēku dzīvi, varbūt kaut kur laukos mums tuvs, vecs cilvēks mēnešiem gaida vienu telefona zvanu.

Vizuālais tēls sociālajos tīklos ir stāsts par sevi - nereti visai tāls no realitātes. Jaunieši sociālajos medijos mēdz ievietot patiesākas bildes - viņi redzami gan raudam, ar notecējušu skropstu tušu, gan strīdoties. Turpretim četrdesmitgadnieki biežāk pozē un izvēlas publicēšanai skaistāko no desmit bildēm. Attēli bieži vien atspoguļo nevis to, ko cilvēks grib pateikt, bet gan to, ko grib noslēpt. Kad cilvēks sociālajos tīklos ievieto perfekti noformētas ievārījuma vai marinētu gurķu burkas, tas, iespējams, ir stāsts par atzinības trūkumu vai vientulību." Tā biedrības "Esi brīvs" vadītāja, psihoterapeite Dace Caica pirms diviem gadiem stāstīja sarunā ar Apollo.

Pārmērīga komunikācija virtuālajā vidē ietekmē spēju izteikties - jauniešu vidū “nav modē" sarunāties. Daudzi vāji spēj paust domas, veido nesakarīgus teikumus, jo internetā viņi viens otram atbild ar emocijas raksturojošu simbolu, ķeksīti vai attēlu. Selfiji veicina ķermeņa kultu. Piemēram, puiši, kas mācās 8., 9. klasē, aizraujas ar sekstingu jeb kailbilžu publicēšanu. Viņi dodas uz trenažieru zāli, lieto pārtikas piedevas, kas veicina muskuļu masas audzēšanu, un pēc tam fotografē savu atkailināto ķermeņa augšdaļu. Tā, lai būtu redzama sešpaka. Ir jāizvēlas pareizais apgaismojums un rakurss, un tas nav viegli. Psihoterapeite uzskata, ka ir jādomā, kā mazināt plaisu starp vecāko paaudzi, kas ir kā “digitālie dinozauri”, un bērniem, kas dzīvi bez digitālajiem medijiem vispār nav redzējuši. "Lauku omīte un viņas mazbērns ir divi dažādi cilvēki. Omīte nesaprot, ko bērns var visu laiku darīt telefonā. Viņa neaptver, ka viedierīcē norit nozīmīgākā pusaudža dzīve daļa - sarunas, aizraušanās, attiecību skaidrošana, pirmā mīlestība."

Ķirsis uz putukrējuma tortes

Belfiji jeb dibena selfiji - tas ir slimi! Cilvēki, atmostieties! Pēc psihoterapeitu domām, šādu attēlu pavairošana medijos veicina nekritisku, neveselīgu attieksmi pret bezgaumīgajiem, pareizāk sakot, šausmīgiem pašportretiem. Problēma ir tā, ka cilvēki pie tā pierod un sāk uzskatīt par normu. Tas nozīmē, ka sabiedrība sāk pielāgoties slimajiem. Turklāt mēs vēl nezinām, kādas būs šo aktivitāšu sekas. Problēma nav selfijos, bet gan cilvēkos, kuriem ir čaula, bet nav dziļāka iekšēja satura. Iespējams, nākotnē psihologs pieaugušam cilvēkam teiks: “Tu esi nelaimīgs, jo tev bērnībā nebija pietiekami daudz laiku.”” Par vienu no lielākajām problēmām psihoterapeite uzskata to, ka sociālie mediji “pabaro” personības narcistisko daļu, kultivējot paštīksmināšanos. Narcistiskam cilvēkam ir grūti veidot attiecības, viņam pietrūkst empātijas, neveidojas emocionāla saikne ar citiem cilvēkiem. Aina paveras dramatiska - ceļš uz vientuļnieku paaudzi!

Mēs milzu ātrumā drāžamies pretim narcistiskai patoloģijai, un selfiji ir tikai ķirsis uz putukrējuma tortes!