Gruzijas-Krievijas bruņotais konflikts 2008. gadā. Notikumu hronoloģija

Vēl arvien nav precīzu ziņu par nogalināto, ievainoto un pārvietoto skaitu piecu dienu ilgajā Krievijas - Gruzijas bruņotajā konfliktā. Informācijas trūkums ir izskaidrojams ar Krievijas centieniem bloķēt Gruzijas situācijas atspoguļojumu starptautiskajos medijos, kā arī nevalstisko organizāciju ierobežoto pieeju. Tomēr, pēc aptuvenajiem aprēķiniem, Gruzijas puse zaudēja 372 pilsoņus - 168 karavīrus, 188 civiliedzīvotājus un 16 policistus, aptuveni 1700 civiliedzīvotāji tika ievainoti. Krievijas puse zaudēja 64 karavīrus un 283 militāristi tika ievainoti. Liels ievainoto skaits bija arī tās sabiedrotajiem osetīniem - 162 civiliedzīvotāji.

Vislielākās problēmas Gruzijas-Krievijas karš radīja saistībā ar valsts iekšpusē pārvietotajām personām. Pamatojoties uz Pasaules bankas datiem, to skaits sasniedza 127.000. Daudzi gruzīni, kuri iepriekš dzīvoja Dienvidosetijā un Abhāzijā, etnisku draudu dēļ bija spiesti bēgt uz Gruzijas dienvidiem. Lai gan pārvietoto skaits ir samazinājies, tā turpina būt par nopietnu Gruzijas valdības problēmu.

Lai gan Krievijas iebrukums Gruzijā 2008. gadā ir uzskatāms par spilgtāko notikumu Tbilisi konfliktā ar Dienvidosetijas un Abhāzijas teritorijām, tomēr tā saknes ir samērā senas. Vēl 90. gadu sākumā, kad Gruzija centās atbrīvoties no PSRS važām, valsts piedzīvoja asiņainu pilsoņu karu, kura rezultātā centrālā valdība zaudēja kontroli pār šīm teritorijām. Šis notikums arī iezīmēja Krievijas ietekmes pieaugumu Gruzijā. Iemesls pavisam vienkāršs - valdībai Tbilisi bija nepieciešami sava lielā kaimiņa miera uzturēšanas spēki, lai pārraudzītu pamiera noteikumus gan Osetijā, gan Abhāzijā. Būtiski, ka Maskava apmaiņā pret saviem pakalpojumiem pieprasīja Gruzijas pievienošanos Neatkarīgo Valstu Sadraudzībai, tādejādi nostiprinot savu ietekmi šajā Kaukāza valstī vēl vairāk.

Vēl arvien pastāv diskusijas par to, kurš izraisīja 2008. gada karu, taču ir skaidrs, ka palīdzēja tam laikam aktuālais starptautiskais konteksts. 21. gs. sākumā Gruzija bija uzsākusi aktīvu virzību uz Eiropas Savienību un NATO, kuras vēl toreiz bija ieinteresētas paplašināties. Ņemot vērā stingro ASV atbalstu Gruzijas dalībai Ziemeļatlantijas līguma aliansē, valdība Tbilisi pamatoti cerēja, ka 2008. gada NATO Bukarestes samitā tiks pieņemts lēmums par pievienošanās rīcības plāna piešķiršanu. Tomēr spēcīgais Eiropas valstu (galvenokārt Vācijas un Francijas) lobijs lika šī jautājuma pieņemšanu atlikt līdz tā paša gada decembrim.

Reaģējot uz samita rezultātiem, toreizējais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili uzskatīja, ka viņam steidzīgi jārīkojas un jāatjauno militāra kontrole pār Dienvidosetijas un Abhāzijas teritorijām, jo valsts pilnīga kontrole pār tās teritoriju ir viens no pievienošanās priekšnoteikumiem. Savukārt, Vladimirs Putins, kurš vienmēr ir iestājies pret Gruzijas dalību aliansē, uzskatīja, ka viņam ir nepieciešams steidzīgi sašķelt Gruziju vēl vairāk. Par pārējo plaši ziņoja mediji.