Karš ir miers, brīvība ir verdzība, nezināšana ir spēks (11)

Klusā okupācija, kuras īstenošanai netiek izmantoti nedz skaļi ieroči, nedz kara pieteikumi, vien atklāta nekaunība. Brutālas cilvēku nolaupīšanas un izpirkuma maksas pieprasīšana ir Gruzijas teritorijas okupācijas pierobežas ikdiena.

Pie kara pierod. Tāds ir cilvēka dabiskais izdzīvošanas likums. Nedabiska ir vienaldzība no tiem, kurus tas tieši neskar.

Slēgtā zona

Kamēr ikdienā pasaules mediju ziņu virsraksti skaļi kliedz par ASV prezidenta haotisko rosīšanos pasaules politiskajā arēnā un Ziemeļkorejas draudiem, tepat Eiropas valstī klusām turpinās karš, kurš iesākās 2008. gadā, kad piecās dienās Krievija sagrāva tūkstošiem gruzīnu dzīves.

Pirmais karš Eiropā šajā gadsimtā. Pirmais karš pasaules vēsturē, kura laikā tika izmantoti kiberieroči.

Mēs atrodamies slēgtajā zonā  - Odzisi ciemā pie Dienvidosetijas administratīvās līnijas.

Pirms dažiem gadiem šeit iebraukt drīkstēja tikai bruņumašīnās un bruņuvestēs, jo jebkurā mirklī pakausī varēja dabūt no Dienvidosetijas raidītu lodi. Mērķus nešķiroja - šāva gan uz gruzīniem, gan ES novērotājiem.

Žurnālistu grupai no 13 pasaules valstīm doties tālāk atļauts vienīgi pēc saskaņošanas ar Krievijas okupētās teritorijas pusi. ES pārraudzības misijas novērotāji no rīta pa “karsto līniju” sazinājušies ar Krievijas pusi un paziņojuši par gaidāmo mediju vizīti, lai neizraisītu konfliktu. “Karstā līnija” ir galvenais saziņas līdzeklis ar pretinieku neskaidru situāciju risināšanā – kad pazudis cilvēks; kad kāds neatļauti šķērsojis robežu, lai Dienvidosetijas teritorijā palikušajā kapsētā apciemotu tur dusošos radiniekus; kad okupācijas robežu “pārkāpusi” nomaldījusies govs vai kaza... Mūs pavada misijas novērotāju džipi ar plīvojošiem ES karogiem.

Dienvidosetijas administratīvā līnija sadala Odzisi ciemu divās daļās. Kaimiņš, pie kura agrāk varēja aiziet iedzert vīnu un papļāpāt par dzīvi, tagad ir svešas, naidīgas valsts iedzīvotājs. Ja kāds no abiem šķērsos robežu, tiks aizturēts.

1920. gadā administratīvo līniju mākslīgi radīja padomju vara, kas Dienvidosetijai piešķīra autonomiju Gruzijas PSR sastāvā. Neskatoties uz tolaik plašajiem protestiem, tā atdalīja no Gruzijas daudzus etnisko gruzīnu ciemus un zemi. Pēc 2008. gada kara uz administratīvās līnijas parādījās zaļi uzraksti, kas vietējos brīdināja par sekām, ja tā tiks šķērsota. 2011. gada tā sauktie "robežsargi" uz tās sāka būvēt dzeloņdrāšu žogu, kas nu jau arī fiziski sašķēla ciemus. Tas pašlaik aizņem vairāk nekā 70 no 350 kilometru garās līnijas.

Otrpus upei redzama Krievijas militārā robežsardzes bāze, kura celta 2011. gadā. Tās visas līdzinās viena otrai. Dienvidosetijas teritorijā varētu būt no 600 līdz 800 Krievijas robežsargu. Militārajās bāzēs viņi dzīvo kopā ar savām ģimenēm – sievām un bērniem. Tātad - uz palikšanu. Blakus bruņumašīnai tālskatī redzams bērnu rotaļlaukums, tikai ar pūlēm izdodas sevi piespiest atcerēties, ka atrodamies Eiropas valstī, uz kuru regulāri brauc atpūsties draugi un paziņas.

Bāzes centrā - vadības birojs, garāžas. Dienvidosetijas teritorijā varētu būt no 600 līdz 800 Krievijas "robežsargu", šajā bāzē – aptuveni 50 līdz 100. Kopumā abās okupētajās teritorijās izvietoti 4000 līdz 5000 Krievijas karavīri. Oficiālu datu, protams, nav.

Tālumā, kur beidzas lauks, uz ceļa redzams Krievijas robežkontroles punkts. Otrpus robežai – Gruzijas robežkontrole. Lai šķērsotu robežu, nepieciešama atļauja. 15 kilometrus tālāk -vēl viena Krievijas militārā bāze, gandrīz katru mēnesi uz blakus esošā kalna serpentīna Krievijas militāristi rīkojot mācības. Izraktas tranšejas, tiek atvesti tanki un cits militārais bruņojums. Militārās mācības Dienvidosetijas teritorijā atšķiras pēc apmēriem un formas - sākot ar dažiem simtiem karavīru līdz vairākiem tūkstošiem.

Pasaulei un starptautiskajiem medijiem Gruzijas okupācijas reģionu pierobežas problēmas vairs nav aktuālas, tās nomainījušas citas – daudz svaigākas. Patiesībā par tām jau aizmirsuši arī daļa pašu gruzīnu. Cilvēki, kuri dzimuši citos Gruzijas rajonos, nav piedzīvojuši karu un nezina, kāda ir ikdiena okupācijas teritorijā, situāciju redz savādāk.

“Bet, tiklīdz atbraucat uz šejieni (un, sasodīts, šī ir viena un tā pati valsts!), jums paveras pavisam cita aina!” izsaucas viens no Eiropas Savienības Pārraudzības misijas novērotājiem.

Dzīve uz pulvera mucas

Govs bija piesieta pie krūma, norāvās un aizbēga. 85 gadus vecais vīrs panikā metās pakaļ, lai to apturētu, pirms tā pārkāpj robežu.

Ja lopiņš aizbēgtu Dienvidosetijas pusē, tas nozīmētu, ka viņam vairs nebūtu nekā – ne siera, ne piena, nekā.

“Karstā līnija” ļoti bieži tiek iedarbināta tieši šādu ikdienišķu problēmu dēļ – kad kādam no vietējiem pazudusi govs vai cūka, stāsta novērotāji. Taču ir arī citi iemesli. ES novērotāji tās piesardzīgi dēvē par “cilvēku aizturēšanām”, paši gruzīni - par nolaupīšanām. 

Pārsvarā nolaupīšanas veic krievu militāristi, kuriem papildus izpirkuma maksai par to kā balva tiek piešķirta arī viena nedēļa atvaļinājuma. Nereti cilvēku nolaupīšanās iesaistās arī okupēto zonu iedzīvotāji. Okupētajās teritorijās nav daudz iespēju nopelnīt, un izpirkuma maksa, kas parasti ir aptuveni 50 ASV dolāru, tur ir milzīga nauda - aptuveni mēneša pensijas apmērā.

69 gadus veco Eldaru Gundišvili no Adži ciemata Gori apgabalā šā gada martā nolaupīja no vietējās baznīcas. Gundišvili māja atrodas 200 metrus no okupācijas līnijas. Pērnā gada aprīlī viņš tika nolaupīts, kad ganīja lopus. Baznīca šeit celta astotajā vai devītajā gadsimtā, tā atrodas "svētozolu birzī", kas tagad pieder okupētajai teritorijai.  Neskatoties uz to, vietējie turpina to apmeklēt, šeit aizturēti daudzi. 2014. gadā te tika aizturēti Gruzijas televīzijas žurnālisti Beta Zakaidze, Vakho Lekiašvili un Mihails Mikhoevs. 2015. gada maijā trīs vietējie iedzīvotāji - Dāvids Gulitašvili, Zurabs Korinteli un Giorgijs Gogiašvili, kas kopā ar savām ģimenēm apmeklēja baznīcu. Krievijas kontrolētā Dienvidosetija viņus dēvē par "robežpārkāpējiem".  Dienvidosetijas Valsts drošības komiteja 8. augustā izplatīja ziņojumu, kurā teikts, ka jūlijā uz "Dienvidosetijas robežas aizturēti 70 robežpārkāpēji".

2016. gada jūnijā krievu militāristi šeit arestēja 62 gadus veco Vakhtangu Mchedlišvili. Eldara Gundišvili aizturēšana izraisīja satraukumu vietējos iedzīvotājos - šī bija jau trešā aizturēšana. Pēc trešās reizes okupācijas spēki gūstekņus var arī neatdot.

Spīdzināts līdz nāvei un izkropļots

Šā gada 22. februārī okupācijas režīms Akhalgori ciemā Dienvidosetijā aizturēja trīs Gruzijas pilsoņus, viens no kuriem bija bijušais militārists, 35 gadus vecais Arčils Tatunašvili, kurš 2008. gadā NATO spēku sastāvā atradās miera uzturēšanas misijā Irākā. Nākamajā dienā tika paziņots, ka Tatunašvili miris neskaidros apstākļos. Okupācijas puse apgalvoja, ka viņš pretojies likumsargiem un “nokritis pa kāpnēm”, bet vēlāk - “miris no sirdstriekas”. Divi pārējie aizturētie tika atbrīvoti pret izpirkuma maksu.

Krievijas kontrolētā puse apgalvoja, ka Tatunašvili Dienvidosetijas teritorijā esot “plānojis teroraktu”. Viņa mirstīgās atliekas radiniekiem tika atdotas 26 dienas pēc nāves, 20. martā - pēc tam, kad notikušais bija izraisījis vietējās un starptautiskās sabiedrības sašutumu. ASV un ES vērsās pie Krievijas un okupētās Dienvidosetijas pārstāvjiem ar prasību atdot mirstīgās atliekas radiniekiem un atbrīvot abus pārējos aizturētos. Činvali administrācija sākotnēji atteicās to darīt, aizbildinoties, ka to nevarot pirms līķa sekcijas, kas tika apzināti novilcināta.

Kad līķis tomēr tika atdots, tam nebija iekšējo orgānu, ieskaitot smadzenes un sirdi, pēc neapstiprinātas informācijas, trūka arī dažas ķermeņa daļas.

Līķa ārējā apskate liecināja, ka vīrietis, visticamāk, spīdzināts līdz nāvei. Precīzu līķa sekciju un nāves iemeslu nebija iespējams noteikt, jo nebija orgānu.

Gruzijas Nacionālās tiesu ekspertīzes biroja slēdzienā norādīts, ka uz Tatunašvili ķermeņa konstatēti vairāk nekā 100 dažādi ievainojumi. Apsūdzībām par aizturēšanu un noslepkavošanu tika pievienota arī apsūdzība par spīdzināšanu.

Ģimene gatavojas sūdzēt Krieviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā, tikmēr Gruzijas prezidents Giorgijs Margvelašvili, kuram rudenī beidzas prezidentūras termiņš, šķiet, jau samierinājies ar notiekošo.

“Cilvēki turpina dzīvot okupācijas pierobežā, viņiem ir ikdienišķas problēmas. Viņi dzīvo vidē, kas bijusi daļa no mūsu ikdienas pēdējos 25 gadus, pierobežā, aiz kuras atrodas Krievijas militāristi, kur Krievijas tā dēvētie “robežsargi” nolaupa cilvēkus, pieprasa izpirkuma maksu, vai kā Tatunašvili gadījumā – nogalina cilvēku priekšā. Gruzijas sabiedrība ir ļoti elastīga, ikdienā cilvēki cīnās ar sadzīviskām problēmām un vienkārši cenšas izdzīvot. Protams, ka cilvēki baidās, bet tā ir elastīgas sabiedrības būtība – esi reāls, saproti, kas tev draud, bet paliec turpat. Bailes pakāpeniski pārvēršas piesardzībā,” intervijā portālam TVNET saka Margvelašvili.

Daudzi gruzīni ir neapmierināti ar prezidenta pārāk kūtro attieksmi pret notiekošo.

Krievijas vēstījumi

Margvelašvili uzskata, ka Krievija savus vēstījumus nodod ļoti skaidri un atklāti, un starptautiskajai sabiedrībai būtu tajos vairāk jāieklausās.

“2007. gadā Minhenē prezidents Putins skaidri paziņoja Krievijas ārvalstu politikas prioritātes un iezīmēja, kādas būs Krievijas attiecības ar tuvākajām kaimiņvalstīm. Patiesībā tika nosauktas Krievijas plānotās iejaukšanās zonas. 2008. gadā sekoja iebrukums Gruzijā. 2018. gadā priekšvēlēšanu kampaņas laikā Krievija noteica jaunu atskaites punktu, kas bija mēģinājums atsākt auksto karu. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem pret Krievijas teikto, jo viņi runā ļoti atklāti un savus vēstījumus ātri īsteno darbībā,” uzsver Margvelašvili.

Viņš atgādina, ka Krievija neuzsāka Gruzijas okupāciju 2008. gadā, tā sākās jau 90. gadu sākumā kā hibrīdkarš.

90. gadu sākumā, tāpat kā 2008. gadā nevienam nebija nojausmas, kādi ir Krievijas patiesie nolūki – iegūt kontroli pār neatkarīgo Gruzijas valsti. “Šajos divos karos, kas tika sākti pret Gruziju Dienvidosetijā un Abhāzijā, skaidri iezīmējās Krievijas izlūkdienestu un politiskās propagandas iesaistīšanās, kas mūsdienās tiek dēvēta par “hibrīdkaru””

“Atceros vēstuli, kuru rakstīja mans priekštecis Eduards Ševardnadze, kad viņš atradās Suhumi, kas tajā laikā tika bombardēta. Ševardnadze bija starptautiskās sabiedrības loceklis, kurš daudz izdarījis, lai tiktu izbeigts aukstais karš, vēstule tika adresēta daudziem labiem viņa draugiem. Viņš rakstīja: “Es pašlaik atrodos pilsētā, kas tiek bombardēta. Lūdzu neļaujiet notikt šai katastrofai!” Starptautiskā sabiedrība toreiz nebija gatava risināt šādus jautājumus, ” saka prezidents.

Krievijas propagandas dažādās sejas

Tomēr, līdzīgi kā Baltijas valstīs, vissīvākais karš šobrīd Gruzijā norisinās par cilvēku prātiem informatīvajā telpā.

“Propaganda darbojas pēc noteiktas formulas - tā atrod sabiedrības sāpīgākos punktus un problēmas (piemēram, dažādību, kas ir normāla parādība ikvienā sabiedrībā) un sakāpina un pārspīlē ar tiem saistītos jautājumus līdz galējībām. Valstī, sabiedrībā tiek radītas plaisas, naids pret dažādo, kas tiek izmantots savtīgās interesēs,” uzsver Margvelašvili.

 NATO un ES informācijas centra Gruzijā vadītāja Nino Bolkvadze intervijā ar portālu TVNET uzsver, ka Krievijas propaganda ļoti precīzi zina, uz kurām pogām jāspiež, lai gūtu nepieciešamo rezultātu.

Krievijas propagandas metodes dažādos Gruzijas rajonos atšķiras. Viņiem ir specifiska pieeja etniskajām minoritātēm, īpaša pieeja Adžārijas autonomajai republikai.

Krievijas propaganda Gruzijā pārsvarā nav atklāti prokrieviska, jo tas “nenostrādātu”, tāpēc parasti tiek slēpta aiz pseidopatriotiskiem saukļiem par to, ka Gruzijas integrācija Eiropā devalvē tās vērtības, kaitē valsts identitātei utt.

Sabiedrībai slēpti tiek ieskaidrots, ka liberāli demokrātiskās vērtības nav patriotiskas un nevar sacensties ar Gruzijas patriotismu.

“Krievija apgalvo, ka Eiropas Savienībā Gruzija zaudēs savu identitāti. Un to saka nācija, kas savulaik izveidoja Padomju Savienību, kas centās radīt homo sovietikus un iznīcināt jebkādas etniskās un nacionālās atšķirības 16 valstīs!” Krievijas propagandas absurdās pretrunas izceļ Margvelašvili.

“Tā kā Gruzijā 70% iedzīvotāju informāciju gūst no televīzijas, ir vairāki televīzijas kanāli, kas nodarbojas ar propagandu, taču jāatceras, ka tai ir dažādas sejas un aktieri,” saka Bolkvadze. Tā var būt sabiedriska organizācija, kas pēkšņi tiek nodibināta zem kāda pret homoseksuālismu vērsta vai antiliberālu vērtību saukļa. Nekad nevar zināt, kurā kanālā tā parādīsies, taču viņu vēstījums ir ļoti skaidrs, “lipīgs” un prātā paliekošs, kuram pretī ES spēj piedāvāt vien birokrātiskus skaidrojumus. Bolkvadze uzskata, ka ES būtu jāuzlabo savas komunikācijas spējas.

Informācijas karā Gruzija saskaras ar tādām pašām problēmām kā Latvija. Nesen  atklāts televīzijas kanāls krievu valodā “Dok.tv”, kurš piedāvā Gruzijas puses veidotu saturu. Tomēr  galvenā šā kanāla problēma ir nespēja konkurēt ar lielajiem Krievijas televīzijas kanāliem, kuriem ir milzīgs valsts finansējums un perfekti atstrādātas propagandas metodes, kas aptver ne tikai ziņu raidījumus, bet arī izklaidi un kultūru. Milzīga ietekme ir arī humora šoviem, kurus Gruzijā skatās ļoti daudzi un kuros nemanot tiek iepīti dažādi politiski joki. Kaut kas pazīstams, vai ne?

Gruzijas prezidents uzskata, ka Krievijas propagandas ietekmes līmenis uz gruzīniem ir milzīgs, jo tā ir viegli pieejama, turklāt neeksistē nekādas valodas barjeras. Vienlaikus prezidents uzsver, ka neskatoties uz to, neviena no četrām Gruzijas valdībām ne reizi nav bijusi noskaņota pret rietumiem.

Prezidents uzskata, ka demokrātiskas nācijas nedrīkst pret propagandu cīnīties, ierobežojot mediju vārda un izteiksmes brīvību, jo tad tiks pazaudēta demokrātijas būtība.

Viņam nepiekrīt bijusī žurnāliste Lana Gvinjilia, kura savulaik plaši atspoguļojusi Krievijas-Gruzijas kara šausmas un šobrīd aktīvi darbojas pretokupācijas pretošanās kustībā "Spēks vienotībā" ("Power in Unity"), kas cenšas informēt Gruzijas sabiedrību par notiekošo okupācijas pierobežā.

Sarunā ar portālu TVNET viņa norāda: “Prezidents uzskata, ka nav demokrātiski ierobežot informācijas plūsmu. Patiesībā tas ir demokrātiski. Demokrātija nenozīmē anarhiju. Demokrātisku valsti veido demokrātiskas valsts institūcijas. Ja nav atbilstošu valsts institūciju un valsts nefunkcionē pienācīgi, demokrātija nav iespējama. Ja tiek apdraudēta valsts stabilitāte, informācijas plūsmas brīvība ir otršķirīgs jautājums. Ja kāds tiek atzīts par noziedznieku un ieslodzīts cietumā, viņam taču nav tiesību uz informācijas izplatīšanas brīvību. Starptautiskā sabiedrība ir atzinusi, ka Krievija okupējusi Gruziju un šobrīd iesaistīta informatīvajā karā pret NATO un ES, bet mēs necenšamies ierobežot informācijas plūsmu. Tas nav loģiski!”

Džordža Orvela slavenais sauklis "Karš ir miers, brīvība ir verdzība, nezināšana ir spēks" atgādina, ka realitāte ir transformējams jēdziens. To iespējams mainīt tieši proporcionāli sabiedrības vienaldzības un ignorances līmenim. Arī par vairākiem metriem pārbīdot robežu citas valsts teritorijā un izliekoties, ka tā vienmēr tur bijusi. Vai starptautiskā sabiedrība turpinās to piesardzīgi ignorēt - atkarīgs arī no mums.

"Karš ir miers, brīvība ir verdzība, nezināšana ir spēks." Džordžs Orvels, 1984

Mēs neaizmirsīsim...