Viesturs Rudzītis: Vieni vienīgi dubļi (4)

Pēc jūsu teiktā, korupcija un oligarhija ir neizbēgamas demokrātijā un valdnieks ir risinājums. Bet kāpēc ir korupcija un oligarhija tajā pašā Krievijā, kur ir valdnieks pēc šodienas standartiem?

Jā, tur ir, tur ir neapšaubāmi, bet to mēs īsti nevaram nosaukt par efektīvu valdnieka valsti.

Tātad slikts valdnieks. Valdnieks ir, bet viņš ir slikts…

Tā ir kaut kāda jocīga forma vispār, kaut kāda, nu, tā kā tāda Austrumu despotija, kur kāds, nu, dominē…  kaut kas neracionāls, ārkārtīgi neracionāls. Ja skatāmies uz pozitīvajām valdniekvalstīm, skatāmies uz Singapūru, uz Ķīnu, skatāmies uz Saūda Arābiju, kur, mēs varam teikt, ir milzīga attīstība. Tomēr tā tendence iet uz to, ka koncentrēt varu viena cilvēka rokās. To jau mēs visi intuitīvi saprotam, jo kara laikā ir virspavēlnieks, nevis parlaments. Un jebkurā uzņēmumā, lai cik viņš liels arī nebūtu, ir viens vadītājs un netiek izveidota pārvaldes institūcija, kas sastāv no darbiniekiem un klientiem, piemēram. To cilvēki intuitīvi saprot, bet šī demokrātijas motivācija bieži vien ir skaudība, kas ir faktiski grēks. Es apskaužu valdnieku, tāpēc paaugstinos virs viņa. Un es tagad diktēšu viņam noteikumus. Nu, tas ir piektais gads, nu, tas ir septiņpadsmitais gads, kas apgriež pasauli otrādi un aptur to lineāro progresu, kas ir līdz tam bijis.

Kas tad ir tās īpašības, kurām valdniekam būtu jābūt, jeb pārtulkošu to, kā, piemēram, prezidents demokrātiskā Latvijā, vai viņam vispār, no jūsu hipotēzes izrietot, ir iespējas kļūt par valdnieku?

Nav, nav iespējas.

Kāpēc?

Tāpēc, ka viņš tiks pārvēlēts. Viņš divus termiņus būs. Tas nozīmē, sevišķi Latvijā viņš nevar nedomāt, kas būs pēc tam. Šodien arī, teiksim, jūs gribētu kļūt par deputātu, jūs zināt, ka jūs būsiet četrus gadus.

Bet tam ir jābūt mūža termiņam? Vai nevar izaudzēt šajos astoņos gados, piemēram, sekotāju, kurš ir tikpat dižens kā iepriekšējais, - dēlu, brāli, tādā ziņā, ko tauta varētu ievēlēt?

Nu redz, dēlu vai brāli, tad tā ir dinastija. Teorētiski var, bet praktiski es neredzu, kādas tur ir iespējas. Drīzāk, ja mums ir jāskatās uz to, ka iespējams, ka mēs neveidojam valdnieku politiskajā vidē, bet iespējams, ka Raimonds Pauls ir viens no latviešu valdniekiem vai savā laikā Imants Ziedonis. Respektīvi, kur mēs šo te vajadzību pēc cilvēciskas autoritātes, dievišķas autoritātes virzām nevis politiskajā vidē, kur ir vāks, kur neko nevar izdarīt, šajā likumdošanas rāmī neko nevar izdarīt. Intuitīvi tas virzās uz citām jomām, kur ir iespējams būt autoritātei un kur šajā autoritātē ieklausās. Kamēr Pauls ir komponists, viņš tiek dievināts, kā viņš ir politikā, tā viņu momentā ar dubļiem izsmērē. Nu…

Sauksim to par inteliģenci, ko jūs tikko aprakstījāt, to var, iespējams, saukt citādi, sabiedriskie aktīvisti un tamlīdzīgi, bet kur tur ir tie jaunie līderi, kāpēc viņu nav? Jūsu uzskaitītie, patiešām, Imants Ziedonis - visiem uzreiz caur kaulam izjūtams kā viedokļa līderis, mūsdienu valodā runājot. Šodiena, 2018.gads. Kur ir tie aizstājēji, jo daudz baltu dieniņu Raimondam Paulam, protams, bet viņš nav mūžīgs?

Jā. Es teikšu atkal - bēdīgi. Ja mēs skatāmies kaut vai, kas notiek sociālajos tīklos, nu tie jaunie cilvēki, viņi ir pat it kā labi izglītoti, bet, pirmkārt, viņi ir parasti liberāli sačakarēti un, otrkārt, augstprātīgi, iedomīgi. Un tādi, kas arī slikti ir vēsturē izglītoti, viņi varbūt politikā vai sabiedriskās attiecībās var būt brīnišķīgi izglītoti, bet vēsturi ne velna nezina.

Un psiholoģiju zina kaut kādās tādās interpretācijās, kas ir modernas, bet kas nevar laiku pārdzīvot. Un tur es redzu arī kaut kādu tendenci. Ja mēs paņemam literatūru atkal, “Gaiļu kalna ēnā”, Osvalds Zebris. Nu, tur ir skaidrs, par ko viņam sāp sirds. Pirmkārt, piektā gada revolūcijā piedalījās starp 700 un 1000 latviešu skolotāji, no vienas puses. Visizglītotākā tautas daļa iet pašnāvībā un taisa ziepes, būtībā saceļas pret tēvu.

Bet no otras puses, nu, viņi visizglītotākā… bet, nu, viņi vienalga ir tādi pustaisīti. Daudziem no viņiem varbūt ir skolotāju seminārs, kas ir divi gadi, kas neredz plašākus kontekstus, vai ne. Un diemžēl šodien 100 gadi pagājuši, bet īsti nekas nav mainījies šajā ziņā. Un Zebris jau ļoti intuitīvi pareizi parāda, ka 1905.gada revolūcijas pamatā jau ir skaudība. Tātad netalantīgā brāļa skaudība pret talantīgo brāli. Un abiem ir viena māte. Un tā tie brāļi cīnās. Šito lietu mūsu tā sauktā jaunā inteliģence nav sapratusi un nav atkodusi, un neko nav mācījusies no tā paša 1905.gada. 1905. gads ir viens no lakmusa papīriem, otrs varbūt ir Ulmaņlaiks, un trešais 700 verdzības gadi, tie ir tie lakmusa papīri, kuri parāda, kurā vietā tu īsti esi savā domāšanā.

Un cik tu vispār spēj būt kā tēvs un kā atbildīgais, cik tu tālu vari redzēt. Līdz ar to, kādas tu koalīcijas spēj veidot tai mūsu pērtiķu barā un tajā internacionālajā pērtiķu barā. Tādas raudzes cilvēki vēl tikai aug. Un katrā kultūrā reizēm vajadzīgi simtiem gadu, lai viņi izaugtu. Tādā veidā es negribu kaut kā teikt, ka viss ir slikti. Viss ir diezgan reālistiski, bet skatīsimies patiesībai acīs, kur mēs esam un kāda ir programma, ja mēs gribam izdzīvot.

Pie tiem izdzīvošanas standartiem. Pasaules mērogā, kā jūs vērtējat to, ka demokrātiju popularitāte pēc ANO datiem tomēr ir sasaistāma ar nabadzības samazināšanos? Mēs esam samazinājuši nabadzību, cik tālu vien varam, izglītības pieejamība - kā nekad agrāk, pieejamība arī ūdens resursiem. Teiksim tā, pasaule varbūt tomēr kļūst labāka?

Es apšaubītu šito. Jo te var… skatoties, kādus kritērijus mēs izvirzām. Nu, reizēm demokrātijas pašreklāma ir tāda, ka, vot, tagad ir labāk. Bet vajag skatīties nevis uz naudu, bet uz daudz grūtāk analizējamām lietām - kultūras attīstība, izglītības attīstība. Un izcilību blīvumu, teiksim tā. Te ir ļoti apšaubāmi tas viss, ja sāk tā skatīties. Jo demokrātija jau ir vajadzīga oligarhātam, jo deputātus jau var nopirkt. Viņš nav bagāts un ietekmīgs, viņam otrajā dienā pēc ievēlēšanas jeb agrāk vēl ir jāiet un jāprasa kaut kur nauda - nu, man vajag politiskajai darbībai, vai ne? Bet neviens, kam ir nauda, nedos naudu tādēļ, lai valsts attīstītos, viņš dos tādēļ, lai viņa bizness attīstītos. Tas ir saprotams un acīmredzams. Un tā darbojas viss tajā pasaules līmenī arī. Jo amerikāņu demokrātu partija gāja tikai ar tādu lozungu - demokrātija, demokrātija, demokrātija - tuvajos Austrumos, Afganistānā, visur jābūt demokrātijai. Ja demokrātijas nav, tad viss ir slikti. Nu, un tagad ir labi?

Bet izcilības, ko jūs minat, piemēram, izcilības zinātnē - šobrīd koncentrējas ASV un Japānā. Ķīnas Tautas Republika saka, ka līdz 2035. gadam visi pulcēsies pie viņiem, tas apstiprina jūsu hipotēzi, visu cieņu. Bet vai patiešām, ja mēs paraugāmies uz tām valdnieku zemēm, vai tas automātiski nozīmē, ka tur būs šī plaukstošā izcilība, ka cilvēki nesekos arī mantai, arī tie izcilie -  lai kļūtu turīgāki?

Jūs nosaucāt tās valstis un kultūras, kuras pret savu valsti izjūt kaut ko līdzīgu kā  500 gadus atpakaļ pret valdnieku. Lepnums, kalpošana valstij un sevis ziedošana valstij. Un šajā ziņā es teiktu tā, tur, kur mēs, piemēram, skatāmies uz krieviem un vainojam viņus Putina atbalstīšanā un tamlīdzīgi, es teiktu, ka tur būtu jāpaskatās, vai viņu vēstures dēļ tomēr nav ārkārtīgi stipra šī te valsts ideja iekšēji. Un, ja šī ideja par Krieviju, par krievu kultūru, par krievu pasauli, ja var teikt tā, ja viņa ir nostiprināta apziņā daudzās paaudzēs, tad viņi var paskatīties no augšas uz latviešiem, kur tas vēl veidojas tikai. Un kur nav jāsaskata tas, kas tur nav, bet ir jāsaskata, ko tad mēs varam paņemt un ko mēs varam mācīties un kur taisni otrādi, ko mums nevajadzētu pārņemt.

Noslēdzot mūsu sarunu, konstitūcijas maiņa ir, šķērssvītra, aicinājums uz valsts varas gāšanu, ar to mēs nespekulēsim. Spekulēsim ar tiem iespējamiem instrumentiem, kas mums šobrīd ir pieejami - 2018.gads, priekšvēlēšanu sezona… Ko, pēc jūsu hipotēzes, ir jāmēģina saskatīt politiķos? Un, ja ir jāmēģina, ko vēlētājam vajadzētu mēģināt saskatīt politiķos?

Tur nekas neizšķiras. Tās vēlēšanas neko tur neizšķir. Vieni vienīgi dubļi, nu, kurš tagad būs visvairāk ar dubļiem aplietais, kurš tad tur tagad sēdēs. Mēs jau redzam, viens sēdējis četrus gadus, viens sēdējis divpadsmit gadus un trīsreiz uzstājies. Nu, kas tur izšķiras? Viss kaut kur izšķiras aiz šīs telpas, par ko mēs nezinām, ko mēs arī nezināsim, kas ir necaurspīdīgi, ar ko var tikai spekulēt.

Reālā vara jau nav parlamentā, reālā vara pat nav valdībā, ņemot arī vērā to, ka valdību veido koalīcija, kas savā starpā viens otru ciest nevar. Un te neizskatās, ka viena partija varētu būt…

Bet, citējot jūs, pat pērtiķi veido koalīciju…

Nu, tur ir tā lieta, ka šeit ir milzīgs deficīts, par ko ir jādomā un kur ir tiešām jāpieliek smadzenes, par to ir jādomā, kā tas ir, ka mēs neveidojam tās koalīcijas, ka mēs ļoti labi jūtamies dziesmu svētkos, kur ir šī te bazālā vienības sajūta un kur ir tas mātišķais, tas sievišķais spēks, kas nāk ārā. Un tas ir tik kaifīgi, tas ir tik brīnišķīgi. Un šajā līmenī mēs varam būt arī ārkārtīgi jaudīgi profesionāļi pasaules līmenī, bet, kā Uldis Ģērmanis teica:  amatnieki, ārsti, mūziķi - pasaules līmenis, sportisti - pasaules līmenis, bet ne teorētiķi un apvienotāji, ne kopējo procesu redzētāji, ne sintezētāji. Tas ir tas, kur jāattīstās. Jādomā sistēmiskā līmenī.

Tad pārtulkojot - tēva pietrūkst visos līmeņos?…

Visos līmeņos.

Kur jūs saredzat Latviju pēc 25 gadiem, ceturtdaļgadsimta?

Nu redziet, tikko jau iznāca grāmata par Juri Neikenu, Ingūna Bauere uzrakstījusi. 19.gs. vidus, gan Valdemārs teica, gan Neikens, pēc 100 gadiem jau latviešu valodas vairs nebūs, mums ir jāizvēlas tikai - pārvācoties vai pārkrievoties. Nu, Neikens teica, ka vajadzētu pārvācoties. Bet ir pagājuši turpat 200 gadu un vēl tā latviešu valoda ir. Kaut kā brīnumainā kārtā mēs protam izdzīvot. Tas, ka mēs neattīstāmies, tas nenozīmē, ka mēs mirstam. Un šeit es redzu tomēr kaut ko tādu, kur ir gan cerība, gan prognožu ierobežotība. Man ir grūti redzēt, kādus jokus var izstrādāt liktenis šajā ziņā. Jo, ja mēs skatāmies no tās analīzes, kas ir šodien iespējams, tad nākotnes nav. Bet iespējams, ka ir kaut kādi mehānismi, kaut kāds kūlenis, kas mūs gaida, kas mūs restartēs.

Un, gaidot šo kūleni, - paldies par sarunu!

Paldies!