Ko vecāki un politiķi nezina (4)

Kāpēc pašam neatgriezties medijos vai politikā?

Ir piedāvājumi bijuši. Bet man šķiet, ka man ir jāpabeidz to, kas ir sākts. Šobrīd ir ļoti traģiska situācija ar Latvijas skolotājiem. Ko, manuprāt, vecāki nezina, ko varbūt īsti nezina politiķi.

Bet tur ir unikāla situācija - no 25 tūkstošiem izglītības speciālistu, kas ir vispārizglītojošās skolās un iestādēs mēs varētu pieļaut, ja mēs paskatāmies uz augstskolu diplomiem, ko viņi saņem - viņiem nav iedotas pamatprasmes darbam.

Ja mēs paprasām, kas jums ir vajadzīgās prasmes darbam? Tur - komunikācija ar vecākiem, komunikācija ar bērniem, stresa vadība sev (kā nomierināties pašiem), kā palīdzēt stresu vadīt bērnam, kā sarunāties savā starpā, kā sadarboties savā starpā, kā uztvert kritiku… Tā ir milzīga stresa vide. Amerikā skolotājs ir pirmā stresam pakļautākā profesija. Tā ir ārkārtīgi pakļauta stresam profesija, kurā šīs prasmes augstskolā neiemāca.

Mums šobrīd ir industrija, kas veido nākotni Latvijas jauniešiem un bērniem, un šīs prasmes skolotājiem nav iedotas.

Tad iedomājies, ka mums Latvijā būtu 25 tūkstoši šoferu, kas brauktu pa Latvijas ceļiem un viņiem nebūtu iedota prasme nobremzēt…

Fantazēju. Bet, respektīvi, kad cilvēks ar cilvēku sastrīdas, mēs jau neredzam, ka ir sabojāts priekšējais radiators, vai ne? Asinis pa degunu netek. Un to tā, kā laižam garām, bet principā situācija ir tiešām traģiska.

Skolotājiem vajag atbalstu. Milzīgu atbalstu patiesībā.

Man šķiet, sava gribasspēka dēļ, kas mums nāk no seniem laikiem, kad mēs nedomājām, ko mums sirds grib un tā tālāk, mēs tos skolotājus pakļaujam milzīgam spiedienam. Atvainojos par šo latvisko izteicienu - nu, močījiet! , bet vajag sistēmisku atbalstu. Un tas ir tas, kur mēs ar kolēģiem esam.

Runājot par tevi un taviem kolēģiem - ko jūs darāt, kā tas izpaužas?

Lielais atslēgas vārds jauniešiem ir potenciāls. Tev ir talanti, spējas, un numur 1 - vai tu viņus zini? Un, numur 2 - vai tu vari viņus sākt praktizēt. Mēs esam izveidojuši metodoloģijas, kas palīdz vērt to savu potenciālu vaļā. Otrs ir darbs ar uzņēmumiem - komunikācijas prasmes, vadības jautājumi, motivācijas jautājumi - tur ļoti dažādās tēmas. Ar uzņēmumiem ir ļoti forši, jo tu redzi, kas reāli jauniešiem būs vajadzīgs. Un tad ir grupa - skolotāji.

Kāda ir tā atvērtība ņemt pretī šāda veida zināšanas? Zuarguss izsūta piedāvājumu, aicina atsaukties? Kā tas notiek?

Klasiski tas notiek tā - mums ir skolotāju mājas adreses, kaut kādos pulksten deviņos vakarā, kad viņi ir atpūtušies pēc dienas darbiem, mēs ejam un zvanam pie durvīm - labdien, vai Mārtiņš Kalniņš? (smejas) Es atvainojos, nenovaldījos...

Tur ir dažādi ar to aicināšanu. Stāsts par to, ka izglītības procesos finanšu plūsmas ir haotiskas, tur pašvaldības, tur ir visādi fondi. Un kādu laiku mēs darījām lietas par velti, bet šobrīd mēs saprotam, ka tam īsti kājas nav. Līdz ar to ir jāskatās, kā to uzlikt uz tādiem finansiāliem pamatiem, lai mēs varam sistemātiski ar skolotājiem strādāt.

Bet cilvēki ir atvērti?

Tu zini, kā par brīnumu – jā! Mani sākumā ļoti daudz brīdināja - ak, die’s, ar skolotājiem nestrādā, un tā. Bet ja tu ej tīri cilvēcīgi, un, tiešām, mēs ar kolēģiem ejam ar to sajūtu, ka mēs gribam palīdzēt un zinām, ka faktiski tas ir ļoti vienkāršs darbs šobrīd, kā to izdarīt. Un, vecāki, ja jūs gribat palīdzēt skolotājiem - nevis gānāt viņus, uzbrūkiet viņiem, bet skatieties, kā varat palīdzēt un atbalstīt. Jo stresains cilvēks, noguris cilvēks, viņam ir ļoti grūti attīstīties un kaut ko izmainīt.

Tomēr tas ir mēģinājums ienest kaut ko sistēmā no ārpuses. Jautājums, vai nav bijusi doma – izstudēt par skolotāju normālā ceļā, strādāt skolā, sēt piemēru? Vai Iespējamā misijā, piemēram?

Katram cilvēkam ir savi dotumi. Man ir dažkārt grūti būt vidēs, kur ir daudz bremzējošie faktori, kur ir lēns temps, kur ir ūdens liešanas, kur ir savstarpējās intrigas... Es esmu uzaudzis teātrī, kur bija daudz burvīgu cilvēku, bet arī intrigas... Un man tāpēc akadēmiskā vide ir bijusi izaicinoša. Ir, protams, universitātes, kur ir laba atmosfēra. Par Iespējamo misiju, ja mani, protams, tur vispār uzņemtu, tad es nevarētu strādāt ar uzņēmumiem, kas ir viens mans darba lauks. Es esmu kā treneris strādājis ar Iespējamās misijas skolotājiem, un tā slodze tur ir pamatīga – divus gadus izņem ārā no citām lietām, ko tu šobrīd dari. Respektīvi, man ir kaut kādi triki, mīnusi manā personībā, kas liek man domāt, ka esmu piemērotas kam citam.

Kā konsultants – tavs padoms TVNET skatītājam, kas viņam ikdienā varētu nodērēt!

Ir kurss, ko mēs uztaisījām pirms diviem gadiem – atrodi savu aizraušanos, atrodi savu sirdsdarbu. Globālais pētījums bija tāds, ka 13% cilvēku Latvijā strādā bez motivētības. Vienkārši, nav motivācijas būt darbā, jānopelna naudiņa ģimenei, līzings jānomaksā, un tā tālāk. Un tad mēs uztaisījām kursu, no kura varu ieteikt ko ļoti praktisku. Tas saucas angliski flow.

Mans ieteikums cilvēkiem pievērst uzmanību, paanalizēt pašiem savā nodabā vai kopā ar draugiem savas darbības.

Piemēram, ar maksķerniekiem runājot – kas notiek, ja tu nenomakšķerēji 10 zivis? - Nu, nekas, forši pasēdēju, pamakšķerēju... Man patīk process!

Šī procesa atrašana, kas tev patīk, ir, iespējams, pamats tavai profesijai, kā arī neitralizē tavus stresus. Es gribu uzsvērt, ja tu dari to, kas tev procesuāli patīk, tu neitralizē stresu.

Es šobrīd ļoti vienkāršoju šo, bet šis ir flovs, latviski “plūdums” – atrodi to! Kaut vai piemēram bērnībā – tev patika zīmēt, varbūt tev gribējās dejot, varbūt tev patika diskutēt ar cilvēkiem? Tie procesi, kas jums patīk - tie ārstē tevi jau esošajā darbā, kā arī var kalpot par pamatu nākotnes darbam. Var internetā pameklēt papildus. Ieraskti “flow”. Burvīgs, burvīgs jautājums.

Kas ir tavi “flovi”?

Kuru no 1000 man tev nosaukt? Mums ir apmēram 1000 katram... Piemēram, “paldies” teikšana. Man to patīk darīt. Es gribu milzīgu paldies pateikt šodien vienam cilvēkam – es nāku uz šejieni, esmu krustojumā, omulīgi kaut ko dūdoju pie sevis, un man kaut kas klauvējas pie muguras un saka: - Your bag is open! (Jums soma vaļā!). Pamāj, aizskrien un iekāpj mašīnā. Viņš bija piebraucis pie sarkanās gaismas luksoforā, ieraudzījis, ka man soma vaļā, izkāpis, pieskrējis pie manis, pabakstījis, un aizskrējis atpakaļ – ak, Dievs, cik sirsnīgi. Paldies! Un viens no “floviem” man ir pateikt paldies. Tas ir skaisti.

Par izglītības tematiem – ko Zuarguss māca, un kur izglītojies pats; par mūžīgo jautājumu – vārda maiņas un “sektas” elementi; kā arī šo priekšvēlēsanu laiku – video intervijā, kas pieejama šeit.