Juris Rubenis: Tēvs man bērnībā radīja ļoti traumatisku pieredzi... (6)

Emocionālajā sarunā mācītājs Juris Rubenis stāsta, kā cīnījies sevī kā mazs zēns ar mīlestību un naidu pret savu tēvu. "Tu viņu mīli, jo, no vienas puses, viņš ir brīnišķīgs, inteliģents, gudrs cilvēks.

Un kāda tava daļa viņu ienīst, jo tev no viņa gluži vienkārši ir bail. Bērns nes šo spriedzi, neatrisināto dualitāti, kamēr to norok. Plus vēl vainas izjūta par to, ka domā sliktu par saviem vecākiem.

Nu jau Rubeņa tēvs ir aizsaulē divdesmit piecus gadus un šī sāpe palikusi neizrunāta. Tomēr mācītājs intervijā žurnālā "Ieva" atzīst, ka iekšēji ar to ir ticis galā. 

"Daudzus sāpīgus bērnības notikumus aprokam vai noliekam malā. Bērnībā skaidrs - tu neesi spējīgs ar tiem tikt galā. Nolikšana malā tai brīdī pasargā bērna psihi. [..]

Tu tikai noliec, noliec, noliec. Garīgā dzīve nozīmē uzdrīkstēties šajos pagrabos ieskatīties un šos depozītus atvērt. [..]

Ziniet, visvairāk apbedītu lietu ir tur, kur šķiet - viss ir kārtībā... 

Pat ja mēģinām no sava pagraba aizbēgt, dzīve tā iekārtota, lai mēs pie savām problēmām atgrieztos vēlreiz. No piecgadnieka nevar prasīt, lai viņš tiktu ar visu galā. Bet no četrdesmit piecus gadus veca cilvēka? No tā var prasīt atvērt pagraba durvis un satikties ar to, no kā visu mūžu esi baidījies.

Satikšanās ar savu ēnu veicina garīgu attīstību. 

Ja depozīti netiek kustināti... Cilvēks līdzinās katordzniekam, kam savulaik ar ķēdi pie kājas piesēja milzīgu akmeni. Meklē grūtuma iemeslu visos iespējamos virzienos, projicē citos, jo droši vien citi vainīgi. Līdz ieraugi, ka tevī pašā ir neatrisinātas lietas. Jo vairāk akmeņu pie kājām, jo ievainojošāki mēs esam pret citiem cilvēkiem.

Ja cilvēkā ir miers, iekšēji viņš ir izlīdzinājies, viņš parasti atrod arī labu veidu, kā reaģēt uz uzbrukumiem, nevairojot sāpes. Parasti jau darām pāri citiem, sāpinām viņus tāpēc, ka pašiem sāp. 

Vairāk emocionālo un aizraujošo interviju lasi šīs nedēļas žurnālā "Ieva".