/nginx/o/2018/07/26/11036132t1haed8.jpg)
Medijos un sociālajos tīklos esmu lasījis daudzus viedokļus par šī gada lielāko ugunsgrēku Latvijā – gan pateicības vārdus ugunsdzēsējiem, gan konstruktīvu kritiku, gan viedokļus, kas radušies, virspusēji spriežot un neizprotot, ko tas nozīmē – dzēst ugunsgrēku.
Valdgales meži atrodas manā pārraudzībā esošajā Raķupes iecirknī, tādēļ vēlos dalīties piedzīvotajā, septiņas dienas dzēšot ugunsgrēku Valdgalē un saņemot ziņas par cīņu ar liesmām arī tad, kad man nebija maiņas ugunsdzēšanas darbos. Pirmajās divās ugunsgrēka dzēšanas dienās darbiem tika mobilizēti ne vien mežkopji, bet arī meža apsaimniekošanas plānošanas un mežizstrādes darbinieki no visa Ziemeļkurzemes reģiona, citus darbus atliekot uz vēlāku. Darba laiks ik dienu bija aptuveni no 8 līdz pat 14-15 stundām. Vēlāk sadalījām dežūras pa 4 līdz 10 darbiniekiem vienlaikus.
Šajās dienās nācās darīt visus ugunsgrēka dzēšanas darbus – apsekojām platības ar dronu un ejot kājām, izvilkām līnijas (šļūtenes), pievedām ūdeni ar mucām, dzēsām uguni ar pletnēm, vēlāk – ar ūdeni, nepārtraukti uzraudzījām gruzdošo teritoriju ar ugunsdzēšamajiem maisiem. Neviena dežūra nebija viegla, taču visgrūtāk bija tieši 18. jūlijā, kad ar pletnēm vajadzēja noturēt uguns “fronti”.
Ilgstošais sausums, plašā degšanas teritorija un neiespējamā ūdens piegāde dzēšanas darbu sākumposmā sarežģīja ugunsgrēka dzēšanas darbus. Visus šos faktorus, izņemot sausumu, veicināja ugunsgrēka atrašanās dabas lieguma teritorijā – nepietiekošs ceļu tīkls.
Mežā strādāju jau pāris desmitus gadu un esmu dzēsis daudzus ugunsgrēkus, taču tik plašā teritorijā līdz šim nebija nācies to darīt. Tāpat nekad nebija nācies stāties pretī vien ar pletni tik spēcīgai skrejugunij un dažos gadījumos – vainagugunij. Sajūtas, dzēšot meža ugunsgrēku, saprot vien tie, kas tur strādāja. Emocijām šādās ekstrēmās situācijās nav laika, ir jāsaglabā veselais saprāts – jāpilda pavēles, vienam otru jāuzmundrina, jāpalīdz, jādomā par savu un kolēģu drošību, jāizvērtē riski, ātri jāpieņem lēmumi un jārīkojas.
Atgriežoties mājās, biju gan fiziski, gan emocionāli noguris. Labākās zāles bija vismaz 6–7 stundu ilgs miegs un līdzcilvēku, kolēģu atbalsts. Uzmundrināja arī Stiklu ciema vietējo iedzīvotāju pateikts “Paldies”. No manas puses – paldies tiem, kas par mums rūpējās: ugunsdzēsējiem bija nodrošināta ēdināšana, vienmēr pieejams dzeramais ūdens. Viegli nebija arī manai ģimenei – viņi ļoti uztraucās, pārdzīvoja, jo īpaši pirmajās ugunsgrēka dzēšanas dienās. Dzīvesbiedre strādā meža nozarē, tādēļ jutu sapratni un morālu atbalstu, kā arī praktisku palīdzību nepieciešamā kartogrāfiskā materiāla sagatavošanā. Pašreiz emocijas ir dažādas, bet ir padarīta darba sajūta, lai arī vēl joprojām notiek uzraudzības un gruzdošo vietu likvidācijas darbi.
Iesaistīto kolēģu no Valsts meža dienesta, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta un AS “Latvijas valsts meži” attieksme bija ļoti draudzīga, izpalīdzīga un profesionāla. Priecēja arī fakts, ka mūs praktiski (piedaloties dzēšanā), gan citos veidos (koordinācija, inventārs utt.) atbalstīja ne vien tie kolēģi, kam ugunsgrēka dzēšana ir tiešais darba pienākums, bet arī citi – vadītāji un nesaistītās struktūrvienībās strādājošie.
Daudz esmu analizējis šo konkrēto gadījumu un daru to vēl arvien – vai varēja darīt kaut ko citādāk? Vai bija kļūdas? Droši vien, ka jā, jo nekļūdās tikai tie, kas neko nedara. Svarīgākais ir tas, ka ugunsgrēks ir likvidēts, nav cilvēku upuru un nopietni cietušo, kā tas diemžēl ir Grieķijā un citviet pasaulē. Publiskajā vidē ir daudz kritikas, taču es nopietni uztveru konkrētas nozares praktiķu izteiktu viedokli, nevis “vienas tantes vai onkuļa” konkrētā garastāvokļa atreferējumus. Kļūdas šajā procesā bija, bet ugunsgrēka dzēšanā iesaistītajiem nedrīkst pārmest nolaidību, nevīžību vai slinkumu. Es kā profesionālis ar vairāk nekā 30 gadu darba pieredzi meža nozarē neko tādu neredzēju. Tāpēc, lasot šādus viedokļus, es vairs “necepos” – pie mums valda demokrātija, un katrs cenšas to izmantot atkarībā no savām prāta spējām.