Ūdrīša sieva: ir bijis, kad domāju "vieglāk būtu, ja man uzbrauktu mašīna"

 STV raidījuma "Starp mums runājot..." sievietes mēneša intervijā Ilona Balode-Ūdre atklāti stāsta par savām emocijām un domām, kad kaulos jūtams nogurums no ikdienas rutīnas un brīžam nolaižas rokas. 

"Jā, man tādas domas - ka vieglāk būtu bijis, ka uzbrauc mašīna, ir bijušas un diezgan bieži. Esmu pat dzērumā gājusi pa ielas otru pusi un skrējusi virsū mašīnām," domīgi intervijā runā Ilona. "Bet tad, kad tu to gribi, tas nenotiek! Tas ir interesantākais..."

Kad Ilonai tiek tieši jautāts, vai tiešām ne reizes viņa nav domājusi atkāpties no pirmajām frontes līnijām Ūdrīša apkopšanā, viņa, ieturot klusuma pauzi, stāsta: "Tas nav tik viegli...

Nu ko es darīšu, ja tas Ūdris tur nebūs. Kam es iešu izstāstīt to, kā man viss besī ārā? (Smejas.) Protams, viņš visu saprot, ko stāstu. Jā, viņš nevar ieteikt nekādus zelta padomus, bet viņš man var pateikt, ka viss būs labi. Viņš ir tuvākais cilvēks uz šīs pasaules, kas vien man ir.

Neviens mani nespētu tā pieņemt kā Ūdris. Viņš spēja, un vēl viņam tas patīk..."

Vai tu neesi apvainojusies uz viņu? "Protams, esmu dažreiz, par to, ka ir kā ir. Citreiz liekas, ka viņš par maz cenšas. Bet es no viņa gūstu ģimenes un siltuma sajūtu.

Mēs esam tāda sačakarēta, kliba, salauzta ģimene. Bet Bārts ir laimīgs, ka viņam tas tētis ir, tāds, kāds ir, bet ir. Mēs esam viens otram vajadzīgi. Ja man būtu jāizvēlas: vai Ūdris toreiz nomirtu vai lai ir, kā ir tagad, - es viennozīmīgi izvēlos tagadni!"