Kaimiņiene “rīkļurāvēja” padzen īrnieci. Provinces īres tirgus īpatnības (7)

«Pie mums ir sava kārtība!»​

Divu bērnu māmiņa Lauma izpētījusi īres mitekļu piedāvājumu divās piejūras pilsētās Liepājā un Ventspilī. Iemesls: gada laikā viņa nomainīja divus - dažus mēnešus padzīvojusi Liepājā, izlēma par labu Ventspilij.  Laumai šajā pavasarī bija sarežģīti ģimenes apstākļi, bet, par laimi, bija labs draugs, kurš piedāvāja no Rīgas pārcelties uz Liepāju, kur viņam pieder vairāki dzīvokļi. Jaunā sieviete ievācās divistabu dzīvoklī pašā centrā, netālu no tirgus. Dzīvoklītis mazs, bet omulīgs, apkure malkas. Viss bija jauki līdz brīdim, kad par sevi lika manīt kaimiņi. «Pie viņiem bija kārtība: reizi nedēļā katram īrniekam jāmazgā kāpņu telpa. Man ir mazs bērns, tāpēc ne vienmēr varēju pamatīgi izmazgāt dubļainās kāpnes.» 

Laumu drīz vien sasniedza ziņa, ka kaimiņi sūdzējušies pašvaldībai: viņu mājā nelikumīgi esot ievākusies kaut kāda svešiniece.

Dzīvokļa īpašnieks nolēma rīkoties, un Lauma ar bērniem deklarējās dzīvoklī. Jāteic, ka pelņu no dzīvokļa izīrēšanas draugs neguva - vienkārši izpalīdzēja senai paziņai grūtā brīdī. Kādai kaimiņienei ar vienu sūdzību nebija gana: viņa uzrakstīja iesniegumu pašvaldības policijā. «Tas bija šausmīgi - kaimiņiene uzvedās kā komendante rīkļurāvēja. Mēs viņai neko ļaunu nebijām nodarījuši, bet viņa par savu pienākumu uzskatīja «stučīt»,» atceras sieviete. Viņa stāsta, ka mājā dzīvoja lielākoties pensijas vecuma cilvēki. Laumu pārsteidza, ka Liepājā provinciālisms sita tik augstu vilni un vietējie pauda klaju nepatiku pret «kaut kādu svešinieci». Lauma nolēma neķildoties un sāka meklēt citu dzīvesvietu. «Liepājā ir daudz dzīvokļu par normālu cenu, bet daudzi ir vecajās mājās un ne visai labā stāvoklī.» Māmiņa meklējumus turpināja sociālajos tīklos, kur viņai uzsmaidīja veiksme.

«Man ieteica sazināties ar vairāku namu īpašnieku Ventspilī, kurš dzīvokļus piedāvā ilgtermiņa īrei.»

Drīz vien Lauma pārcēlās uz svaigi izremontētu divistabu dzīvokli atjaunotā koka mājā ar slēgtu pagalmu Ventspilī netālu no jūras. Turklāt cena adekvāta. «Ventspili izvēlējos arī tāpēc, ka te bērnam uzreiz bija pieejams bērnudārzs, ir labas skolas, pulciņi.» Lauma uzskata, ka visdrošākais un ātrākais ceļš, pa kuru atrast piemērotu mājokli, ir sociālie tīkli, jo sludinājumos cena ir uzskrūvēta un miteklis fotogrāfijās neatbilst reālai situācijai.

Visu un uzreiz

SIA «Latio vērtētāji & konsultanti Vidzemē» (LVKV) valdes priekšsēdētājs Jānis Biernis  īres tirgu reģionos raksturo kā haotisku, kurā pietrūkst klasiskā izīrētāja tēla. Tajā pašā laikā viņš situāciju nevērtē kā dramatisku. Īres tirgus ir neviendabīgs - lai gan aizvien ir daudz «briesmīgu» piedāvājumu, īrniekiem kļūstot prasīgākiem, kvalitatīvie mājokļi ilgi tukši nepaliek un dažu dienu laikā tiek izķerti kā karsti pīrādziņi.

Pēc viņa novērojuma, nereti pašvaldību uzburtā aina nav objektīva - realitātē pilsētās iedzīvotāju ir mazāk, nekā minēts statistikas datos, darbaspēka migrācija lielāka.

«Kad tu pilsētā ierodies oktobrī, novembrī, tad sajūti, kā pilsēta dzīvo un elpo, jo statistika melo.»

Rēzekni un Daugavpili viņš raksturo kā specifiskas pilsētas, kas cieš no ekonomiskajām sankcijām un ierobežojošiem pasākumiem pret Krieviju, ko Eiropas Savienība sāka ieviest 2014. gadā. Pierobežas pilsētu ekonomiskā dzīve tradicionāli bijusi pakārtota kaimiņvalstīm, tāpēc sociālekonomiskā situācija nav laba, un tas depresīvās krāsās iezīmē arī īres tirgu. Lai gan kūrortpilsētu - Jūrmalas, Ventspils, Liepājas - dzīves ritmu nosaka atšķirīgi principi (līdzīgi kā Klaipēdā, Pērnavā, Kuršu kāpu apvidū),  piemēram, Jūrmalā pēc festivāla «Jaunais vilnis» slēgšanas īres tirgū nav vērojams kāpums. 

Tikmēr Liepājā un Ventspilī  jūra dara savu un vasarā pilsētas pārpilda tūristi, it īpaši no Lietuvas. Līdz ar to «lietuviešu invāzija» atstāj ar garu degunu vietējos īrniekus, kas meklē mitekli ilgākam laikam. «Šajās pilsētās tirgus nav sabalansēts - vasarā viss ir aizpildīts, ziemā ir daudz piedāvājumu, bet tie ir aktuāli uz dažiem mēnešiem,» saka tirgus eksperts.

«Lai saprastu, kas notiek Jelgavā, atliek no rīta aiziet uz vilciena staciju,» Jelgavu kā Rīgas guļamrajonu ilustrē Biernis. Tuvums Rīgai un attīstītā infrastruktūra pilsētu padara pievilcīgu maksātspējīgiem, bet ne ļoti turīgiem īrniekiem. «Ja ģimene sešus gadus bijusi ārzemēs un nolēmusi atgriezties, tā vēlas visu uzreiz - dzīvokli par adekvātu cenu algai, pieejamu bērnudārzu, skolu, atpūtas un sporta iespējas. Ja tie ir cilvēki bez bērniem, viņi ir ļoti mobili - iesēžas lidmašīnā un pēc dažām stundām jau ir citā valstī. Ja ir bērni, viņi domā par skolas un interešu izglītības kvalitāti, ārstniecības iespējām,» moderno īrnieku raksturo nekustamā īpašuma tirgus speciālists. 

«Koju» bohēmu vairs negrib

Runājot par republikas pilsētu piedāvājumu studentiem, jāpaļaujas uz likteni - varbūt paveiksies. Optimistiski noskaņotie var mēģināt trīs gadus izturēt «koju» spartiskajos apstākļos ar perspektīvu uz sienu, kas mudina sapņot par kāpostu šķirošanu Īrijā. 

«Bohēmu ar garo koridoru vecajās kopmītnēs studenti vairs negrib, tāpēc metas kopā pa trim vai četriem un noīrē dzīvokli,» stāsta Biernis. 

Ventspilī studējošajiem dzīve ir sakārtota - augstskolas dienesta viesnīcā askētisks, bet pieklājīgs vienvietīgs numurs maksā 14 eiro, divvietīgs 21 eiro, divi divvietīgie 37 eiro. Kopmītņu durvis tiek slēgtas 24:00 un atvērtas 6:00. Ventspils tehnikuma dienesta viesnīcā «Venta» ir modernas, košas istabiņas, kas studentam izmaksā  30 eiro mēnesī. Īres maksu atvelk no stipendijas. Mīnuss: pa naksnīgo pilsētu klīst nevar - kopmītnes slēdz 22:00, atver septiņos no rīta. Par Liepājas universitātes dienesta viesnīcu pirms dažiem gadiem klīda nelāgas runas - esot jārēķinās ar depresīviem tapešu rakstiem, kas stihiski strēmelēm salīmēti viens virs otra, tarakāniem un  blaktīm.  Mājaslapā teikts, ka vienvietīga istabiņa maksā 116 eiro mēnesī, trīsvietīga 40, bet  par izremontētu istabiņu jāšķiras no 143 eiro. Ja remonts veikts paša spēkiem, par vienvietīgu istabiņu jāmaksā 94 eiro. Kopmītnes ir arī tehnikumā un jūrniecības koledžā.

Ledus ir izkustējies

Viens no iemesliem, kāpēc reģionu pilsētās īres dzīvokļu piedāvājums nereti raksturojams kā «briesmīgs» - bez remonta, mūsdienīgas tehnikas un gadsimtam atbilstošām mēbelēm, ir nevis stereotips par nabadzību laukos, bet gan fakts, ka nomalē izveidot kvalitatīvu dzīvokli izmaksā dārgāk nekā Rīgā. Turklāt mazajās pilsētās cilvēki viens otru pazīst, tāpēc izīrētājs un īrnieks viens otru meklē sociālajos tīklos vai ar draugu ieteikumu. 

Pēc viņa domām, salīdzinot ar Rīgu, kas «iesūc cilvēkus», reģionu pilsētām ir daudz priekšrocību, ko tām vajadzētu izmantot savā labā. «Rīgā ir lielāks darba tirgus, bet arī konkurence lielāka. Ja ir iespēja strādāt attālināti vai ir elastīgs darba laiks un nav darbā jāierodas deviņos no rīta, var dzīvot vienā, strādāt citā pilsētā,» viņš spriež.  Tā arī daudzi dara - uz darbu Smiltenē vai Valmierā katru dienu brauc no 20 vai pat 50 kilometru attālas apkaimes. 

Biernis uzskata, ka spēcīgas spēlētājas pašvaldību konkurencē ir Ventspils, Liepāja, Jelgava, Valmiera - pilsētas, kurās pieprasījums pēc mājokļiem pieaug. Tomēr tikai Valmiera ir «izkustinājusi ledu» un  attīstīta savu mājokļu tirgu, būvējot daudzdzīvokļu īres namus. Jāpiemetina, ka pilsētā tikpat kā nav bezdarba, no tuvējās apkaimes strādāt uz Valmieru brauc 7000 cilvēku.

«Tas ir projekts numur viens, un drīzumā mēs redzēsim, vai tam būs valsts atbalsts,» saka Biernis. 

Viņš saka, ka bankas uzmanīgi novēro un piesardzīgi vērtē pašvaldību finansiālo jaudu un iespējas atdot kredītu. «Valmiera liek saspringt apkārtējām mazajām pilsētām - Rūjienai, Valkai, Limbažiem,» saka Biernis, norādot, ka ekonomiski spējīgas ir Cēsis un Smiltene, kur labiekārtotu dzīvokli noīrēt ir grūtāk nekā Valmierā. «Visās valstīs ir programmas, kas veicina īres tirgus attīstību. Lielākajām pilsētām ļoti noderētu pašvaldības un valsts atbalstīti lieli īres nami. Mazākajām varbūt pietiktu ar rindu un karkasa mājām, ko piedāvāt speciālistiem.»

Par to, ka dzīvojamais fonds ir nolietojies un nav kur izmitināt strādāt gribētājus, sūdzas daudzas pašvaldības.

Piemēram, Valkā plānotas 150 jaunas darba vietas, uz kurām cilvēki tiek vilināti ar algu 900 līdz 1200 eiro, bet viņiem nav kur dzīvot.

«Nonēsātais, vecais dzīvojamais fonds nevilina cilvēkus - to mikrovidi nevar tik viegli restartēt,» saka tirgus speciālists. Trīsdesmitajos gados celta koka māja ar kāpņu telpu, kurā ož pēc kaķu urīna, čīkstošām, nomīdītām koka kāpnēm koridorā un dzīvoklīti ar mazām logu spraudziņām, kas iziet uz kaimiņu grabažām piekrautu pagalmu, varbūt šķiet romantiska uz minūtēm desmit, bet kā iespējama dzīvesvieta neapšaubāmi atbaida.

Savukārt kaimiņi, kas neatkāpjas no simts gadus senām tradīcijām un uz kopējā pagalmā izvilktas veļas šņores žāvē naktskreklus un apakšbikses, baro apkaimes kaķus ar ķidātu zivju galvām un dobes mēslo ar samazgām, spēj pamatīgi «izdemolēt» iespējamo īres piedāvājumu. 

Pozitīvas izmaiņas mājokļu tirgū ievieš elastīga attieksme pret vides maiņu. Jānis Biernis saka, ka atceras kādu padzīvojušu pāri, kas pirms vairākiem gadiem pārdeva savu dzīvoklī Rīgā,  Valdemāra ielā, un pārcēlās uz māju Cēsīs. Viņi priecājušies par labo tirgu, skaisto vecpilsētu, pieejamo dzelzceļa satiksmi, internetu un iespēju par pāri palikušo naudu vecumdienās ceļot. «Viņi man palikuši atmiņā kā klišeja par to, cik labu izvēli var izdarīt.»

Jānis Biernis uzskata: ņemot vērā, cik ātrs un dinamisks ir šis laiks un kā attīstās  pieprasījums, mainīsies arī mājokļu tirgus struktūra reģionos.