1944. gada decembrī noslēdzās leitnanta Roberta Rubeņa (1917 – 1944) komandētā bataljona pēdējās cīņas Kurzemē. Rubeņa atsevišķais bataljons turpināja izrādīt pretestību vāciešiem Abavas upes rajonā arī pēc tam, kad 1944. gada 14. novembrī notika ģenerāļa Jāņa Kureļa grupas štāba un tās galveno spēku apcietināšanas akcija, kuru vadīja augstākais SS un policijas komandieris Ostlandē, SS obergrupenfīrers Fridrihs Jekelns.
"Uzticīgs latvietis": leitnants Rubenis un viņa vīri (23)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tieši Latvijas neatkarības svētkos, 1944. gada 18. novembrī, tikai 27 gadus veco leitnantu Rubeni nāvīgi ievainoja – nākamajā dienā pie Novadnieku mājām viņš mira. Rubenieši tomēr turpināja cīņas līdz pat 9. decembrim, kad, pārspēka mākti, bija spiesti izklīst.
Malnavas skolas absolvents
Vēstures literatūrā par leitnanta Rubeņa dzīves gājumu līdz nonākšanai ģenerāļa Kureļa grupā atrodamas visai trūcīgas ziņas. Tam pamatīgāk izsekot ir centies vienīgi viņa Malnavas laika skolas biedrs, pazīstamais militārvēsturnieks Indulis Kažociņš, kurš kara laikā bija sakaru virsnieks pie vācu gaisa spēku palīgdienestā iesauktajiem latviešu jauniešiem un pēc kara dzīvoja Anglijā.
Roberts Rubenis piedzima 1917. gada 9. septembrī Daugavpils apriņķa Krustpils pagastā. Viņa vecāki bija Ļuļāku māju saimnieki. Robertam bija arī vecākais brālis Jānis. 1932. gadā Roberts uzsāka mācības Malnavas lauksaimniecības vidusskolā, kuru beidza 1937. gadā. Skolasbiedri viņu atceras kā ļoti nacionāli noskaņotu, dzīvespriecīgu cilvēku ar labām organizatora un vadītāja spējām. Viņš bija arī organizācijas "Latvijas vanagi" biedrs, bet no 1938. gada rudens līdz 1940. gada pavasarim dienēja Latvijas armijā, sākotnēji 7. Siguldas kājnieku pulkā, vēlāk – auto tanku pulkā (tur viņš bija tanketes komandieris). Armijā viņš beidza rezerves virsnieka kursus, iegūstot leitnanta dienesta pakāpi. Jau kara laikā 1942. gadā viņš apprecējās (iespējams, ka viņa sievu sauca Rasma Širants) un saimniekoja sava tēva mājās, bet kādu laiku strādāja arī par cukurbiešu inspektoru Jēkabpils apriņķī. 1943. gadā viņš darbojās kā Latvju jaunatnes organizācijas Jēkabpils apriņķa nodaļas vadītājs.
1944. gada 13. martā Robertu iesauca latviešu leģionā, kur viņš kā leitnants nonāca 15. latviešu SS grenadieru apmācību un papildinājumu brigādes 1. štāba rotā. Ir pieļaujams, ka Bredova kaujas grupas sastāvā viņš piedalījās 1944. gada 27. – 28. jūlija cīņās Jelgavas apkārtnē (šis grupējums kauju laikā cieta smagus zaudējumus).
Atteicās bez ierunām padoties
Iespējams, tieši pēc šīm kaujām leitnants Rubenis kopā ar citiem karavīriem atkāpās Skrīveru virzienā, kur bija sākusies ģenerāļa Kureļa grupas organizēšana. Leitnantam Rubenim uzticēja veidot vienu kureliešu rotu Bebru pagastā. Stāsta, ka viņš tur ieradies kopā ar sievu un mazo dēliņu. Ģenerāļa Kureļa grupas štāba operatīvā adjutanta virsleitnanta Jāņa Gregora rakstītajā vienības dienasgrāmatā leitnants Rubenis vairākkārt ir cildināts kā "izdarīgs un enerģisks virsnieks un uzticīgs latvietis". Bijušais leitnanta Rubeņa bataljona dalībnieks Arturs Pormals, kurš šodien dzīvo Čikāgā, savu komandieri atceras kā lielu autoritāti. Nav arī izslēgts, ka laikā, kad Vidzemē organizēja ģenerāļa Kureļa grupu, leitnants Rubenis kādu brīdi atradās virsnieku apmācību kursos Vācijā, kur viņu varēja nosūtīt vācu abvēra 212. frontes izlūkošanas grupas komandiera leitnanta (vienlaikus britu izlūkdienesta aģenta) Haselmaņa uzdevumā. Vēl viens viņa Malnavas skolasbiedrs, virsleitnants Vilis Grāvītis, savulaik ir liecinājis, ka saticis Rubeni leģiona leitnanta formastērpā 1944. gada vasarā Vācijā un manījis, ka "viņam kaut kas "aiz ādas" [..] Kad un pa kuru laiku viņš tika dzimtenē, man mīkla vēl šodien".
1944. gada 19. septembrī, ģenerāļa Kureļa grupai pārvietojoties uz Kurzemi, leitnants Rubenis kopā ar savu vienību atkāpās uz Ropažiem, bet jau 22. septembrī turpināja ceļu uz Kurzemi. 1944. gada oktobrī Rubeņa vienība 200 vīru stiprumā novietojās Ventspils apriņķa Ugāles pagasta "Ilziķos". Uzzinājis par kureliešu galvenās grupas atbruņošanu, leitnants Rubenis pavēlēja bataljonam nekavējoties sagatavoties pārgājienam. Pusnaktī tas (izņemot nelielu daļu atkritēju) gar Usmas ezera austrumu malu devās Rendas virzienā, no rīta sasniedzot Lielrendu. 16. novembrī Abavas krastā pie Pērkoņu mājām bataljons sadūrās ar divām vācu automašīnām. Nākamajā dienā leitnants Rubenis, pierunāts sākt sarunas ar vāciešiem, ieradās SS obergrupenfīrera Jekelna komandpunktā, kur tomēr kategoriski atteicās bez ierunām padoties.
Pēdējais gods leitnantam Rubenim
1944. gada 18. novembrī pusdesmitos no rīta sākās vāciešu uzbrukums, kuru rubenieši atsita, četru stundu ilgā kaujā sakaujot daudz lielākus vācu spēkus. Neraugoties uz to, ka leitnants Rubenis kaujas laikā bija smagi ievainots vēderā, plecā un kājās, viņš vēl spēja dot vairākas pavēles, līdz zaudēja samaņu.
Nākamajā dienā viņa bataljons uzbruka SS obergrupenfīrera Jekelna štābam, izsitot to no novietnes vietas mežsarga mājās "Novadnieki". Nāvīgi ievainoto Robertu Rubeni novietoja šajās mājās, kur viņš drīz vien mira. Karavīri svinīgi izsoļoja cauri istabai, kurā gulēja viņu komandieris, šādi izrādīdami viņam pēdējo godu.
Paslēptas salmu vezumā, leitnanta Rubeņa mirstīgās atliekas kādas jaunas meitenes (iespējams, tā bija Zelma Rudzāns, pēc laulībām – Pārupe) pavadībā nogādāja Ilziķu mājās un apbedīja līdzās viņa karavīru raktajiem bunkuriem. Daži šo notikumu aculiecinieki kā leitnanta Rubeņa pēdējo kapavietu tomēr min arī Grenču mājas, Usmas kapus un pat Mūrnieku kapus Ugāles pagastā. Saskaņā ar A. Pormala sniegtajām liecībām nav izslēgts, ka jau pēc kara leitnantu Rubeni viņa atraitne pārapbedīja dzimtas kapos Bebru apkārtnē līdzās viņu Kurzemē mirušajam dēlam.
Kaujas atsākās 1944. gada 6. decembrī līdz ar vācu uzbrukumu rubeniešiem pie Dižķīru mājām. Nākamajā dienā smagi ievainoja Rubeņa bataljona virsnieka vietnieku Aleksandru Druviņu (viņš bija uzņēmies bataljona komandēšanu). Pēc tam viņu slepus nogādāja Talsu slimnīcā. Runā, ka pēc kara viņš strādājis Suntažos par inženieri un miris 1977. gadā.
Pēdējās bataljona cīņas noritēja 9. decembrī pie Vēveru mājām. Dzīvi palikušie rubenieši atkāpjoties pārgāja Vēlogu dambi. Lielo zaudējumu un virsnieku trūkuma dēļ pēdējais komandieris Briedis karavīriem pavēlēja sadalīties mazākās grupās un izklīst. Šajās cīņās lielus zaudējumus bija cietušas abas puses – starp vāciešiem bija krituši vairāki augsta ranga virsnieki, arī bataljona komandieris kapteinis Helds un Salaspils nometnes bijušais komandants, SS oberšturmfīrers Kurts Krauze.
Atriebjoties par leitnanta Rubeņa bataljona izrādīto pretestību, 1944. gada 5. – 9. decembrī nacistu soda ekspedīcija nodedzināja vairākas Ventspils apriņķa Zlēku pagasta viensētas, nogalinot vismaz 148 civiliedzīvotājus. Iespējams, ka šīs akcijas tiešais iegansts bija padomju partizānu vienības "Sarkanā bulta" uzbrukums vācu armijas vezumnieku kolonnai netālu no Auziņu mežsarga mājām uz Zlēku–Kuldīgas lielceļa 1944. gada novembra beigās. Šis uzbrukums bija provokatīvs, jo vācieši par vainīgajiem uzskatīja kureliešus...
Lai gan no šiem notikumiem mūs šķir jau sešdesmit gadi, iespējams, ka tieši "Mājas Viesa" lasītāji varētu sniegt līdz šim vēl nezināmu informāciju par leitnanta Roberta Rubeņa ģimenes likteni un viņa bataljona cīņām Kurzemē.
***
1944. gada 14. novembrī, sākoties sadursmēm ar vāciešiem, bataljona sastāvā bija četras (2 smagās, 1 ložmetējnieku, 1 strēlnieku) rotas un apgādes kolonna ar 23 pajūgiem – kopā apmēram 650 vīri.
Pret Rubeņa bataljonu vērstie vācu spēki 1944. gada novembrī – decembrī: kapteiņa Helda pastiprinātais bataljons ar četrām rotām (katrā 140 vīri), izlūkrota, iznīcinātājrota ar mīnmetējiem un smago prettanku lielgabalu, kā arī citas vācu SS un SD vienības.