Visai ironiskā kārtā šī pirmatnējā grēka teorija iedzina strupceļā pašus agrīnās baznīcas tēvus - diemžēl nav zināms neviens reāls gadījums, kad kādai jaunavai būtu izdevies tikt pie bērna bez seksuāliem sakariem. Savukārt to, ka bērni ir nepieciešami cilvēku dzimtas turpināšanai, negribīgi bija spiesti atzīt arī paši baznīctēvi. Tādēļ tika meklēts kompromiss, un katoļu baznīcas katķismā tika postulēts sekojošais:
sekss ir pieļaujams tikai ar mērķi radīt pēcnācējus, un tas drīkst notikt tikai laulāto draugu starpā.
Laika gaitā šis postulāts ir izvērsts un paplašināts - par grēku tiek uzskatīta arī masturbācija, homoseksuālisms, pretapaugļošanas līdzekļu lietošana, pornogrāfija, aborti un - jaunākajos laikos - arī mākslīgā apaugļošana.
Nevainība, atturēšanās un precēti pāvesti
Ja ierindas katolim sekss kaut nedaudz, bet bija atļauts, tad baznīcas kalpotājiem nācās samierināties ar daudz grūtāku likteni. Tiesa gan, arī šajā procesā ir novērojama secīga evolūcija (vai degradācija).
Jūdaisms, no kura savulaik pakāpeniski izveidojās kristīgā ticība un baznīca, paredzēja, ka priestera amats tiek nodots no tēva dēlam, līdz ar to nepastāvēja nekādi ierobežojumi priesteriem attiecībā uz laulību un tādējādi - arī uz seksu.
Taču pirmie kristīgās baznīcas tēvi, saskaņā ar Bībeli, par vienu no vissvētākajiem un svarīgākajiem ticības apliecinājumiem uzskatīja nevainību, tādēļ kristīgajā baznīcā pārmantojamības princips tika atcelts. No kristiešu garīdznieka, kurš tiecās uz pilnību, tika prasīta absolūta atturēšanās no miesiskajām baudām.