Pirmatnējā grēka gūstā (28)

Kas notika Ēdenes dārzā?

Lielākā katoļu baznīcas pretruna attiecībā uz cilvēka seksualitāti ir iedēstīta jau Vecajā Derībā. Saskaņā ar svētajiem rakstiem Ādama un Ievas dumpinieciskā rīcība, nogaršojot aizliegto augli no labā un ļaunā atzīšanas koka, ir cilvēces pirmatnējais grēks. Pirmā cilvēku pāra noziegums bija tik šaušalīgs, ka viņi par to tika nekavējoties izraidīti no Ēdenes dārza. Līdz ar to Ādams un Ieva un visi viņu pēcnācēji kļuva mirstīgi, vadīja ciešanu pilnu dzīvi un sievietes sāpēs dzemdēja bērnus, kuri paaudžu paaudzēs jau piedzimstot pārmantoja savu vecāku grēku, no kura varēja tapt pestīti tikai pēc nāves un arī tad tikai ar nosacījumu, ka būs aizvadījuši tikumīgu dzīvi.

Diemžēl Bībele visai neskaidri apraksta pašu grēku, tāpēc jau divus tūkstošus gadu kristieši tā arī nav spējuši atrast vienu kopīgu viedokli par to, ko tad īsti paveica abi kailie pirmcilvēki Ēdenes dārzā. Tas jau izsenis kalpojis par vielu visdažādākajām interpretācijām.

Viena no vispopulārākajām versijām, pie kuras pieturējās jau pirmie kristīgie filozofi, piemēram, Svētais Augustīns, ir tāda, ka pirmatnējais grēks, par kuru dievs abus sodīja, bija iekāre. Loģiski turpinot cēloņsakarību ķēdīti, nav grūti izdarīt secinājumu: ja jau iekāre bija pietiekams iemesls izraidīšanai no paradīzes un grēka zīmoga uzspiešana visai cilvēcei, tad šīs iekāres apmierināšana seksuāla akta formā arī ir nepiedienīgs un neapšaubāmi grēcīgs process. Šādu secinājumu izdarīšana, vadoties vien pēc dažiem visnotaļ miglainiem teikumiem Bībelē, radīja visai apšaubāmu cilvēka seksuālo dziņu apspiešanas mehānismu, kura rezultātā daudzu gadsimtu garumā tika (un joprojām tiek) kropļota ticīgo psihiskā un nereti arī fiziskā veselība.

Visai ironiskā kārtā šī pirmatnējā grēka teorija iedzina strupceļā pašus agrīnās baznīcas tēvus - diemžēl nav zināms neviens reāls gadījums, kad kādai jaunavai būtu izdevies tikt pie bērna bez seksuāliem sakariem. Savukārt to, ka bērni ir nepieciešami cilvēku dzimtas turpināšanai, negribīgi bija spiesti atzīt arī paši baznīctēvi. Tādēļ tika meklēts kompromiss, un katoļu baznīcas katķismā tika postulēts sekojošais:

sekss ir pieļaujams tikai ar mērķi radīt pēcnācējus, un tas drīkst notikt tikai laulāto draugu starpā.

Laika gaitā šis postulāts ir izvērsts un paplašināts - par grēku tiek uzskatīta arī masturbācija,  homoseksuālisms, pretapaugļošanas līdzekļu lietošana, pornogrāfija, aborti un - jaunākajos laikos - arī mākslīgā apaugļošana.

Nevainība, atturēšanās un precēti pāvesti

Ja ierindas katolim sekss kaut nedaudz, bet bija atļauts, tad baznīcas kalpotājiem nācās samierināties ar daudz grūtāku likteni. Tiesa gan, arī šajā procesā ir novērojama secīga evolūcija (vai degradācija).

Jūdaisms, no kura savulaik pakāpeniski izveidojās kristīgā ticība un baznīca, paredzēja, ka priestera amats tiek nodots no tēva dēlam, līdz ar to nepastāvēja nekādi ierobežojumi priesteriem attiecībā uz laulību un tādējādi - arī uz seksu.

Taču pirmie kristīgās baznīcas tēvi, saskaņā ar Bībeli, par vienu no vissvētākajiem un svarīgākajiem ticības apliecinājumiem uzskatīja nevainību, tādēļ kristīgajā baznīcā pārmantojamības princips tika atcelts. No kristiešu garīdznieka, kurš tiecās uz pilnību, tika prasīta absolūta atturēšanās no miesiskajām baudām.

Šeit ir vietā piebilst, ka atturēšanās no dzimumdzīves nebūt nav kristiešu izgudrojums - tā sastopama daudzās par kristietismu senākās garīgajās praksēs

un tās mērķis, runājot psiholoģijas terminos, ir enerģijas sublimācija - praktizējošais transformē savu libido jeb seksuālo tieksmi garīgajā enerģijā, tādējādi gūstot atklāsmi un sasniedzot jaunus apziņas stāvokļus. Tiesa gan, vairākumā no šīm praksēm atturēšanās ir paša praktizējošā labprātīga izvēle, un parasti tā tiek piekopta periodiski. Katoļi centās to uzspiest ar varu un uz visu mūžu, turklāt - kā redzēsim vēlāk - ne vienmēr tas bija saistīts ar garīgumu.

Tā kā pilnīga atturēšanās no seksa jau tobrīd tika uzskatīta par augstāko un grūti sasniedzamo ideālu, tad kā ikdienā īstenojama alternatīva tika rekomendēts celibāts - dzīve bez sievas. Taču arī šā nosacījuma ievērošana atdūrās pašas kristīgās ticības pretrunā - ironiskā kārtā Jaunajā Derībā melns uz balta rakstīts, ka bīskapam ir nepieciešama sieva.

Taču lielākā problēma celibāta jautājumā Rietumu katoliskajai baznīcai ir svētajos rakstos minētais fakts, ka precēts bija arī svētais Pēteris, kuru pats Jēzus iecēla par pirmo pāvestu.

Nākamie pāvesti vismaz trijās paaudzēs tika uzskatīti par viņa tiešajiem pēcnācējiem - tātad bez seksa tur nu nekādi nevarēja iztikt.

Jauno Derību pārrakstīt neviens īsti neuzdrošinājās, tāpēc lietā tika likta propaganda - tika sacerēti un uzdoti par autentiskiem visdažādākie teksti, kas, piemēram, skaidroja, ka Pēteris savu laulības grēku ir nomazgājis ar savām mocekļa asinīm (saskaņā ar kristiešu uzskatiem viņu Romā piesita krustā imperators Nerons, turklāt Pēteris esot lūdzis, lai viņu pienaglo ar galvu uz leju).

Tomēr kristīgās baznīcas pirmajos pastāvēšanas gadsimtos precēti garīdznieki un bīskapi bija ikdienišķa lieta.

Celibāts kā rīks baznīcas bagātību vairošanai

Tad, aptuveni 306. gadā, Elvīras sinodē tika atrasts vienkāršs un ģeniāls risinājums - garīdznieki drīkst precēties, bet nodarboties ar seksu tiem ir aizliegts. Saprotamu iemeslu dēļ šis lēmums nebija pārāk populārs visu līmeņu garīdzniecības aprindās - no vienas puses svētie raksti stāstīja par precētiem apustuļiem un veselām bīskapu dinastijām, no otras - ja nedrīkst nodoties miesas priekiem, kāpēc tad vispār jāprecas? Tā nu garīdznieki savu intīmo dzīvi (vai tās neesamību) turpināja veidot, vadoties tikai un vienīgi pēc savas pārliecības un priekšstata, kādam jābūt īstenam kristietim. Priekšstati, kā nojaušams, bijuši visdažādākie - par ierindas priesteriem ziņu tikpat kā nav,

toties ir saglabājusies kādas 10. gadsimtā notikušas sinodes apsūdzība pāvestam Jānim XII, kurš "nodevies miesas grēkiem ar Rainjē atraitni, sava tēva konkubīni Stefanu, atraitni Annu un savu māsasmeitu un pārvērtis svēto vietu par meitumāju".

Tā tas turpinājās līdz pat 11. gadsimtam - laikam, kad pāvesta vara Eiropā bija kļuvusi teju absolūta - dieva vietnieks zemes virsū varēja izrīkot un ietekmēt pat valdniekus. Gadsimta beigās pāvests Gregorijs VII pasludināja celibātu par obligātu visiem katoļu garīdzniekiem. Tas izraisīja veselu sašutuma vētru, jo tolaik katoļu skolas un universitātes jaunam cilvēkam bija vienīgā iespēja līdztekus teoloģijas studijām iegūt izglītību arī citās zinībās, piemēram, tieslietās.

Tomēr, kā zināms, dieva dzirnas maļ lēni, bet pamatīgi. 12. gadsimtā notikušās Pirmā un Otrā Laterānas padome pasludināja visas garīdznieku laulības par spēkā neesošām. To, ka šādam lēmumam nav nekāda sakara ar reliģiju un dieva vārdu, pirmais atzīmēja jau slavenais katoļu filozofs un teologs Akvīnas Toms.

Un patiesi - viduslaikos laulības aizliegumam bija tīri pragmatisks mērķis, par kuru gan neviens skaļi nerunāja.

Diezgan droši varēja prognozēt, ka precētam priesterim uzradīsies mantinieki, kuriem pāries viss svētā tēva šai saulē nopelnītais un sastrādātais, kurpretī neprecēta un celibātu ievērojuša priestera mantojums pēc nāves nonāks baznīcas rīcībā.

Vārdos, protams, šķīstība, atturēšanās un celibāts tika daudzināti kā apliecinājums svētlaimīgai dzīvei un kristieša augstāko mērķu piepildījums.

Turpmākie gadsimti pagāja, katoļu baznīcai cenšoties nostiprināt celibātu kā neapstrīdamu un absolūtu ikkatra garīdznieka dzīves normu. It īpaši aktīvi tas tika īstenots pēc Mārtiņa Lutera reformām, kuru rezultātā radās protestantisms - demokrātiskāka kristīgās reliģijas forma, kas nepieprasīja atturēšanos un atteicās no daudzajiem pompozajiem katoļu rituāliem, kuru īstā jēga un nozīme gadsimtu gaitā jau sen bija piemirsusies un transformējusies automātiskās, bieži vien neizprotamās darbībās.

Tā nu 16. gadsimtā, kad gan anglikāņu, gan citas reformatoru baznīcas pamazām atteicās no celibāta idejas, Trentas padome beidzot apstiprināja celibātu kā obligātu visiem katoļu priesteriem. Šis lēmums nebija apstrīdams veselus četrus gadsimtus -

vēl 20. gadsimta 60. gadu vidū Pāvils VI pauda atbalstu celibātam, kas dod "tuvākas un pilnīgākas attiecības ar Kristu un baznīcu visas cilvēces augstāka labuma vārdā".

Šībrīža situācija katoļu baznīcā ir nedaudz liberālāka. Baznīca saskaras ar katastrofālu priesteru trūkumu - kopš 20. gadsimta 70. gadiem katoļu skaits pasaulē ir divkāršojies, kamēr priesteru skaits palicis teju nemainīgs. Tādēļ tiek pieļautas nelielas atkāpes - pirmām kārtām, katoļu baznīca pieļauj precētu citu konfesiju garīdznieku ordinēšanu par katoļu priesteriem. Aizvien skaļāk skan arī to progresīvo katoļu garīdznieku iebildes, ka celibāta likuma atcelšana varētu atrisināt priesteru iztrūkumu.

Taču šķiet, ka ceļš līdz šādam lēmumam vēl ir visai garš - pagājušā gada novembrī pāvests Francisks paziņoja, ka atļaus debates par to, vai precēti vīri drīkst tikt ordinēti par priesteriem... 2019. gada bīskapu sinodē. Turklāt šīs debates attieksies tikai uz Amazones baseina katoļu priesteriem.