Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/30/11332802t1h2924.jpg)
Pateicoties informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstībai, daļu no darbiem, ko kādreiz veica tikai darba devēja telpās, tagad ir iespējams veikt mājās, šad tad iegriežoties pie darba devēja vai nedarot to nemaz.
Piemēram, mājās var strādāt datu ievades operatori, tulki, arhitekti, dažādi konsultanti, žurnālisti, grāmatveži, privāto uzņēmumu vadītāji un citu darbu, kas lielākoties saistīti ar informācijas, nevis materiālu apstrādi, veicēji. Šādu strādāšanas veidu cilvēki izvēlas dažādu apsvērumu dēļ, taču viens no biežāk minētajiem iemesliem ir vēlme vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni un bērniem un uzlabot attiecības ar tiem.
Dažās valstīs darbu mājās iesaka kā ģimenei draudzīgu nodarbinātības veidu tiem uzņēmumiem, kam rūp savu darbinieku labklājība. Nereti no potenciālajiem mājās strādātājiem nākas dzirdēt, ka viņi cer, ka darbs mājās uzlabos viņu attiecības ar partneriem un bērniem.
Diemžēl realitātē šāds pieņēmums ir lielā mērā ideālistisks — darbs mājās pats par sevi neuzlabo attiecības ģimenē un tas ne vienmēr nozīmē pavadīt vairāk laika kopā ar bērniem un partneri.
Viena darba mājās priekšrocība ir nenoliedzama — tiem, kas strādā mājās, salīdzinot ar tiem, kas strādā pie darba devēja, ģimeni un darbu ir vieglāk apvienot, pateicoties lielākai neatkarībai un elastīgākām laika plānošanas iespējām. Ja strādājot, piemēram, birojā, ir jābūt darba vietā no deviņiem līdz pieciem, vairāk vai mazāk visu uzmanību un laiku veltot tikai darbam, tad strādājot mājās laiku var izmantot elastīgāk. Piemēram, pēcpusdienā atvest bērnus no skolas, paēst kopā pusdienas uz aizvest viņus uz kādu pulciņu, bet darbu padarīt pēc tam, kad bērni jau guļ. Lielāka brīvība un elastība laika plānošanā un izmantošanā, kā rāda pētījuma, kas veikts uzņēmumā «IBM», rezultāti, ļauj labāk līdzsvarot darba un ģimenes dzīvi. Turklāt šai pašā pētījumā noskaidrojās, ka darbinieki, kam dota lielāka neatkarība un patstāvība var strādāt ilgāk un vairāk (pirms ilgstošas darba stundas nelabvēlīgi ietekmēs viņu darba un dzīves līdzsvaru), t. i., jo brīvāk darbinieks var rīkoties ar savu darba laiku, jo vairāk viņš vai viņa var strādāt, neizjūtot virsstundu darba negatīvās sekas.
Grūtības novilkt robežu starp darbu, ģimeni un brīvo laiku
Iespējai strādāt mājās ir arī trūkumi. Pateicoties lielākai vai mazākai brīvībai laika plānošanā, ģimenes dzīvi un darbu ir vieglāk apvienot, bet tajā pat laikā ir daudz grūtāk nodalīt laiku, kas domāts darbam un laiku, kas paredzēts ģimenei. Tas nereti noved pie lomu sajukuma, pastāvīgas vainas izjūtas un neapmierinātības. Piemēram, kādā pētījumā Vācijā, 40% no mājās strādājošajiem apgalvoja, ka viņiem trūkst skaidra nodalījuma starp māju un darbu.
No šī lomu un laika sajukuma visbiežāk pirmā cieš ģimene, nevis darbs. Kaut gan mājās strādājošais praktiski pavada vairāk laika kopā ar ģimeni (t. i., uzturas mājās vairāk laika nekā to darītu, ja strādātu darba devēja telpās), ne vienmēr tas nozīmē, ka viņš vai viņa šai laikā patiešām ir kopā ar ģimeni, nevis iegrimis savos darbos. Turklāt, lielākā daļa pētījumu rāda, ka mājās strādājošie, papildus laiku, kas iegūts ietaupot laiku ceļam uz un no darba, izmanto nevis ģimenei, bet darbam. Vēl vairāk — tie, kas strādā mājās, parasti strādāt par 15–25% vairāk stundu nekā to dara tāda paša darba veicēji, kas strādā darba devēja telpās. Lielākā daļa aptaujāto mājās strādājošo kādā pētījumā apgalvoja, ka viņiem ir grūti atturēties no nemitīgas strādāšanas, tā samazinot ģimenei un atpūtai domāto laiku. Huvs un kolēģi to skaidro ar vainas izjūtu, kas pārņem mājās strādājošos, kad viņi nodarbojas ar ko citu, nevis darbu. Tātad strādāt mājās nenozīmē būt vairāk ar ģimeni, ja lielākā daļa laika tiek veltīta darbam.
Turpmāk vēl. Pilnu rakstu lasi žurnālā «Psiholoģijas Pasaule» 2005. gada augusta numurā.