Interneta pieslēgums nepieejama greznība (39)

Statistika, lai arī apmierinoša, liek aizdomāties — tikai 40% Latvijas iedzīvotāju ir pieejams internets. Visnelabvēlīgākā situācija kā vienmēr ir reģionos, taču nauda, ko Eiropa atvēlējusi reģionu internetizācijai, valdības kūtruma dēļ drīzumā var aizplūst pie cilvēkiem, kuriem attīstības fondu apguve sokas raitāk. 2004. gada beigās Eiropas Savienības teritorijā bija aptuveni 222 miljoni interneta lietotāju, kas ir 48% no visiem ES iedzīvotājiem. Par tik augstu rādītāju varētu tikai priecāties, ja vien tas nebūtu vidējais skaitlis. No divdesmit piecām ES dalībvalstīm vislabāk sokas Zviedrijai, kur internetu izmanto 74% iedzīvotāju. Daudz neatpaliek arī Dānija, Somija, Nīderlande, Vācija un Lielbritānija. Igaunija var lepoties ar ES vidējam rādītājam tuvu lielumu — 46 procentiem. Visgausākie sērfotāji, izrādās, Lietuvā. Tur internets ir bijis pieejams tikai 20% iedzīvotāju — divreiz mazāk nekā pie mums. Latvieši savā kārē pēc elektroniskās informācijas ir apsteiguši tādas ekonomiski attīstītas valstis kā Luksemburgu, Spāniju un Grieķiju, tomēr līdz augsti attīstītajām Eiropas valstīm mums vēl ir ļoti tālu. Ja labi veiksies, varam apsteigt Franciju un Beļģiju. Kāpēc tik pozitīvas prognozes? Latvijā ir novērojams visstraujākais interneta lietotāju skaita pieaugums. Salīdzinot ar 2000. gadu, interneta lietotāju skaits ir palielinājies par 524%, kamēr Igaunijā un Somijā tas ir audzis tikai par 70 procentiem. Tomēr priecāties ir pāragri — jāņem vērā faktors, kuru nekad neņem vērā neviens statistikas autors — interneta lietotāju blīvums. Igaunijā un Somijā interneta lietotāji ir daudzmaz vienmērīgi izkliedēti pa valsts teritoriju, Latvijā vairums interneta lietotāju ir lielāko pilsētu iedzīvotāji ar ienākumiem virs vidējā līmeņa. Cilvēki, kuri dzīvo attālās lauku teritorijās un nevar lielīties ar pietiekamiem ienākumiem, par internetu var tikai sapņot. Kaimiņu pieredze Lai arī pēc neatkarības atgūšanas visām Baltijas valstīm bija vienādi apstākļi, IT&T sektors šajās valstīs ir attīstījies dažādi. Lietuvieši par datorzinātnēm un interneta apgūšanu interesējas vismazāk. Arī Lietuvas interneta lapu saturs ir visai vājš, bet privātpersonu pieslēgumu cenas ir visaugstākās Baltijā. Par optimāla ātruma DSL pieslēgumu var nākties maksāt pat 60 latus mēnesī. Lai arī Igaunijā interneta lietotāju proporcionāli ir vairāk, viszemākās pieslēgumu cenas vēl aizvien ir Latvijā. Jauno Eiropas dalībvalstu vidū grūti būs atrast tādu, kur pastāvīgu pieslēgumu internetam ir iespējams iegūt par trīs latiem. Igaunijā minimālā mēneša maksa par kabeļinternetu ir Ls 4,40, taču jāņem vērā, ka kaimiņiem ir augstāks labklājības līmenis. Pieslēgums ar optimālu ātrumu Igaunijā maksās vidēji Ls 13–40 mēnesī. Toties igauņi izmanto internetu ne tikai, lai izklaidētos, bet saskata tajā reālas naudas pelnīšanas iespējas. Pamazām ziemeļu kaimiņi iegūst arī starptautisku atzinību. Politinformācijas portāls Politics Online ir ierindojis Igauniju to 20 valstu sarakstā, kas atstāj vislielāko ietekmi uz interneta sabiedrības attīstību. Kāpēc Igaunijai ir ticis šāds gods? Pirmkārt, Igaunijā ir ļoti attīstīta IT&T joma. Igaunijas uzņēmēji aktīvi investē līdzekļus šajā nozarē, izstrādā jaunas datorprogrammas un tehniskos risinājumus, kam ir noiets arī ārpus valsts robežām. Turklāt arī datorizglītība Igaunijā ir pietiekami augstā līmenī — par igauņu sistēmadministratoriem un programmētājiem zina visā pasaulē — darba tirgū pēc viņiem ir tikpat liels pieprasījums kā pēc krievu hakeriem. Visbeidzot Politics Onlin ir ņēmuši vērā, ka Igaunija gatavojas organizēt elektroniskās parlamenta vēlēšanas. Pagaidām interneta vēlēšanas Eiropā ir notikušas tikai Šveicē un Lielbritānijā un arī tad tikai pašvaldību līmenī. Ir visi priekšnoteikumi, lai elektroniskās vēlēšanas Igaunijā varētu noritēt veiksmīgi, — ieviesta elektroniskā paraksta sistēma, sakārtota likumdošana un — kas pats svarīgākais — iedzīvotāji ir gatavi pieņemt jaunās tehnoloģijas un nomainīt ierasto gājienu uz vēlēšanu iecirkni ar pāris klikšķiem internetā. Mainīt domāšanu Iespējams, tieši domāšanas veids ir viens no faktoriem, kas ierobežo interneta izplatību Latvijā. Pat ja tiktu radīta iespēja balsot ar interneta starpniecību, vai, piemēram, Jāņonkulis no Krāslavas rajona novērtēs elektronisko vēlēšanu priekšrocību? Iespējams, tālākajos nostūros "gaismu ienesīs" publiskie bezmaksas interneta pieejas punkti — līdz 2006. gada beigām ir plānots tādus izveidot visās Latvijas bibliotēkās. Interneta pieslēgumu ir iespējams ierīkot gandrīz jebkur, taču Latvijā elektroniskās vēlēšanas nevarētu notikt dažu pagaidām nepārvaramu šķēršļu dēļ. Kā uzsver Īpašu uzdevumu ministrijas elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāta vadītāja Ina Gudele, Latvijā vēl joprojām nav izdevies sakārtot jautājumu par elektroniskā paraksta ieviešanu. To paredzēts ieviest 2006. gada martā, taču arī vēlētāju reģistrs vēl pagaidām nav tādā līmenī, lai varētu apkopot datus par pilsoņiem, kuri vēlētos nobalsot internetā. Tomēr daudz lielāka problēma ir datoru trūkums. Tas, ka, pēc statistikas datiem, Latvijā ir aptuveni 900 000 interneta lietotāju, nenozīmē, ka viņiem visiem mājās ir dators. Tikai divām trešdaļām Latvijas interneta lietotāju datori ir pieejami mājas — pārējie izmanto internetu kafejnīcās, darbā vai mācību iestādēs. Pirms kāda laika Latvijas Interneta asociācija ieteica valdībai izskatīt iespēju samazināt nodokļus datortehnikas mazumtirdzniecībai. Lai arī tas būtu tikai neliels solis, datori kļūtu nedaudz pieejamāki, nekā tas ir šobrīd. Pagaidām LIA iniciatīva ir palikusi bez ievērības. Pakalpojumu sniedzēji Latvija Eiropas valstu vidū ir vienā no pirmajām vietām pēc interneta pakalpojumu provaideru skaita uz 1000 iedzīvotājiem. Taču kvalitatīvāki pakalpojumi attīstās valstīs, kur ir nedaudzi, bet spēcīgi provaideri. Vairums no mūsu vietējiem provaideriem ir savdabīgas kaktu firmiņas, kuras piedāvā pieslēgumu kādam noteiktam mikrorajonam vai pat nelielai tā daļai. Šādus pieslēgumus nosaukt par stabiliem būtu pārdroši, turklāt daudzi no mikrorajonu provaideriem turpina pārkāpt autortiesības, piedāvājot saviem klientiem iespēju par brīvu ielādēt nelegālu mūziku un filmas. Latvijas tirgū visizplatītākais pieslēgumu veids ir DSL, tam seko Ethernet (šādu pieslēgumu nodrošina mikrorajonu provaideri), labi ieredzēts un apveltīts ar lielām izaugsmes iespējām ir kabeļinternets. Lielākais DSL pakalpojuma provaiders ir Lattelekom, kurš var lepoties ar 50 000 lietotāju. Lattelekom korporatīvo risinājumu daļas direktors Aigars Ceruss prognozē, ka līdz šā gada beigām DSL lietotāju skaits pieaugs līdz 70 000. Tomēr Lattelekom reklāma, kurā tiek apgalvots, ka DSL ir pieejams visā pilsētā, ir maldinoša. Pakalpojums ir pieejams gandrīz visur, kur ir telefona līnija, taču Rīgā ir vietas, kur telefonu un tātad arī DSL pieslēgt nav iespējams. Šādi "baltie plankumi" sastopami nomalēs, kur aktīvi attīstās privātmāju būvniecība un zemes cenas aizvien pieaug: Dārziņos, Rumbulā, Bolderājā — tie ir tikai daži piemēri. Telefona kabeļa ievilkšana līdz privātmājai var kļūt par nepatīkamu un dārgu piedzīvojumu pat tad, ja Lattelekom sadales centrs atrodas 50 metru no iecerētās pieslēguma vietas. Pilnīgu Rīgas noklāšanu ar kabeļu tīklu lielā mērā traucē arī plaukstošā birokrātija. Kā apgalvo Lattelekom produktu attīstības direktors Jānis Ligers, lai realizētu viena klienta pieslēgšanas projektu — veiktu rakšanas darbus un ievilktu kabeli — ir jāapmeklē vairāk nekā desmit dažādas institūcijas — to starpā Valsts zemes dienests, kurā projekts iestrēgst vismaz uz sešām nedēļām. Turklāt, ja gadījumā jums atsaka telefona kabeļa ievilkšanu, laipnā Lattelekom klientu apkalpošanas centra operatore diez vai jūs informēs par alternatīvu iespēju — Wireless Local Loop — bezvadu analogo sakaru iespēju, kas tiek piedāvāta vietās, kur kabeli ievilkt nevar. Lattelekom pārstāvji nenoliedz, ka viņu nākotnes vīzijas vairāk saistītas ar jaunbūvējamo privātmāju ciematiņu apgādi ar telekomunikāciju pakalpojumiem. Kabeļu tīkla paplašināšana vecajos Rīgas rajonos nav ekonomiski izdevīga... Lielākais kabeļinterneta provaiders ir Baltkom. No 90 000 Baltkom TV abonentu 6 000 izmanto arī kompānijas piedāvātās interneta iespējas. Baltkom ar savu kabeļu tīklu ir noklājis aptuveni 70% Rīgas teritorijas — to pagaidām nav izdevies veikt Maskavas rajonā, Bolderājā, Ziepniekkalnā, Vecmīlgrāvī un vairumā rajonu, kur koncentrējušās privātmājas. Savrup dzīvojošie rīdzinieki var izvēlēties Baltkom digitālo televīziju, ar kuras starpniecību tuvākajā nākotnē varēs saņemt arī interneta pakalpojumus — tiesa, digitālais internets nebūšot no lētajiem. Par Baltkom priekšrocībām ir uzskatāmas kombinētās mājas komunikāciju paketes (internets + telefons + digitālā TV). Pagājušā gada pavasarī telekomunikāciju holdinga Baltkom īpašnieks Pēteris Šmidre iegādājās 50% zviedru kompānijas Foco16 un kļuva par Ventspils–Gotlandes zemūdens kabeļa līdzīpašnieku. Tagad kompānijai Baltkom Internet ir ļoti lielas iespējas palielināt datu pārraides ātrumu savos tīklos. Otrs izplatītākais kabeļinterneta provaiders ir Telia MultiCom ar 70 000 TV abonentu, no kuriem 5 700 lieto arī internetu. Arī Telia MultiCom ir izveidojis salīdzinoši plašu tīkla pārklājumu, taču, atzīmējot pārklājuma zonas uz Rīgas kartes, iekrāsotie laukumiņi izskatās diezgan smieklīgi, un iespēja, ka jūsu mitekļa izvēle sakrīt ar Telia MultiCom pārklājumu, var izrādīties neliela. Pēdējā laikā Latvijā attīstās arī provaideri, kas piedāvā augsti tehnoloģiskus risinājumus. Viņu pakalpojumi galvenokārt tēmēti uz korporatīvajiem klientiem, kuri meklē saprātīgu Price/Performance atiecību (lielas iespējas par adekvātu cenu). Viens no redzamākajiem šāda tipa provaideriem ir kompānija Microlink. Firma piedāvā DSL pieslēgumus, radiolinka un Metro kabeļinternetu. Pēdējā laikā Microlink ir ieguldījusi lielus līdzekļus produkta Metro attīstībā. Microlink kabeļu tīklam atšķirībā no pieminētajiem Telia MultiCom un Baltkom ir sava specifika. Tas ir paredzēts biznesa klientu apkalpošanai un nodrošina lielu datu pārraides ātrumu un augstu stabilitāti. Izdevīgās frekvences Tā sauktie lēnie interneta pieslēgumi, kuru ātrums ir zem 1 Mbit/s, pamazām iziet no modes. Rodas jaunas prasības pret pieslēgumu. Ja pirms kāda laika maksimālais datu pārraides ātrums, izmantojot DSL, bija 2 Mbit/s, šobrīd, izmantojot 3. paaudzes iekārtas, ātrums var sasniegt 16 Mbit/s. Kabeļinterneta iespējamais ātrums ir pieaudzis jau līdz 10 Gbit/s! Visā pasaulē pamazām cenšas pāriet uz Broadband jeb platjoslas pieslēgumiem, kas nodrošina lielāku ātrumu un stabilitāti. Dānijā 36% no visiem privātpersonu pieslēgumiem jau ir pieskaitāmi pie platjoslas grupas. Igaunijā tie ir 20 procenti. Par Latviju ticamas statistikas nav. Pēc aptuvenām aplēsēm — ne vairāk kā 7–10% Latvijas interneta lietotāju ir pieejams platjoslas pieslēgums. Viens no labākajiem un izdevīgākajiem platjoslas pieslēgumu veidiem ir radiolinks — tas nodrošina pieslēgumu internetam ar radioviļņu starpniecību. Radiolinks, salīdzinot ar kabeļinterneta iespējām, ir diezgan lēns, tomēr arī šā pieslēguma maksimālie ātrumi ir iespaidīgi — praktiski pieejami pieslēgumi ar ātrumu 155 Mbit/s, bet ārzemju zinātnieki jau eksperimentē ar ātrumiem līdz 655 Mbit/s. Radiolinka tehnoloģijas lielākā priekšrocība ir tā, ka radiolinka pieslēgumu iespējams nodrošināt gandrīz jebkurā vietā neatkarīgi no ģeogrāfiskajām īpatnībām, zemē nav jārok kabeļi. Tiesa, radiolinka aparatūra ir diezgan dārga, arī tās apkalpošana no provaidera prasa zināšanas un uzmanību, tomēr grūti izprast iemeslu, kāpēc radiolinka pakalpojumu cenas Latvijā aug. Piemēram, ASV un Lielbritānijā radiolinka pieslēgumu ir iespējams iegūt, maksājot mēnesī 5–12 latus. Latvijā radiolinka kārotājam ir jārēķinās vismaz ar 40 latiem mēnesī. Radiolinka pakalpojumu sniedzējiem ir jāiegūst divas licences — no Sabiedrisko pakalpojumu regulatora un Elektronisko sakaru direkcijas. Īres maksa, ko provaiders atlicina valstij par radio frekvences izmantošanu (nepieciešams, lai varētu nodrošināt pakalpojumu) ir neliela, varētu pat teikt — simboliska. Kāpēc pieaug radiolinka pakalpojumu cenas, ja patiesībā tām vajadzētu kristies? Par to, ka šajā jomā viss vēl nepavisam nav sakārtots, liecina tas, ka pēdējās brīvās radio frekvences tika izīrētas vienam provaiderim, nerīkojot konkursu, pretēji tam, kā to paredz Iepirkuma likums. Tuvākajā laikā platjoslu pieslēgumu attīstība sagādās valstij, pašvaldībām un provaideriem ne mazums galvassāpju. Eiropas naudas apguve Jau četrus gadus tiek spriedelēts par Universālā pakalpojumu fonda nepieciešamību. Telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēji iemaksātu šajā fondā noteiktu proporcionālu naudas summu — šādi iegūtie līdzekļi tiktu izmantoti šo pašu komersantu dotēšanai, būvējot komunikāciju tīklus valsts ģeogrāfiski attālinātajās vietās. Universālā pakalpojuma fonda liktenis vēl arvien nav skaidrs — savā ziņā projektu iesaldēja straujā mobilo sakaru operatoru izplešanās. Situācijā, kad visā valsts teritorijā ir nodrošināts mobilo sakaru pārklājums, valdība reģionos vairs neuzskata par kritisku. Fakts, ka lauku rajonos dzīvo cilvēki, kuriem mobilie sakari varētu nebūt pa kabatai, šķiet, netiek ņemts vērā. Tikmēr ir parādījusies jauna iespēja saņemt tik ļoti vajadzīgo finansējumu. Eiropas Savienība sniedz palīdzību dalībvalstīm telekomunikāciju nodrošināšanai reģionos, kur provaideriem nav saimnieciski izdevīgi piedāvāt savus pakalpojumus. Eiropas reģionālās attīstības fonda ietvaros Latvijai ir piešķirts finansējums 20 miljonu latu apmērā. Šajā summā ietilpst 6,1 miljons latu, kurus paredzēts novirzīt platjoslu tīklu attīstībā. Tā kā valstij ir jāpiedalās projektā ar savu līdzfinansējumu, reģionu rīcībā varētu būt aptuveni 8 miljoni latu, taču pagaidām tikai teorētiski. Platjoslu tīklu paplašināšanas projekta darbības laiks, kuru noteikusi ES, ir 2004.–2006. gads. Līdz 2005. gada vidum Satiksmes ministrija nav izdarījusi gandrīz neko, lai vezums sakustētos. Kamēr ministri domā, Struktūrfondu uzraudzības komiteja var sadalīt šo finansējumu un novirzīt citām nozarēm, bet visdrīzāk šāda neizdarība draud ar pilnīgu naudas zaudēšanu — mūsu 6 miljoni tiks kādai citai no jaunajām ES dalībvalstīm. Pagaidām Satiksmes ministrija nav pat noformējusi pasākumu plānu, nav apzināti visi ģeogrāfiski attālinātie punkti, nav noskaidrots, kurā reģionā situācija ar telekomunikācijām ir viskritiskākā. Latvijā vēl aizvien dzīvo cilvēki, kuriem nav iespējas izsaukt ātro palīdzību... Pastāv divi mehānismi, kā varētu apgūt šos ES fondus: izsludināt atklāto konkursu, kurā pakalpojumu sniedzēji nāktu klajā ar saviem piedāvājumiem telekomunikāciju tīklu attīstīšanā; Satiksmes ministrija gan vēlas redzēt šā projekta realizāciju Nacionālās programmas statusā. Tas sašaurinātu pretendentu loku, bet negodīgiem politiķiem ļautu izslēgt no spēles sev ne pārāk interesantos Latvijas rajonus. Atklātā konkursa gadījumā viss būtu daudz vienkāršāk — pašvaldība, kas saņēmusi finansējumu, sadarbotos ar komersantu (telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju), kurš savukārt nāktu ar līdzfinansējumu, tā palielinot iespējas attīstīt platjoslu tīklus. ES šādu praksi atbalsta, tomēr lietu sarežģī pašvaldības klātbūtne. Pašvaldība nevar būt komunikāciju tīklu īpašnieks, jo tad tai vajadzētu kļūt par elektronisko pakalpojumu komersantu. Finansējuma nākotni izšķirs valdība. Galvenais būtu pārskatīt un sakārtot Elektronisko sakaru likumu, kurā vēl aizvien ir daudz nepilnību. Tā kā ar telekomunikāciju attīstību no dažādiem redzespunktiem nodarbojas gandrīz visas mūsu ministrijas — telekomunikācijas gan pārzina Satiksmes ministrija, taču savas iestrādes internetizētas sabiedrības attīstībā ir arī Kultūras, Izglītības, Ekonomikas un pat Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai —, par vienotu stratēģiju pagaidām nevar runāt.