Krievu skolu aizstāvības štāba aktivitātes šā mācību gada sākumā nav izpelnījušās popularitāti, un mazākumtautību "aizstāvji" tikai septembra beigās sola izvērst kaut kādas akcijas pret izglītības reformu mazākumtautību skolās. Nedēļas apmeklētajās skolās gan neizrāda ieinteresētību par "štābistu" akcijām. Laikam jau Latvijā ar izglītības reformas pretiniekiem ir "tikuši galā", un viņi pamazām nodarbošanos meklē citviet.
Ivans mācās «pa latviski»
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nav jāizliekas par latvieti, ja esi polis! Ne Jakovs Pliners, ne Genādijs Kotovs, ne citi pazīstamie Krievu skolu aizstāvības štāba aktīvisti Rīgas Lietuviešu vidusskolā nav rādījušies. "Ir bijuši viņu sūtnīši," sarunā ar Nedēļu ironizē direktore Aldona Treija. Aldona Treija ir lietuviete. "Iebraucu 1961. gadā pēc institūta beigšanas Lietuvā. Nepratu neviena vārda latviski, krieviski sapratu, bet tekoši runāt nevarēju." Viņa apprecējās ar Studentu dziesmu svētkos iepazīto latviešu puisi, pārcēlās uz Latviju un iemācījās latviešu valodu. "Man piedzima dēliņš, un sēdēju mājās. Laimīgā kārtā dabūju pārkoriģēt lietuviešu–latviešu vārdnīcu no Subatnieka kunga, viena no tās autoriem. Paldies šai vārdnīcai, vienas ziemas laikā es iemācījos latviski un mans vīrs — lietuviski. Tas mums visai dzīvei ir ļoti palīdzējis." Vēlāk Aldona Treija kļuva par 21. vidusskolas direktori, kur mācījās daudzi ministru un Komunistiskās partijas nomenklatūras pārstāvju bērni. Tā bija krievu skola, un A. Treiju direktores amatam atbalstīja paši darbinieki. Pēc tam viņa kā direktore "dzenāja" celtniekus, kas būvēja A. Treijas nākamo darbavietu — 85. vidusskolu. Te bija latviešu un krievu plūsmas, puse pret pusi. "Kā direktore sapratu, kā gan es varu runāt tikai krieviski." Atmodas laikā no šīs vienas skolas izveidoja divas — latviešu un krievu. "Ar ārkārtīgiem kariem, presē mani saukāja par "latišskuju nacionaļistku". Sovetskaja Moloģož uzrakstīja, ka "ona že ļitovka" (viņa taču ir lietuviete — krievu val.)." Vienā skolā lietuvieši, krievi, latvieši Šajā pašā 85. vidusskolā pēc atdalīšanās dzima iedīglis lietuviešu skolai. Ar šo ierosinājumu pie A. Treijas 1991. gadā atnāca pārstāvji no viņas tautiešu kopienas. Jaunajā latviešu skolā no 600 skolēniem 150 bērniem bija lietuviska izcelsme. Viņi bija ar mieru fakultatīvi mācīties lietuviešu valodu. Pirmajā klasītē bija deviņi bērni. Nu jau lietuviešu skolā mācās 250 bērni, ir savas skaisti izremontētas telpas Ķengaragā, Prūšu ielā. "Mēs esam Latvijas valsts skola," A. Treija uzsver to, ko atsakās apjēgt un respektēt "štābisti". "Mūsu skolā mācās, tautības nešķirojot, tie, kas grib apgūt lietuviešu un valsts valodu." "Tīri" lietuvieši, pēc vecākiem, skolā nav ne puse — 23 procenti, krievi — 12 procenti, latvieši — deviņi. Lietuvieši pārstāvēti vēl 40 procentos ģimeņu, 13 procenti skolēnu nāk no jauktajām latviešu un krievu ģimenēm. Reāli internacionāla skola, kur gaiteņos un garderobē skan lietuviešu, krievu, latviešu mēles, bet klasēs stundu laikā — valsts valoda. Neviens nezaudē savu tautību, kas, pēc direktores domām, ir "pati jūtīgākā cilvēka sirds vietiņa". Un nevienam nav jāizliekas par krievu vai latvieti, ja viņš ir lietuvietis vai polis. Par štāba protestiem direktore skolēnus pat runājam nav dzirdējusi, vecākiem nenāk prātā par to diskutēt. Varbūt tāpēc, sākoties štāba aktivitātēm un saprotot, ka šī skola nepiedalīsies, nenoskaidroti huligāni savu "internacionālisma" izpratni parādīja, izsitot trīs logus. Treija lepojas ar saviem audzēkņiem: "Viņi perfekti zina valsts un lietuviešu valodu, arī savu dzimto — krievu, un vēl mācās angļu un, sākot no 10. klases, vācu valodu. Beidzot skolu, ir piecas valodas. Vai tā nav bagātība?" Kamēr "štābisti" nometnēs mācīja jaunatnei teoriju cīņai pret Latvijas valsti, citviet pasaulē tautiešu saietus izmanto reālas un auglīgas nacionālās pašapziņas un savas tautas dzīvesziņas stiprināšanai. "Mūsu skolā ir Lietuviešu kultūras centrs, vasarā bija Lietuvas dienas, bija gan nacionālā virtuve, gan kultūra, rādīja, kā Līgo svētkus svin lietuvieši, Ave Sol koncertzālē bija liels koncerts. Integrācijas lietu ministrija mūs ļoti atbalsta. Mums, lietuviešiem, vēl nekad nav bijis tādas izpaušanās brīvības. Ko vēl vairāk vajag?" Absolventi studē pat Ķīnā Direktore nepiekrīt argumentam par izglītības līmeņa krišanos, nemācoties dzimtajā valodā. Protams, lietuviešu bērniem, kad viņu vecāki, piemēram, biznesa dēļ pārceļas uz Rīgu, sākumā klājas grūti, bet pēc kāda laika viņi tiek galā. Viņi neskrien manifestēt, bet mācās. Kamēr "štābisti" bērnus iztēlo par grūtgalvīšiem, patiesībā viņi spēj valodas apgūt itin labi. Problēma ir, ja skolotājs neprot mācīt latviešu valodā. Zinot, kā ir citās valstīs — mācības tikai vāciski, angliski, krieviski, franciski utt. —, A. Treija atgādina par mūsu reformu: "No 10. klases 60 procenti jāmācās latviski, pārējais dzimtajā valodā — tas taču ir rožu dārzs!" Atrunas, ka krievu jaunieši studēs Krievijā, tātad nav ko mocīties ar latviešu valodu, nav korektas. Braukt studēt var gan uz Maskavu, gan Viļņu, gan Oksfordu, un lietuviešu skolas pieredze liecina, ka valsts valoda tam nav šķērslis. Divi skolas absolventi pašlaik mācās ķīniešu valodu Pekinā, četri studē Viļņas universitātē. "Štābisti" grasās pēc pirmā reformas gada "inspicēt" skolas, kā īsti veicies. "Es brīnos, vai tad ministrija viņiem to ir atļāvusi. Ar kādām tiesībām? Nevaru saprast, kāpēc Latvijas valdība šiem "štābistiem" ļauj rīkoties. Tas taču ir absurds. Var jau savākties un paaģitēt, bet uz valsts iestādēm iet ar pārbaudītāju tiesībām!? Es viņus neielaidīšu, tikai līdz slieksnim. Man ar Plinera kungu bija darīšana, kad viņš strādāja Izglītības ministrijā. Toreiz nemanīju tādu krasu noskaņojumu. Tagad viņš ir ārkārtīgi dusmīgs. Viņam būtu jāliek punkts, laiku apturēt nav viņa spēkos. Jaunatne ir izpratusi savu stāvokli Latvijā un ar lielu interesi mācās latviešu valodu. Arī vecāki to zina, ka citādi būs grūti atrast labu darbu un pilnvērtīgi justies. Tas, ko Strasbūrā stāsta Ždanokas kundze, ir muļķības. Es, tik ilgi dzīvojot Latvijā, nesaprotu, kur ir kādi pārkāpumi? Manas tiesības ir tieši tādas pašas kā visiem. Iemācījos valodu, dabūju pilsonību. Manai mammai bija sešu klašu izglītība, un viņa teica — meit, ja tu paliec dzīvot Latvijā, tev jāiegūst pilsonība un jāatsakās no Lietuvas pilsonības. Dzimtene paliek dzimtene, bet es jūtos pilnvērtīgs cilvēks. Tā nav tautības lieta, bet noskaņa. Ja politiku mēs izglītībā nelaistu, viss būtu kārtībā," uzskata A. Treija. Par spīti uzbrukumiem Arī Rīgas Ukraiņu vidusskolu reforma neskar. Te neviens nediskutē, vai latviski apgūt 60 vai 30 procentus, jo gandrīz kopš skolas izveides tā ir mācību valoda jau no pirmās klases. Kā saka direktore Lidija Kravčenko, vēl skolas pirmsākumos, 1991. gadā, bērnus šurp veda ukraiņu nacionālisti un ļoti maza daļiņa avantūristu. Pirmajā gadā mācības noritēja ukraiņu valodā, bet kopš 1993./94. mācību gada — latviski. Pēc stingras L. Kravčenko prasības. "Izveidojām pagarinātās dienas skolu, un uz klasi bija divi skolotāji — latviešu un ukraiņu. Droši vien viss izdevās tāpēc, ka es esmu matemātiķe. Jo daudzvalodīgāks ir cilvēks, jo labāk darbojas asociatīvā domāšana. Protams, bija grūtības, bija arī tādi, kas aizgāja no skolas." Kopš pārejas uz latviešu valodu ukraiņu skolu galvenokārt izvēlas pragmatiķi. Bijusī jauktās, krievu un latviešu skolas pedagoģe piedzīvojusi, ka krievi viņu uzskatīja par nodevēju, latvieši — par avantūristi. Lai radītu Baltijā pirmo un vienīgo ukraiņu skolu, L. Kravčenko daudz kas bija jāpārdzīvo. "Mani piekāva, gulēju slimnīcā, pie skolas stāvēja ar plakātiem: "Doloi, hohli!", mums sita logus," viņa atceras. Visi studēt gribētāji iestājas augstskolās Tagad skolas panākumi ir acīmredzami. "Mūsu bērniem nav kontaktēšanās problēmu, viņi runā angliski, ukrainiski, latviski, krieviski," lepojas L. Kravčenko. "Mums ir ļoti labi, radoši latviešu skolotāji, tāpēc viss izdodas. Jā, nav viegli, tā ir papildu slodze, bet arī latviešu skolās no pirmās klases māca citas valodas." L. Kravčenko cenšas kliedēt viedokli, ka ar ukraiņu valodu nekur tālu netikt: "Zināt angļu valodu un braukt līmēt kastītes Anglijā vai lasīt zemenes Dānijā? Nu, atvainojiet... Labāk ar ukraiņu valodu kā eiropiešiem braukt uz Ukrainu un mācīt citus. Mūsu skolotāja ir kļuvusi par Latvijas vicekonsuli Ukrainā. Mūsu skolēni piedalās daudzos projektos." Interesanti, ka apmēram 14 procenti audzēkņu ir latvieši. Ekonomika Latvijas Universitātē, budžeta vietās, "fizmati", televīzijas un radio žurnālistika Ukrainā, Čerņavska teātra institūts Maskavā, ukraiņu valoda un literatūra, politoloģija, starptautiskās attiecības augstskolā Ukrainā, Latvijas Sporta akadēmija, vēsture Latvijas Universitātē, direktore nebeidz vien uzskaitīt šāgada absolventu panākumus augstskolu iestājeksāmenos. Daži iepriekšējo gadu absolventi, piemēram, Londonā studē arābu valodu un spāņu valodu Kijevā. "Trīs gadu laikā tikai divi mūsējie nestudē, pēc pašu izvēles. Visi pārējie ir iestājušies augstskolās, un vēl neviens pēc pirmā kursa nav patriekts," L. Kravčenko sabrucina pretreformas aktīvistu apgalvojumu, ka, mācoties svešā, šajā gadījumā — latviešu, valodā skolēns kļūst gandrīz vai dumjāks. "Daudzvalodība ļoti attīsta. Vienā valodā tu nezini jēdzienu, citā — zini. Vienalga, kādā valodā, Eiklīda ģeometrija ir Eiklīda ģeometrija. Protams, ir grūti runāt dzejiski. Arī man pirmajos gados latviešu valodā bija grūti pajokot, saprast sarkasmu, divdomības. Bet ar "ražošanas" valodu nav problēmu." Pliners palīdzējis veidot skolu "Štābisti" šeit nav "viesojušies". "Reiz atradām kādu lapiņu. Viena skolniece ar tēvu aizgāja uz mītiņu paskatīties, kas tur notiek. Viņi secināja, kas tas "ir garām"," stāsta direktore. "Protams, man ir savas prioritātes, bet es zinu, ka ar savām ikonām svešā namā neiet. Un, ja tu nevari šajā namā iedzīvoties, tev ir izvēle. Mūsu skolas uzdevums, lai arī man šis vārds nepatīk, ir integrēt savus audzēkņus Latvijā. Uzskatu, ka bērns ir jāsaudzē, viņš vēl veidojas kā personība un nedrīkst nokļūt situācijā, kad ar viņu manipulē." L. Kravčenko atzīst, ka "štābisti" ir stipras personas, ar raksturu, kas "prot traucēt dzīvot". Paradokss — tieši J. Pliners, vēl strādādams Izglītības un zinātnes ministrijā, pielicis roku ukraiņu skolas radīšanā. "Viņš bija zinošs ierēdnis, pat palīdzēja man rakstīt skolas nolikumu..." *** - 2004./05. mācību gadā Latvijā bija 993 vispārizglītojošās dienas skolas. No tām — 721 ar latviešu mācību valodu, 153 — ar krievu, 108 — latviešu/krievu, piecas poļu skolas, divas ebreju, pa vienai lietuviešu, igauņu, ukraiņu un baltkrievu skolai. Atsevišķi var pieminēt čigānu klasi Ventspils vakarskolā. - Latviešu valodā mācījās 71,46 procenti skolēnu (1998./99. mācību gadā 64,95 procenti), krievu valodā — 28,12 procenti (34,71), citās valodās — 0,42 procenti (0,34). - Ik gadu 12 līdz 15 procenti krievu bērnu izvēlas mācības skolās ar latviešu valodu.