Politiķi klanās Kremļa interesēm

Savukārt Krievijas prese ir pilna ar norādījumiem, ka LG galvenais akcionārs – visvarenā gāzes kompānija Gazprom – ir Kremļa saimnieka Vladimira Putina komandas vadīta struktūra. Tāpat ir milzum daudz pierādījumu, ka LG akcionārus Gazprom un Itera Latvija vada bijušie čekisti. Kaut gan jāņem vērā – pats V. Putins mīl uzsvērt, ka "čekisti nemēdz būt bijušie". Balstoties uz 1997. gadā noslēgtajiem privatizācijas līgumiem, pēdējo mēnešu laikā LG vairākkārt ir pazemojusi Latvijas valsti, kas novedis pie vairāk nekā 8 miljonu latu zaudējuma un Eiropas Savienības sankciju draudiem. Lai gan Latvijas valsts pazemojumi un zaudējumi ir gana smagi, politiķi izliekas tos nemanām. Visaizdomīgākā šķiet K. Kariņa pasivitāte, jo viņš ir politiski atbildīgs par enerģētikas sektoru, bet LG priekšā pēkšņi izliekas aizmirsis pat savas partijas ideoloģiskos stūrakmeņus – cīņu pret veco korumpēto eliti, vēlmi pārvērtēt valstij neizdevīgos privatizācijas gadījumus, rūpes par dzīves dārdzības palielināšanos, kas sāpīgi skar nabadzīgākos tautas slāņus, u.tml. No iepriekšminētā var secināt, ka Latvijas politiķu iztapība Kremļa ekonomiskajām interesēm ir daudz lielāka, nekā publiski tiek apgalvots. Īpaši dīvaini iztapība Kremļa interesēm izskatās Pensilvānijas universitātes lingvistikas doktora K. Kariņa izpildījumā. Iespējami arī skarbāki secinājumi. Miera stājā 2003. gada 5. februārī LG valdes priekšsēdētājs Adrians Dāvis pēkšņi paziņoja, ka Latvijas valstij vajadzētu atteikties no domas par cenu regulēšanu gāzes tirgū, draudot, ka pretējā gadījumā "sekas var būt ļoti bīstamas". Viņš aicināja valdību ievērot dabasgāzes piegādātāja Gazprom intereses: "Mums ir jāsadzīvo ar savu gāzes piegādātāju, cik vien var, labās attiecībās." Tolaik premjers bija Einars Repše. Tā kā no premjera vai ekonomikas ministra nekāda reakcija nesekoja, Neatkarīgā vaicāja premjera padomniekam Danam Titavam, vai, pēc valdības vadītāja domām, tā nav klaja šantāža. Pretēji gaidītajam tika saņemta iecietīga atbilde. A. Dāvja izteikumos nekā bīstama nav, arī draudi neesot saskatāmi, un A. Dāvis ir "lojāls kompānijas darbinieks", teica D. Titavs. Pēc neilga laika E. Repšes valdība uzņēma kursu uz dažu privatizācijas projektu pārvērtēšanu, tāpēc Neatkarīgā vaicāja D. Titavam, vai tiešām netiks vētītas arī nejēdzības LG privatizācijas procesā. D. Titavs izvairīgi atbildēja, ka E. Repšem būtu grūti paskaidrot savu viedokli sabiedrībai "sakarā ar šīs nozares specifiku. Premjeram, protams, ir savs viedoklis, bet profesionālo valdības viedokli viņš ir uzticējis sniegt ekonomikas ministram." Savukārt ekonomikas ministra Jura Lujāna atbilde bija pat slavinoša: "LG privatizācijas modelī tika izmantota ārzemju pieredze, un tas tika īstenots pietiekami veiksmīgi." Par liberalizāciju aizmirstiet! Spriežot pēc krievu preses, 2002. gada beigas un 2003. gada sākums bija laiks, kad V. Putina administrācija pilnībā pārņēma Gazprom pārvaldi un sāka jaunu politiku gāzes tirgū – tika noraidīti jelkādi mēģinājumi liberalizēt Gazprom monopolstruktūru. Lai gan nevēlēšanās liberalizēt gāzes tirgu Krievijai radīja sarežģījumus iestāšanās sarunās Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO), Kremlī tika nolemts neveikt nekādus pasākumus liberalizācijas virzienā; gluži pretēji – nostiprināt Gazprom monopolu bijušajās PSRS valstīs un palielināt ietekmi Eiropas tirgū. Pat kompānijai Itera, kuru krievu prese sauc par Gazprom "meitu" un kura faktiski bija vienīgais alternatīvais gāzes tirgotājs Gazprom tīklos, tika piedraudēts ar atslēgšanu no gāzes pārvades infrastruktūras. Protams, šādos apstākļos Gazprom nevēlējās neko dzirdēt par gāzes tirgus liberalizāciju Latvijā, un vietējie politiķi darīja visu, lai nekas tāds visvarenās kompānijas saimniekiem Kremlī nebūtu jādzird. Klanīšanās Kremļa ekonomiskajām interesēm ir novedusi pie pašreizējās situācijas, kad Latvija nespēj pildīt ES direktīvas, kas var novest pie nepatīkamām (iespējams, daudzmiljonu) sankcijām. Jaunā politika 2001. gadā toreizējais Gazprom vadītājs Rems Vjahirevs tika palūgts atstāt amatu, viņa vietā nāca Aleksejs Millers. R. Vjahirevs bija iepriekšējās elites pārstāvis un bijušā Krievijas premjera Viktora Černomirdina cilvēks, bet A. Millers nepārprotami bija V. Putina ieliktenis. A. Millers ir V. Putina līdzgaitnieks kopš 1990. gada, strādājot Ļeņingradas mērijas ārējo ekonomisko sakaru nodaļā, kas vienmēr ir bijusi saistīta ar VDK. Pēc neilga laika tika veiktas būtiskas izmaiņas arī Gazprom direktoru padomē – arī tur tika sasēdināti V. Putinam uzticamie cilvēki, prezidenta administrācijas pārstāvji, tostarp arī čekisti. A. Millera vadībā Gazprom tūlīt aktīvi sāka piedalīties cīņā pret V. Putinam nelojālajiem oligarhiem, lai nostiprinātu jaunā Krievijas saimnieka varu. Savukārt kompānijas ekonomiskajā darbībā sākās izteikts antiliberalizācijas posms, pārtraucot sadarbības līgumus ar tādiem meitasuzņēmumiem kā, piemēram, Itera. Gazprom un gāzes piegāde vienmēr ir bijušas arī rungas Krievijas rokās, ar ko draudēt ārpolitiski. Tieši 2003. gada sākumā Kremlim tuvi politologi publicē memorandu, kurā norādīts, ka cīņā ar "parazitējošo rusofobiju" Latvijā jāizmanto tranzīta pārtraukšana, gāzes piegādes un banku slēgšana. Putina Gazprom To, ka Gazprom patiesībā vada tieši V. Putins ar saviem cīņu biedriem, plaši apraksta dažādi Krievijas mediji. Laikraksts Kommersant vlastj par A. Milleru vēsta: "Millers attaisnoja viņam izrādīto uzticību. Pirmkārt, viņš nesmādēja spēka metodes, pat arestējot Sibur [Gazprom piederošs naftas uzņēmums] eksprezidentu Jakovu Goldovski, un atguva Gazprom aktīvus no Sibur un Itera. Otrkārt, viņš spēja nobloķēt jebkuras valdības darbības, kuras bija vērstas kaut uz vismazāko gāzes nozares liberalizāciju. Millers – vienīgais lielo valsts kompāniju menedžeris Krievijā, kurš var atļauties ignorēt jebkuru premjera pavēli. Vēl vairāk, viņš laiku pa laikam norauj jebkuras sarunas valdībā par reformām Gazprom, tādējādi vēl jo vairāk attālinot Krievijas iespējas pievienoties PTO. Millers to visu izdara vienkārši – viņš zvana prezidentam. Millera rīcības brīvība viegli izskaidrojama: pilnībā kontrolētais monopols Gazprom ir svarīgākā Vladimira Putina rezerve." Laikraksts norāda, ka viens no ideju izstrādātājiem, kā noturēt Gazprom monopola varu, ir V. Putina uzticamības persona, prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks Igors Sečins. "Tieši Sečinam ir tas gods nolikt prezidentam uz galda to, ko viņš [domāts Sečins] uzskata par vajadzīgu. Bez tam Sečins aktīvi iejaucas arī ekonomiskajā politikā. Tieši viņam Gazprom var būt pateicīgs par savu saglabāšanos pašreizējā izskatā: daudzkārtējie mēģinājumi valdībā skatīt jautājumu par gāzes monopola reformu tika izjaukti tieši Sečina darbības dēļ," raksta Kommersant vlastj. Laikraksts prezidenta uzticēšanos I. Sečinam saista ar V. Putina un I. Sečina kādreizējo kopējo darbu VDK struktūrās. 80. gadu vidū I. Sečins pildījis VDK uzdevumus Āfrikā, bet 80. gadu beigās kā VDK instruktors veidojis ārējos ekonomiskos sakarus ar Ļeņingradas sadraudzības pilsētām. Presē tiek minēts, ka arī prezidenta ekspertu pārvaldes priekšnieks Arkādijs Dvorkovičs piedalījies dažādās darba grupās, kuras strādājušas pie Gazprom attīstības koncepcijām. Savukārt prezidenta administrācijas vadītājs Dmitrijs Medvedjevs iecelts Gazprom direktoru padomes priekšsēdētāja amatā. *** Fakti Latvijas gāzes akcionāri (pēc LG informācijas) Gazprom 25% Itera Latvija 25% E.ON Ruhrgas International AG 47,15% Mazie akcionāri 2,85% Piezīme. Krievijas prese kompāniju Itera sauc par Gazprom "meitu", bet vācu Ruhrgas – par vienu no vistuvākajiem Gazprom partneriem Eiropā. Par abu kompāniju tuvību liecina arī fakts, ka Ruhrgas pieder Gazprom akcijas.