Karaļnama bēbīša dzimšanas noslēpumi jeb puisīti par katru cenu

Dzemdēt puisīti par katru cenu

Savulaik sievietes kāpt tronī drīkstēja absolūtos izņēmuma gadījumos, piemēram, ja mantinieku vidū nebija neviena vīriešu kārtas pārstāvja, taču karaliskās ģimenes visos laikos ir tiekušās pēc tā, lai ģimenē piedzimtu puisītis. Tā informē "Cosmopolitan".

15. gadsimtā karaļa Henrija VII māte Margarēta Boforta ieviesa drastisku noteikumu sēriju tieši sievietēm. Nākotnē karaliskās ģimenes topošās māmiņas apkalpoja tikai sievietes, nekur nedrīkstēja būt dabīgais apgaismojums - līdz ar to visur pie logiem bija biezi aizkari un bieži vien tie bija vēl aizslēģoti. Lāpas tika dedzinātas pat vasaras laikā. Šīs tradīcijas tika saglabātas gadsimtiem ilgi, jo ļaudis uzskatīja, ka ārējie faktori ietekmē bērna dzimumu.

Dzemdībās piedalījās novērotāji

Lai karaliskā ģimene netiktu vainota negodīgās spēlītēs, piemēram, nomainot mirušu jaundzimušo ar citu - dzīvu, karaliskajās dzemdībās piedalījās ļoti daudz cilvēku. Apteksnes, ārsti, freilenes un galms - visi pulcējās guļamistabā, lai pārliecinātos, ka viņu acīm nekas netiek slēpts.

Pēc vēsturnieka Kerolīna Harisa vārdiem, šī tradīcija aizsākusies Džeimsa II Stjuarta valdīšanas laikā, un viņš bija precējies ar Mariju no Modenas. Visi Marijas un Džeimsa bērni mira, būdami mazi, un visbeidzot 1688. gadā piedzima viņu dēls Džeimss Frensiss Eduards.

Lai kliedētu baumas, Džeimss ļāva apmēram 40 galma cilvēkiem piedalīties Marijas dzemdībās. Neskatoties uz to, daudzi tik un tā uzskatīja, ka Džeimss Frensiss Eduards  ticis samainīts un nav īstais karaļpāra dēls.  Rezultātā 1689.gadā tika kronēti Viljams III un viņa sieva Marija II - Džeimsa II un viņa pirmās sievas Annas Haidas meita.

Mazulim pa pēdām visur seko ierēdnis

Pēc Džeimsa Edvarda Frensisa dzimšanas 17. gadsimtā un līdz prinča Čārlza dzimšanai 1948. gadā dzemdībās obligāti bija jāpiedalās cilvēkam no valdības, kas varēja pārliecināties, ka viss notiek kā ieplānots - bez šmaukšanās. Neapšaubāmi, dzemdētājai tas nebija tik nepatīkami kā tad, ja dzemdībās piedalās vesels ļaužu bars, tomēr prieka tik un tā maz. "Par lieciniekiem bija jākļūst Kenterberijas arhibīskapam, Londonas bīskapam un iekšlietu ministram, un, kaut gan ideja par bīskapu piedalīšanos tika atmesta jau pirms vairākiem gadsimtiem, ministri vienmēr ir bijuši karalienes Elizabetes II un viņas jaunākās māsas Margarētas liecinieki," informē "The Telegraph".

Pēdējais karaliskais mazulis, kurš ieraudzīja dienas gaismu iekšlietu ministra klātbūtnē, bija karalienes Elizabetes II māsīca - Kentas princese Aleksandra, kura piedzima 1936. gadā. Pati Elizabete šo tradīciju atcēla, kad bija gaidībās ar Čārlzu.

Karaliene Viktorija bija pirmā, kas izmantoja anestēziju

Karalienei Viktorijai un princim Albertam bija deviņi bērni, turklāt Viktorija nevarēja ciest dzemdības, savukārt gaidību laiku uzskatīja par līdzīgu truša vai jūrascūciņas dzīvei.

Sesto dzemdību laikā Viktorija pirmo reizi palūdza izmantot anestēziju, taču karalienei atteica: ārsti to uzskatīja par pārāk lielu risku. Tomēr 1853. gadā, kad pasaulē bija jānāk viņas astotajam bērnam, princim Leopoldam, ārstu bažas izzuda un viņi izmantoja hloroformu, kuru dzemdību laikā deva caur inhalatoru.

Karaliene Viktorija hloroformu nodēvēja par svētību, bet tā efektu par nomierinošu un iespaidīgu. Viņa hloroformu aizsūtīja arī savām meitām un mazmeitām, kad tās vēlāk kļuva grūtas, izmainot karalisko dzemdību sistēmu visā Eiropā.

Mūsdienu novitāte: slimnīcas un tēvu klātbūtne dzemdībās

Mājas dzemdību tradīciju izjauca princese Anna, pirmā Elizabetes II meita. Pirms viņa izlēma dzemdēt Svētās Marijas slimnīcā Londonā, karaliskie bērni nāca pasaulē karaļnama sienās. Pati Elizabete II ir dzimusi ar ķeizargrieziena palīdzību viņas vecvecāku mājās Londonā. Savukārt princese Anna pēc karaliskā ginekologa Džordža Pinkera ieteikuma devās uz slimnīcu.

Cita mūsdienīga atkāpe no protokola - tēva piedalīšanās dzemdībās. Princis Čārzls palika palātā pie princeses Diānas prinča Viljama dzimšanas laikā 1982. gadā. Pats Viljams savukārt atbalstīja Keitu Midltoni, kad viņa laida pasaulē princi Džordžu, princesi Šarloti un mazuli Luisu, kurš nāca pasaulē šopavasar.

Kā paziņo par mantinieka piedzimšanu

Protokols pieprasa, ka valdošajam monarham par mantinieka piedzimšanu ir jāuzzina pirmajam un tikai pēc tam to drīkst uzzināt publika. Piemēram, par savu bērnu piedzimšanu princis Viljams karalienei Elizabetei II paziņoja pa slepeno telefonu.

Kad 2013. gadā piedzima tiešais britu troņmantnieks princis Džordžs, par to tika paziņots uz apzeltīta koka molberta, kas tika izlikts karaļnama vārtu priekšā. Šī tradīcija, kad tiek paziņots par karaliskajām bērēm vai piedzimšanu, eksistē kopš 17. gadsimta.

Cita neparasta tradīcija - kad par mazuļa dzimšanu paziņo pilsētas saucējs. Šobrīd tas ir 81 gadu vecais Tonijs Epltons, kurš uz slimnīcas sliekšņa paziņoja par visu Keitas un Viljama bērnu piedzimšanu. Paralēli šie notikumi tiek atzīmēti, izšaujot gaisā 62 šāvienus pie Tauera tilta, kā arī 42 šāvienus no Bekingemas pils.

Tiek rūpīgi piemeklēti bērnu vārdi

Tiklīdz karaļnams paziņo par karaliskās ģimenes locekles grūtniecību, ļaudis sāk minēt, kā tiks nosaukts mazulis. Likmes notiek visā Lielbritānijā, savukārt karaliskie pārstāvji seko tam, lai vārds netiktu atklāts pirms noteiktā laika. Karaliskie mazuļi, savus vārdus allaž manto no senčiem. Tas, kāds vārds tiek izvēlēts, nākotnē spēlē nozīmīgu lomu.

Tiem karaliskās ģimenes locekļiem, kas nav pirmās rokas mantinieki, ir lielāka brīvība vārdu izvēlē. Piemēram, Lielbritānijas princese Anna savu meitu nosauca par Zoju, bet tā savukārt savu meitu par Miu Greisu. Taču visiem sešiem vārdiņiem, kurus princis Viljams un hercogiene Ketrīna izvēlējušies pirmajiem bērniem (Džordžam Aleksandram Luisam un Šarlotei Elizabetei Diānai), piemīt karaliskā prioritāte.

Daži no otrajiem vārdiem mēdz sakrist ar citiem ģimenes locekļiem. Džordžam, piemēram, viens no vārdiem ir tāds pats kā tēvam. Šarlotes otrais vārds sakrīt ar Elizabetes II vecvecmāmiņu, turklāt Šarlote ir arī viņas tantes Pipas Midltones otrais vārds, bet trešais vārds - Diāna - runā pats par sevi.

Īpašie kristību noteikumi un kristāmkleita mantojumā

Viljams un Keita ir pārkāpuši vēl vienu tradīciju, ārvalstu amatpersonu vietā uzaicinājuši par Džordža un Šarlotes krustvecākiem kļūt draugus. Savukārt tradīcija, kuru Keita un Viljams tomēr nav pārkāpuši, ir mazuļa kristību kleita. Džordžu, Šarloti un Luisu kristīja viktoriāņu laika reprodukcijas kristāmkleitā, tādu ir nēsājuši visi karaliskie mazuļi kopš 1841. gada. Princeses Viktorijas - karalienes Viktorijas vecākās meitas - kristību kleita ir mantota paaudžu paaudzēs, taču 2004. gadā tika izlemts atteikties no oriģināla, kad Elizabete II uzskatīja, ka kleita ir kļuvusi pārāk trausla izmantošanai. Pēdējā karaliska persona, kuru kristīja šajā kleitā, bija Veseksas grāfa meita - lēdija Luīze.

Pēdējā oriģinālā kleita tika izgatavota no pašas karalienes Viktorijas kāzu kleitas - no zīda un mežģīnēm. 163 gadu laikā to ir valkājuši 62 karaliskie mazuļi, ieskaitot karalieni Elizabeti II, princi Čārlzu un princi Viljamu. Princis Džordžs ir ceturtais karaliskais bērns, kurš tika kristīts jau jaunā kristību tērpā.