Sliktā labā celuloze Somijā

Ražošanas procesā sasmalcināto koksni vāra kopā ar ķimikālijām. Izdalās lignīns – melns šķidrums, organiska viela, kas satur kopā koksnes šķiedras. Vārot šķiedras tiek atbrīvotas un apstrādātas tālāk – balinātas, žāvētas un presētas. Senāk neviens nelauzīja galvu, kur likt ķimikālijām piesātināto vārīšanas šķidrumu. To vienkārši iepludināja upēs un ezeros. Un tā tikmēr, kamēr atklāja, ka šķidrumu var izmantot kā degvielu enerģijas ieguvei, vienlaikus gūstot labumu un nepiegānot ezerus un upes. Taču mūsdienās kā vecās industrijas mantojums ezeros joprojām saglabājies vairāku centimetru biezs piesārņojuma slānis, kas sakrājis sevī daudz hlororganisko savienojumu. Hlororganiskie savienojumi, nonākot ūdensvidē ezeru sedimentos, sākotnēji izturas kā hidrofilas jeb ūdenī šķīstošas vielas, kas caur membrānu spēj iekļūt šūnā, radot izmaiņas un uzkrājoties dzīvajos organismos. Ar laiku sedimentu vidē hloroganiskās vielas pārveidojas hidrofobās jeb ūdenī nešķīstošās vielās, tādējādi arī samazinās ietekme uz organismiem.

Piesārņojums manāmi ietekmēja ezeru sedimentu ekosistēmas un tur mītošos organismus un sugu sastāvu, kam ir liela nozīme organisko piesārņotāju degradācijā. Mūsdienās, pateicoties ievērojamiem ieguldījumiem jaunās ražošanas tehnoloģijās, organisko hlororganisko savienojumu apjoms celulozes ražošanā Somijā samazinājies vismaz 10 reizes. Salīdzinājumam: 80.gados – visintensīvākās piesārņošanas laikā – hlora savienojumu emisijas ūdeņos sasniedza 500 tūkstošus tonnu gadā, turpretī 1998.gadā vairs tikai 1400 tonnu. Kā liecina Somijas universitāšu pētījumi, ezeros mītošās sīkdzīvnieku sabiedrības vairāku gadu desmitu laikā gandrīz pilnībā atjaunojušās, un tiek uzskatīts, ka vecās rūpniecības pēdas daba drīz būs dzēsusi.

Latvijā vārds «celuloze» ieguvis īpašu skaņu un garšu. Somu «Metsalitto» rosīšanās jaunās rūpnīcas celtniecības labā un sabiedrības pretestība uzjundīja tādu kā baiļu vilni. Celuloze kā nezināms un līdz galam neizprotams, bet nopietns drauds. Pirms neilga laika ar prieku izlasīju ziņu par Latvijas uzvaru celulozes lietā. Taču jāpiebilst, ka, to lasot, faktiski es biju ienaidnieka nometnē. Celuloze šeit nav drauds, bet nauda. Turklāt tik lielām varām nepretojas, drīzāk lepojas ar to esamību. Taču Somijas mežu resursi, lai arī ir ievērojami, nav pietiekami arvien augošajiem ražošanas apjomiem. Jaunāko somu lielmēroga celulozes rūpnīcu, kas eikaliptu plantācijās audzēto koksni pārstrādās celulozē, drīz uzcels Urugvajā. Kopumā Somijā tagad ir 19 celulozes rūpnīcas un aptuveni divas reizes vairāk papīra ražotņu, kas padara šo valsti par celulozes un papīra gigantu pasaules mērogā ar vislielākajiem eksporta apjomiem. Tie turpina augt. 2004.gadā saražotās celulozes apjoms palielinājās par 7%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

Karēlijas celuloze

Ziemeļkarēlijā atrodas viena no lielākajām celulozes rūpnīcām, kas pieder Eiropas koksnes pārstrādes milzeņu somu–zviedru «Stora Enso» apakšuzņēmumiem «Enocell». Šīs rūpnīcas ražošanas apjomus var salīdzināt ar tiem, kādi bija paredzēti Latvijā. «Enocell» pašlaik ir arī viena no modernākajām celulozes rūpnīcām pasaulē. Pie ieejas tajā var aplūkot teju visus iespējamos starptautiskos vides sertifikātus, kas apliecina fabrikas rūpes par vidi. Rūpnīca atrodas pie viena no lielākajiem Saima sistēmas ziemeļdaļas ezeriem Pielinen, pie Pielisjoki upes iztekas. Tālāk upe caur Joensū pilsētu tek virzienā uz nākamo lielo ezeru Pyhäselkä. «Enocell» rūpnīca ir milzīga un rada arī lielu notekūdeņu apjomu – aptuveni trīs reizes lielāku nekā Joensū un apkārtnes miestiņi kopā. Uz rūpnīcu caur Joensū gandrīz nemitīgā straumē piegādā koksnes kravas un tikpat cītīgi ved projām gatavo produkciju. Lai arī ražošana ir automatizēta, rūpnīca nodarbina teju visu Uimaharju ciematu pie Pielinen ezera, turklāt cilvēku resursi drīzumā draud izsīkt, jo daļa speciālistu pošas pensijā.

Koku rīma

«Enocell» rūpnīca gadā pārstrādā trīs miljonus tonnu koksnes. Realitātē tas izskatās tā, ka aptuveni ik pēc deviņām minūtēm rūpnīcas teritorijā ieved kārtējo koksnes kravu. Lielu daļu nepieciešamā materiāla (80% bērza, 20% skujkoku) eksportē no Krievijas, galvenokārt bērzu, jo iepriekšējo gadu industriālās un mežsaimniecības prakses dēļ Somijā vairs nepietiek lapu koku resursu.

Piesārņojums

Piesārņojuma atļaujas Somijā izsniedz, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi, jo vispārīgu nosacījumu faktiski nav. Līdzīgi kā Latvijā, par piesārņojuma monitoringu maksā piesārņotājs, kā arī pastāv kontrole no ārpuses, kas spiež uzņēmumu ievērot noteiktās normas, pretējā gadījumā atļauju anulē. «Enocell» rūpnīca sāka darbību 1967.gadā. 1990.-1992.gadā uzņēmums nonāca «Stora Enso» pārziņā, to modernizēja, ieviešot jaunas un tīrākas tehnoloģijas un palielinot saražotās celulozes apjomus trīs četras reizes no aptuveni 140 tūkstošiem līdz 620 tūkstošiem tonnu gadā. Taču, pateicoties atļauju sistēmai un sabiedrības spiedienam, piesārņojuma emisijas ievērojami samazinājās. Piemēram, fosfora līmenis notekūdeņos tika samazināts aptuveni 10 reizes.

* daudzumi norādīti uz vienu saražotās celulozes tonnu.

Prasības kļūst arvien stingrākas. 90.gados uzņēmumam izsniegtajā atļaujā pieprasītās normas bija krietni zemākas nekā šodien.

Rūpnīcā ražošanas procesi darbojas noslēgtā ciklā, ieskaitot ķimikāliju un enerģijas ražošanu uz vietas un notekūdeņu attīrīšanu. Tādējādi tiek samazināts pārvadājumu skaits un vidē nonāk mazāk piesārņojuma. Lielāko daļu nepieciešamo ķimikāliju ražo turpat rūpnīcā. Celulozes ražošanā izmanto sārmu (nātrija hidroksīdu) sasmalcinātās koksnes vārīšanai, nātrija hlorātu, sērskābi, metanolu, ko izmanto hlora dioksīda ražošanā. Bez minētajām ķimikālijām celulozes ražošanā izmanto arī talku, kaļķi, magnija sulfātu u.c. Balināšanai joprojām izmanto galvenokārt hlora dioksīdu, taču tehnoloģijas ļauj pilnībā pāriet uz tīrāku – ūdeņraža peroksīda balināšanas metodi. Rūpnīcas pārstāvju atbilde uz jautājumu, kāpēc neizmanto ūdeņraža peroksīdu, skan loģiski: ja patērētāji pieprasīs, balināsim ar tīrāku metodi. Varam ražot kaut vai nebalinātu celulozi. Visu nosaka pieprasījums…

Notekūdeņi

Pirms jaunās, 2001.gada piesārņojuma atļaujas izsniegšanas notika cīkstiņš starp valsts institūcijām un «Enocell», jo pieprasītie minimālie 18 kg fosfora dienā bija četras reizes zemāka norma nekā iepriekšējā. Taču rezultātā kompānija bija spiesta uzlabot jau tā uzlabotās tehnoloģijas. Pašreizējais emisijas apjoms ir tikai 4 kg fosfora dienā. Neviens tam īsti negrib ticēt – vai tiešam tik maz? Šeit ieradušies pat ASV celulozes ražotāju sūtīti eksperti, lai pasmeltu «Enocell» notekūdeņus un paši pārliecinātos, vai tas ir iespējams, jo pārlieku ticami tas neizklausās. Tas nozīmē vien to, ka drīz arī citur pasaulē «netīrajiem» ražotājiem var tikt uzstādītas daudz augstākas prasības. Taču rezultāti ir apstiprinājušies. Izvadītie notekūdeņi sākotnēji sasniedz 60 grādu temperatūru, kas ziemā rada necaurredzamu miglu milzīgā rūpnīcas teritorijas nogabalā. Atdziestot ūdens temperatūra pirms novadīšanas Pielisjoki nokrīt līdz 26 grādiem, kas, kā liecina universitātes dati, nerada izmaiņas upes ekosistemā, jo tā notece visu gadu ir augsta. Ūdens kvalitāti Pielisjoki un Pyhäselkä ezerā kā neatkarīgs eksperts regulāri pārbauda Joensū universitātes Karēlijas institūta laboratorija, mērot skābekļa patēriņu un barības vielu daudzumu ūdenī, kā arī veicot hidrobioloģisko monitoringu (bentoss, zivis, flora), tajā skaitā arī zivju populācijas skaita un piesārņojuma līmeņa audos monitoringu. Līdz šim vērā ņemams piesārņojums nav konstatēts.

Vai paradīze? Fakts, ka Somijā, paaugstinot prasības, panākti patiešām ievērojami uzlabojumi, nav noliedzams. Taču, ņemot vērā to, ka daudzas no Somzemes celulozes ražotnēm ir lielas, arī radītā ietekme uz vidi tomēr pastāv. Pat ja piesārņojošās vielas tiek atšķaidītas līdz neuztveramām koncentrācijām, tās tomēr nonāk vidē. Turklāt tas, kas man uzreiz liktu teikt «nē!» celulozes rūpnīcai, ir smaka, kas vēdī Uimaharju apkaimē. Cilvēks, dzīvojot smirdoņā, ar laiku pie tās pierodot. Iespējams, taču celulozes ražošanas radītā smaka tiešām nav nāsij tīkama. Rūpnīcas vides pārskatos rakstīts, ka smaku izplatība ir veiksmīgi ierobežota, sadedzinot sēru saturošās gāzes. Kopš 2002.gada smaka Uimaharju apkaimē tiekot izplatīta 5,2 stundas gadā, kas ir divas reizes mazāk nekā 90.gados. Uzlabojumi ir, taču netīkamais smārds neatkāpjas.

Bet kāda tad ir Karēlija, jūs vaicāsiet. Tas atkarīgs no tā, cik plaši turi acis vaļā un cik daudz tu redzi. Karēlija var šķist lēzena un vienmuļa, Karēlija var šķist daudzveidīga un mistisku pagātnes stāstu apvīta. Pagātne un tagadne veido ainavu, kas prasa iedziļināšanos, lai to saprastu. Šie ir tikai daži Somijas Karēlijas aspekti, tas ko redzi un jūti tagad. Bet vienmēr, rokot dziļāk, var atrast vairāk.