Pirms 15 gadiem, 1990. gada 21. aprīlī, Rīgā, "Daugavas" stadionā ieradās visu līmeņu padomju deputāti no visas Latvijas, lai apliecinātu savu vēlētāju gribu atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti.
Diena, kas pavēra ceļu Neatkarības deklarācijai (6)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Daudzi cilvēki, kuri toreiz bija "Daugavas" stadionā, vairs neatceras, vai todien spīdēja saule, vai debesīs griezās cīruļputenis. Prātā ir palikusi sajūta, ka toreiz notika kas ļoti nozīmīgs paša un visas Latvijas liktenī. Mūsu aptaujāto cilvēku atmiņā joprojām skan dzejnieka Imanta Ziedoņa teiktais, ka mums nav laika gaidīt, kamēr zilonis, kas iekāpis skudru pūznī, iemācās skudru darba tikumu. "Kamēr pastāv ziloņa kājas nepareizība, tikmēr skudru māja ir apdraudēta. Ziloņi nav ne iemācāmi, ne pārmācāmi. Tie vienkārši ir par lieliem. Un tāpēc mums vajadzīga valstiska neatkarība," dzejnieka teikto laikrakstā "Rīgas Balss" citējusi Anda Sestule. Pašvaldību pārstāvji bija atsaukušies Latvijas Tautas frontes (LTF) domes aicinājumam vērsties pie Augstākās Padomes un izteikt savu un savu vēlētāju attieksmi par Latvijas neatkarību. Sapulce tika rīkota, lai vēsturiskajos lēmumos, kurus pieņems Augstākā Padome, tiktu ievērota Latvijas tautas griba. Kā liecina tā laika publikācijas, aicinājumu ar demokrātiskām, nevardarbīgām metodēm darīt visu, lai atgūtu Latvijas valstisko neatkarību, atbalstīja 8003 no 8086 sapulces dalībniekiem. Publikācijā laikrakstā "Latvijas Jaunatne" V. Gailītis informē, ka tolaik deputātu mandāti bija ap 13 000 cilvēku. Ņemot vērā, ka daudziem klātesošajiem bija divi vai pat trīs mandāti (viņi vienlaikus bija vairāku līmeņu padomju deputāti), sapulcē piedalījās deputātu vairākums. "Bija patīkami redzēt, ka šajā saietā valdīja nevis pūļa emocijas, bet gan vēss un drosmīgs saprāts. Nevajadzīgs precedents gandrīz notika – brīdī, kad balsoja par minēto aicinājumu. Kāds deputāts, piecēlies kājās, balsoja pret, un pārējie jau sāka "citādi domājošo" skaļi audzināt, bet sapulces vadītājs Dainis Īvāns apvaldīja šo nebūt ne pašu labāko zeminstinkta un "vecā mantojuma" izpausmi," rakstīja V. Gailītis. Toreizējais LTF līderis Dainis Īvāns stāsta, ka lēmums par deputātu sapulces sasaukšanu radies kolektīvi LTF valdē. Martā viņš, Ilmārs Bišers un Anatolijs Gorbunovs bija uzaicināti uz Maskavu pie Mihaila Gorbačova. Kad viņi teikuši, ka pieņems līdzīgu neatkarības deklarāciju kā Lietuvā, PSRS līderis paziņojis, ka viņiem nav tiesību uzurpēt tautas gribu. Bijis nepieciešams tautas atbalsta apliecinājums. Tad radusies ideja par neatkarīgajās pašvaldību vēlēšanās ievēlēto tautas pārstāvju sapulci. Toreizējais Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts Romāns Apsītis skaidro, ka 21. aprīlī tauta būtībā pilnvaroja pieņemt Neatkarības deklarāciju, pie kuras toreiz vēl strādāja. Viņš savā uzrunā izklāstījis galvenos Neatkarības deklarācijas punktus. Deputātu balsojums ļāva Neatkarības deklarācijā ierakstīt vārdus, ka to atbalsta Latvijas tauta. Šodien Vislatvijas tautas deputātu sapulci atcerēsies Rīgā, Rātsnamā. Plkst. 12. Latvijas Pašvaldību savienība un Tautas frontes muzejs piedāvās apskatei fotodokumentālo liecību izstādi un videofilmu. Lielāko "jā" teica laucinieki Cēsu rajona padomes izpilddirektors Māris Niklass: "Tas bija fantastiski. No Cēsu rajona aizbrauca ap 300 deputātu. Mums bija pat savs ģerbonis līdzi, ar ko ļoti lepojāmies. Jau visa tā pulcēšanās bija spriedzes un saviļņojuma pilna, bet, kad Romāns Apsītis, tolaik Augstākās Padomes deputāts, sāka lasīt Tautas frontes rezolūciju ar prasību valsts augstākās varas deputātiem pieņemt Neatkarības deklarāciju, daudzi pat raudāja. Pēc tam sākās balsojums un pacēlās roku mežs... Par citādi domājošiem svilpt gan neviens nesvilpa, pat netrokšņoja, tikai gandrīz mēmā klusumā, ar milzīgu pārmetumu acīs raudzījās uz, mūsuprāt, Latvijas brīvvalsts pretiniekiem. Domāju, ka viņi īsti labi nevarēja gan justies. Tagad par to sanāksmi runā dažādi un politiskie spēki interpretē notikumus pa savam, bet vēsturiskā patiesība tomēr ir tāda, ka to lielāko "jā" vārdu Neatkarības deklarācijas pieņemšanai teica lauku pašvaldības. Reizē ar to mēs pilnvarojām Augstākās Padomes deputātus izpildīt tautas gribu un pierādījām, kāds spēks valda Latvijā." Pacēlās roku mežs Vislatvijas tautas deputātu sapulces dalībnieks no Saldus Imants Raļļa: " Tas bija iespaidīgs, tiesiski pamatots, acīs krītošs dziesmotās revolūcijas laiku izgājiens, ko nevarēja neredzēt, nedzirdēt un neievērot. Arī pati diena – 1990. gada 21. aprīlis – bija silta un saulaina. Ideju par Vislatvijas tautas vēlētu deputātu sapulces sasaukšanu dzemdēja jau 1988. gadā nodibinātās Latvijas Tautas frontes vadība. Kad šī ideja nonāca līdz mums, Saldus nodaļai, pilnīgā vienprātībā nolēmām, ka jāorganizējas un sapulcē jāpiedalās. Es tolaik vēl padomju laikā, bet jau pirmajās brīvajās pašvaldību vēlēšanās biju ievēlēts par Saldus rajona padomes deputātu. Kopā bijām ap 40 ciema padomju un rajona padomes tautas vēlētu deputātu – pilns "LAZ" markas autobuss. Un "Daugavas" stadiona apkārtne bija kā piesēta ar tādiem autobusiem. Sapulces lozungos dominēja saukļi par Latvijas suverenitāti un tiesisku valsti. Taču rezolūcijā lietas tika nosauktas īstajos vārdos: ".. ar demokrātiskām, nevardarbīgām metodēm darīt visu, lai atgūtu Latvijas valstisko neatkarību"! Tas notika pēc kolhozu laiku labākajiem paraugiem: kas par, pret, atturas? Pacēlās roku mežs. Visi aplaudēja. Tas bija tautas vēlētu deputātu aicinājums un pilnvarojums Augstākajai Padomei pieņemt Neatkarības deklarāciju, ko tā izdarīja pēc 13 dienām – 4. maijā." Faktiski pasludināja neatkarību Bijušais Siguldas deputāts Aivars Janelsītis: "Nekad agrāk un arī vēlāk neko tik emocionālu nav nācies pārdzīvot. Faktiski šis bija brīdis, kad tika pasludināta Latvijas neatkarība, kaut gan formāli tas notika Augstākās Padomes sēdē." Saviļņojumu aizmirst nevar Gulbenes domes un Gulbenes rajona padomes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs: "Pa šiem gadiem datums pilnīgi bija "izskrējis" no prāta, bet saviļņojumu aizmirst nevaru. Nekas līdzīgs vairs nav atkārtojies un droši vien neatkārtosies. Tā bija diena, kad pateicām "jā" Latvijas neatkarībai. No Gulbenes kolektīvais transports organizēts netika, braucām ar personiskajām vai darba mašīnām. Juglā visi satikāmies, lai organizēti dotos uz stadionu." Aicinājums Latvijas PSR Augstākajai Padomei un Latvijas tautai Mēs, Latvijas PSR likumīgi ievēlētie deputāti no visiem pagastiem, pilsētām un rajoniem, kopskaitā 8086 cilvēki, esam sanākuši Vislatvijas tautas deputātu kopējā sapulcē, lai jaunievēlētajai republikas Augstākajai Padomei paustu savu un savu vēlētāju nelokāmo gribu ar demokrātiskām, nevardarbīgām metodēm darīt visu, lai atgūtu Latvijas valstisko neatkarību. Latvijas Republika kā patstāvīga, brīva un neatkarīga demokrātiska valsts tika proklamēta 1918. gada 18. novembrī. 1920. gadā to atzina Padomju Krievija, noslēdzot ar Latviju miera līgumu, kurā oficiāli tika deklarēts, ka tā uz mūžīgiem laikiem atsakās no pretenzijām pret Latviju un tās teritoriju. 1921. gadā Latviju atzina vairums pasaules valstu, un tā kļuva par pilntiesīgu Tautu Savienības locekli. 1940. gadā Padomju Savienība, rupji pārkāpjot starptautisko tiesību normas un abu valstu līgumsaistības, panāca Latvijas valdības atkāpšanos, okupēja Latvijas teritoriju un izveidoja sev paklausīgu valsts varas un pārvaldes aparātu, kuru izmantoja kā instrumentu Latvijas iekļaušanai PSRS sastāvā. Tās valstiskā patstāvība tika varmācīgi atņemta. Sākās masveida terors un atklāts genocīds pret Latvijas tautu. Piecdesmit apspiestības gados tā cieta milzīgus zaudējumus arī ekonomikas, ekoloģijas un kultūras jomā. Latviešu tautas turpmākajai pastāvēšanai radās nopietnas briesmas. Taču apspiestība nespēja izdzēst no Latvijas tautas alkas pēc brīvības un neatkarības. Pēdējā pusgadsimta vēsturiskā pieredze mūs pārliecina, ka tikai brīva un neatkarīga valsts var garantēt latviešu tautas pastāvēšanu un attīstību, visu Latvijas iedzīvotāju drošību un labklājību. Tāpēc Vislatvijas tautas deputātu kopējā sapulce griežas pie jaunievēlētās Augstākās Padomes, lai tā jau pirmajā sesijā neatliekami izskatītu un izlemtu jautājumu par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Mēs, Vislatvijas tautas deputātu sapulces dalībnieki, griežamies arī pie jums, Latvijas iedzīvotāji! Aicinām jūs neatkarīgi no jūsu sociālās, nacionālās un reliģiskās piederības, no dzimuma, vecuma vai nodarbošanās aktīvi iesaistīties Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas darbā. Brīvās Latvijas ietvaros visi kopīgi uz demokrātiskiem, līdztiesīgiem pamatiem veidosim sev, saviem bērniem un mazbērniem sociāli taisnīgu sabiedrību, cilvēka cienīgu dzīvi! 1990. gada 21. aprīlī Visaugstākais tautas uzticības mandāts Siguldas novada domes priekšsēdētājs Tālis Puķītis: "Šogad janvārī atcerējāmies 15 gadus kopš pirmās neatkarīgās pašvaldības sēdes Siguldā. Mēs atcerējāmies arī to, kā braucām uz "Daugavas" stadionu. Visi toreizējie 30 deputāti. Tā bija kopīga visu pašvaldību akcija un diez vai kādreiz kas līdzīgs var atkārtoties. Toreiz bija ļoti liela tautas vienotība. Ir jānotiek kaut kam ļoti traģiskam, lai tauta atkal tā spētu apvienoties. Tagad ir citas intereses, daudz personiskākas. Nāk jauna paaudze, kas to neatceras un vairs nesaprot. Uzskatu, ka šī diena nenoliedzami tuvināja 4. maija deklarāciju, jo Augstākajai Padomei bijām pauduši visas Latvijas vēlētāju gribu. Tik augsts tautas uzticības mandāts politiķiem nekad citreiz nav ticis dots." Ausma Viļķina, Ilze Galkina, Līksma Bebre, Marciana Krauze