Četrdesmitgadnieku krīze. Bēgt vai ļauties (39)

Laikam strauji ritot, sāku aizvien biežāk aizdomāties, nē, ne jau par Saturna gredzeniem, bet gan skaitli četrdesmit. Ko tur liegties, nepatīk man šis kantainais cipars. Un tāda es neesmu vienīgā, jo kālab tad amerikāņi svin "mūžīgos 39 gadus", uzskatot, ka pie šā gadu skaita jāapstājas un tālāk skaitīt vairs nepieklājas. Jā, ir kaut kas skaists skaitlī 39, kā noteikti vairs nav 40, jo tam ir pavisam cita aura.

Jau pagājšgad, svinot savus 39, labi apzinājos, ka šogad četrdesmitajā dzimšanas dienā mani skars krīze. Un tad sapratu – krīzi nevajag gaidīt, tai droši jāsoļo pretim. Tālab, sākot no savas 39. dzimšanas dienas, nenogurusi visiem žēlojos: ak vai, man tūlīt būs četrdesmit! Mierinātāju šādos grūtos brīžos netrūkst. Vieni izbrīnā iesaucās: nevar būt! Citi, vecāka gadagājuma ļaudis, sapņaini noteica: tas taču ir skaistākais laiks sievietes dzīvē. Jā, kad man pašai būs septiņdesmit, tad noteikti domāšu tāpat un ar šiem vārdiem mierināšu krīzes skarto četrdesmitgadnieci, kura noteikti pie sevis nodomās: tā vecene ir izkūkojusi prātu. Protams, nevajag ar šīm bazūnēm par cienījamo četrdesmitgadnieka vecumu vērsties pie gados daudz jaunākiem ļaudīm. Divdesmitgadnieks nekādu sapratni neizrādīs, viņš tā savādi palūkosies, bet tu viņa acīs izlasīsi jautājumu – vai tad cilvēki tik ilgi mēdz dzīvot?

Un, lūk, kad visi šie priekšdarbi gada garumā bija veikti, tad šogad janvārī, sagaidot savu sen piesaukto četrdesmito dzimšanas dienu, biju jau tik piekususi un nogurusi no savām vaimanām, ka vairs nekādu krīzi nespēju izjust. Sapratu, ka ar to arī mana četrdesmitgadnieces krīze ir pārciesta. Ak, naivule. Izrādās – viss vēl tikai priekšā. Paņemu rokās žurnālu "Ieva" un tur horoskopu lapā zvaigžņu tulkotājs Andris Račs prognozē: "Čūskai šis ir viens no labākajiem gadiem, ja neņem vērā četrdesmitgadnieku krīzi, kas var piemeklēt 1965. gadā dzimušās Čūskas." Ko nu? Ķēru svešvārdu vārdnīcu, lai beidzot konkrēti apjaustu, kas tad īsti ir krīze. Skaidrojums gan manu prātu neapskaidroja: "Krīze. Bīstams, sarežģīts, smags stāvoklis; grūts pārejas stāvoklis."

Ko gan iesākt mums, 1965. gadā dzimušajiem, grūtajam pārejas stāvoklim pakļautajiem! Pēc statistikas datiem, Latvijā pavisam esam 30 tūkstoši 719 gab. Varbūt jāveido krīžu skarto centrs, biedrība, apvienība, lai varētu dalīties pieredzē par krīzes pirmajām pazīmēm un arī pēdējām. Tad kā vieslektorus aicināt uzstāties krīzi pārcietušos, lai stāsta, kā viņiem izdevās to pārciest un izdzīvot.

Galvenais, nenokārt spārnus, gan jau 65. gada "izlaidums" spēs to visu "sagremot", jo esam gana rūdīti, kā jau bērni, kas dzimuši divdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara. Atcerēsimies taču, kā bērnībā pārcietām šausmas ar tumši brūnajām kokvilnas zeķbiksēm, kuras mūžīgi bruka zemē un krokojās. Un mūsu jaunība, kas nemaz nebija salda, jo cukuru varēja saņemt uz taloniem. Un mācīties vienlaikus varējām tikai vienā augstskolā, nevis kā tagad, kaut piecās. Tā varētu turpināt un turpināt.

Astrologs Andris Račs jau sarunā ar mani iespējamo krīžu skarto pulku papildināja, sakot, ka tā var skart no 1963. līdz 1966. gadam dzimušos. Tātad mūsu kļūst vairāk. Pavaicāju, vai četrdesmitgadnieku krīzes galvenā izpausme varētu būt vērojama jau tradicionālā veidolā, ka vīrietis šajā vecumā sarauj satrunējušās ģimenes saites un ved pie altāra jaunuvi, kas varētu būt viņa meitas vecumā? Šis jautājums astrologam nepatika. Viņš stingri noteica: – Noteikti uzrakstiet to, ka sievietes tāpat šajā vecumā iet prom no vīriem un iemesli bieži vien ir nesaprotami, jo vīrs ne dzer, ne sit. Vienkārši viņas jūt vajadzību pēc brīvības.

Tālāk Račs veltīja paskarbus vārdus sieviešu presei, kas vienmēr aizstāv sievietes un padara viņas par moceklēm. – Runa nav par sievietēm vai vīriešiem, bet gan cilvēkiem, kas šajā vecumā meklē jaunus dzīves atribūtus. Pirmajā vietā parādās jēdziens "brīvība". Un vārds "brīvība", kā zināms, ir sieviešu dzimtē.

Varbūt patiesi mūsu sabiedrība ir par daudz sabiedēta ar šo krīzes paveidu. Lūk, kā "Privātajā Dzīvē" iznāk taisnoties mūziķim Aigaram Krēslam. "Negribu, ka mana šķiršanās tiktu saistīta ar sabiedrībā patlaban aktuālo jautājumu par veču četrdesmitgadnieku krīzi. Šis noteikti nav tas gadījums."

Arī sarunā ar mani Krēsla uzsvēra: – Nav man nekādas krīzes. Galvenajos vilcienos jūtos labi. Svarīgākais cilvēkam ir pašrealizēšanās jautājums, ja ar to rodas problēmas, tad varbūt var uznākt krīze, bet tas nav saistīts ar gadu skaitu. Mums jau nācies pārciest dažādas krīzes, piemēram, no sociālistiskās iekārtas pārejas uz kapitālistisku, kad viss atkal bija jāsāk no gala.

Runājot par attiecību krīzi un šķiršanos, Krēsla uzskata, ka šobrīd tas ir sabiedrības uzspiests štamps – redz, visi četrdesmitgadnieki šķiras.

– Pieņemu, ka varbūt ir vīrieši, kuriem gados jauna sieva nepieciešama kā ordenis pie krūts, ar kuru varētu lepoties. Bet pārsvarā jau ir tā, ja cilvēku kaut kas neapmierina līdzšinējās attiecībās, viņš meklē jaunas. Es jau arī speciāli nemeklēju jaunas attiecības. Iemesli, kāpēc tā notiek, ir dažādi.

Pavaicāju Aigaram Krēslam, vai viņš tagad bauda sagaidīto brīvību. – Es nebaudu brīvību, vienkārši dzīvoju. Bet, kamēr nedzīvoju ne ar vienu kopā, neesmu precējies, tikmēr jau skaitos brīvs.

Dailes teātra aktierim Ģirtam Ķesterim, kurš pazīstams kā veikls siržu lauzējs, arī 40. Vai viņam nevar piekabināt krīzes skartā birku?

– Tas ir tāds horizontāla līmeņa spriedums. Vispār mūsu sabiedrība ir vājprātīga, visus nolīdzinot pēc viena šablona. Tikpat labi krīze var iestāties divdesmit, trīsdesmit gados. Bet četrdesmit ir tas laiks, kad bērns ir izaudzis un mainās atbildības skala. Līdz tam biji atbildīgs par bērnu, bet tagad kļūsti atbildīgs pats par sevi, savu dzīvi. Vīrietim vienmēr primārais būs darbs, lai arī viņš skaļi deklarēs, ka tā ir ģimene. Tāpēc vīrietim dzīves kvalitāti nosaka realizācija darbā. Un šis ir laiks, kad beidzot vajag skaidri definēt savu mērķi, – teic Ķesteris.

Viņš piebilst, ka dažiem vīriešiem krīzi varbūt var izsaukt izmaiņas ārējā izskatā, teiksim, galvas rotas mazināšanās. Taču Ģirtam matu daudzums sarucis jau trīsdesmit gados, tā ka šī krīze ir jau pārslimota.

Baletmeistaram, erotisko šovu veidotājam Leonam Zviedrim ir jau kāds strēķis pāri četrdesmit. Taču vēl līdz šim brīdim četrdesmitnieku krīze nav iestājusies.

– Es jūtos kā divdesmittrīsgadnieks. Varbūt tā ir mana darba specifika, ka nejūtu gadus, jo atrodos vidē, kur valda jaunība. Nē, darbu ar privāto dzīvi es nejaucu. Ja būtu to ļaunprātīgi izmantojis, tad jau katra otrā sieviete Latvijā būtu caur mani gājusi. Vienīgais, ko savos gados tagad jūtu, salīdzinot ar 25 gadu vecumu, ka nav vairs to īpašo trīsu, transa, kas bija agrāk mirkli pirms seksuālo attiecību uzsākšanas, – atzīst Leons Zviedrs.

Es aptaujāju vēl arī citus vīriešus – četrdesmitgadniekus un izdarīju secinājumu. Sākumā neaptvēru, kāpēc mani draugi, paziņas, kuri parasti ir daiļrunīgi un ar humora dzirksti apveltīti, izdzirdot manu jautājumu – kā tev ar četrdesmitgadnieku krīzi, uzreiz tā kā saspringa, nobēra frāzi "man nekādas krīzes nav" un steidza mainīt sarunas tematu. Vīrieši acīmredzot šo vārdu "krīze" uztver kā biedu savas vīrietības mazināšanai.

Nu ja, TV ekrānā jau arī ik vakaru var dzirdēt, ka katram otrajam vīrietim pēc četrdesmit ir kāda no prostatas saslimšanām. Drošības pēc pajautāju urologam Pēterim Turlam, vai tiešām ir tik traki. – Varbūt reklāma nedaudz sabiezina krāsas, bet es arī domāju, ja tā kārtīgi katru nopratinātu un izmeklētu, kāda no uroloģiskajām kaitēm atklātos katram otrajam vīrietim, kam tuvojas piecdesmit gadu. Skaidrs, ka šīs saslimšanas potenci neuzlabo, bet tādēļ jau ir urologi, kas var palīdzēt.

Es gan vēlētos būt solidāra un nedalīt sieviešu un vīriešu krīzes, bet runāt par vispārcilvēciskajām. Tālab aprunājos arī ar savām "bēdu māsām" – četrdesmitgadniecēm.

Maijai Siksnei, projektu vadītājai, 40. dzimšanas diena būs pēc nedēļas.

– Man nemaz negribas svinēt šo dienu, jo nekādā sajūsmā par to neesmu. Mācās virsū domas, ka neesmu sasniegusi to, ko vēlējos. Šķiet, ka visu laiku esmu dzīvojusi tikai tālab, lai pelnītu naudu, bet neesmu dzīvojusi pati sev. 40 gados nāk sapratne, ka tavs laiks nav neizmērojams, tas ir ļoti konkrēts. Man šobrīd ir smagi ap sirdi, jo nesen zaudēju mammu, un tagad ir sajūta, ka man jābūt ļoti stiprai, jo aiz manis neviena vairs nav. Man atmiņā palikuši mācītāja vārdi, kurus viņš teica izvadīšanā: "Galvenais, kas paliek, cilvēkam aizejot, ir mīlestība, ko viņš sējis pasaulē."

Selgai Liepai, skolotājai, vēl ir laiks domāt par to, kā jutīsies, sagaidot savu 40. dzimšanas dienu, jo tā būs vasarā.

– Pārvērtēšanas laiks man jau ir sācies. Māc šaubas, vai esmu savā īstajā vietā. Šķiet, ka citi mani vienaudži sasnieguši daudz vairāk. Bet, no otras puses, iestājies tāds miers. Negribas vairs skriet uz priekšu, bet rakties dziļumā. Teiksim, nolīst kādās klusās lauku mājās un rakstīt romānu. Un tiem trīsdesmitgadniekiem, kuri noskrējušies darbos, cenšoties visu saķert, sagrābt, paspēt, gribas uzsaukt: kur tu skrien, kad tu priecāsies, kad dzīvosi?

Aijai Žagariņai ir savs bizness, viņa vada floristikas skolu. Aija jau ar skaitli 40 ir apradusi, jo dzimšanas dienu svinēja vasaras nogalē.

– Mani nepavisam nebaida cipars 40. Es nedomāju, ka tas ir vecums, kad jāsāk kāpt no kalna lejā. Gribu vēl drusku pakāpt uz augšu, nevaru nemaz atļauties ripināties lejā. Neskaitu ne kalorijas, ne krunciņas, ne gadus. Vienīgais, par ko es sākšu domāt pēc kādiem pieciem gadiem, būs pensija. Vai spēšu ar to dzīvot un izdzīvot. Ja tā sanāks ļoti skopa, braukšu dzīvot uz lauku mājām, kur vienmēr ūdens ir akā un siltums krāsnī.

Un tomēr vēlos noskaidrot, vai arī zvaigznēs ir kas ierakstīts par četrdesmitgadnieku krīzi. Vaicāju to astropsiholoģei Veltai Karnilavičienei.

– Visus neskar krīze. Cilvēkam, ierodoties šajā pasaulē, ir jāizpilda sava noteikta programma. Ja tā netiek pildīta, ja cilvēks neizvēlas īsto ceļu savā dzīvē, tad 37 gadu vecumā izjūt maigu satricinājumu, bet pēc 40 gadiem nāk pamatīgāks trieciens, kas līdzšinējo dzīvi var apgāzt kājām gaisā. Tas nozīmē, ka jāmaina dzīves kvalitāte. Reizēm krīze nāk kā atrisinājums. Sievietes šīs krīzes skar retāk, jo 40 gadi ir laiks, kad bērni jau kļuvuši patstāvīgi un viņas var atvēlēt laiku savas garīgās dzīves attīstībai. Sievietēm šajos gados vērojama izaugsme, bet par vīriešiem to īpaši nevarētu teikt. Viņiem nav izteiktas tendences mainīties uz augšu un pamazām zūd pašnovērtējums. Tad izrādās, ka viņiem ar sievu nav nekā kopīga, bērni izauguši un nav kas vairs stiprina ģimeniskās saites. Vīrieši jūtas vientuļi un sāk meklēt dažādas izklaides, iegādājas mīļākās. Jauno sieviešu acīs viņi var spīdēt ar savu intelektu, viņas uzlabo vīriešu potenci un viņi jūtas zirgā. Taču tā kvēle nav ilgstoša, jebkura kaisle divu gadu laikā izzūd, ja nav nekā cita, kas vieno. Ir gadījumi, kad jaunās attiecības izveidojas ļoti noturīgas un laimīgas. Tas nozīmē, ka šīs attiecības ir jau zvaigznēs ierakstītas. Nereti vīrieši pārvar krīzi, iesaistoties politikā, tādējādi piepildot tukšuma izjūtu.

Arī astroloģe Vija Amatniece uzskata, ka četrdesmitgadīgajam nav jāsēd un jāgaida krīze kā pasaules gals. Izrādās, pie šīs iespējamās krīzes vainojams debesu ķermenis Urāns, kas rada vēlmi kaut ko dzīvē mainīt.

– Cilvēka dzimšanas brīdī Urāns atrodas kādā noteiktā vietā, bet pēc 40 – 42 gadiem tas ir pārvietojies tieši pretī tai vietai, kur bija sākotnēji. Tātad nostājas pats sev opozīcijā. Tad nu šo laiku var uzskatīt par tādu kā krīzes brīdi, kad cilvēkam rodas vēlme mainīt nodarbošanos vai stāties jaunās attiecībās, kur nu katrs to problēmu saskata, kur nerod īsto dzīves piepildījumu. Bet tas nepavisam nenozīmē, ka visi četrdesmitgadnieki masveidā mainīs darbu un laulātos partnerus. Ja arī ir kādas problēmas, tās jārisina mierīgi, loģiski, bez bailēm un satraukuma, – iesaka astroloģe.

Ja cilvēks netiek galā ar savām problēmām, viņš var iebraukt purvā, taču daudzi apjautuši: lai tā nenotiktu, jāmeklē psihologa palīdzība. Tālab devos pie ģimenes psihoterapeitiem Ilonas un Gata Bušiem un tā arī teicu: gribu sagatavoties gaidāmajai krīzei. Ilona gan mani uzreiz atvēsināja: – Mēs nevaram nekam sagatavoties. Vai tad iespējams sagatavoties pirmajām krunciņām, celulītam vai matu izkrišanai? Tie ir maldi, ka gatavojoties varēs "mīksti" ieiet krīzē un vieglāk to pārdzīvot.

Psihologi pusmūža krīzes vecumu definē no 35 līdz 45 gadiem. Šajā vecumā cilvēks sāk apzināties, ka aiz muguras ir jaunība, sasniegumi, bet priekšā otrs gals, no kura māc bailes. Dzīve apgriežas uz otru pusi, mēs nevis briestam, bet novecojam. Sākam domāt par dažādām ķirurģiskām iespējām sava izskata uzlabošanā – iestādīt galvā matus vai savilkt gludāku sejas ādu. Cenšamies aizbēgt prom no tā, kas nāks, turēties pie tā, kas iet prom. Ja kas iesāpas, uzreiz steidzam pie ārsta, jo dzīvībai radusies cita vērtība. Lāpām atpakaļ sabeigto veselību, jo gribas šajā pasaulē uzkavēties ilgāk.

Vēl psihoterapeiti kā krīzes iezīmes min straujas garastāvokļa maiņas, kad no rīta viss liekas labi, bet vakarā jau nāk virsū "melnie". Agrāk domāja – viss būs labi, gan nokārtosies, bet tagad viegli ļaujas depresijai. Cilvēks nav pārliecināts, vai vērts uzsākt ko jaunu, vai būs tik daudz laika, lai to novestu līdz galam.

Bet ko darīt, ja es nevēlos tikt pieskaitīta krīzes skartajiem? Vēl jau kaut kādu krampi jūtu, varbūt var cīnīties pret šo krīzi? Psihoterapeiti iesaka atslābt un padomāt, ko spējam mainīt un ko ne. Jālūko atklāt citas vērtības, piepildījumu, ko sniedz briedums, nevis dzīties pakaļ aizejošajiem gadiem. Veids, kā paiet garām krīzei, ir neizdzīvot to. Viss taču ir kārtībā, viss vēl burās iet uz priekšu. Nevajag krīzē laisties iekšā, bet gan ignorēt to, it kā tā uz tevi neattiektos.

Mūsu dvēsele noveco lēnāk nekā miesa, tālab jau bieži lietojam teicienu – garā es vēl jūtos gana jauns un sprauns. Bet kā tad īsti ar miesu, vai, "nositot" četrdesmit, tā strauji sāk kāpināt novecošanas tempus? Cilvēka novecošanas procesus pēta zinātnes nozare – gerontoloģija, tālab šo jautājumu adresēju Latvijas Gerontoloģijas un gerontologu asociācijas prezidentam, Stradiņa universitātes Rehabilitācijas institūta gerontoloģijas klīnikas vadītājam profesoram Jānim Zaļkalnam.

– No gerontoloģijas viedokļa cilvēks sāk novecot jau pirmajā dzīves gadā, kad viņam skrimšļaudi pārveidojas par kauliem. Cilvēka organismā orgāni, audi fizioloģiski noveco atšķirīgi. Kaulu audos izmaiņas sākas jau ap trīsdesmit gadiem, bet tie noveco pakāpeniski un lēni. Smadzeņu audi sāk novecot ap 45 – 50 gadiem. Toties šis process norit straujāk. Bet nekad nav tā, ka cilvēks būtu novecojis no matu galiņiem līdz papēžiem, un pat dziļā vecumā nāves iemesls nav vispārējs organisma sabrukums. Ir pierādīts: ja vieni audi vai šūnas iziet no ierindas, tad pārējie uzņemas strādāt dubultā. Visi cilvēki nenoveco vienādi, vieniem tas notiek straujāk, citiem lēnāk. To pamatā nosaka ģenētiskā programma, ko pārņemam no saviem senčiem. Un otrs – kāds ir mūsu dzīvesveids, cik veselīgs, cik brīvs no kaitīgiem ieradumiem un cik labvēlīga attieksme pret dzīvi. Četrdesmit ir tas vecums, kad jaunības rezerve grumbuļainajā dzīves ceļā ir izsmēlusies, tāpēc jāsāk ciešāk piedomāt par savas iekšējās pasaules sakārtošanu, harmonizēšanu. Katrā situācijā jācenšas saskatīt labo, ko var arī saukt par labvēlīgu pašapmānu.

Tad nu tā, krīzes skartie un neskartie, jādzīvo vien uz priekšu. Galu galā četrdesmitgadnieku krīze nav pēdējā, kas šajā dzīvē jāpārdzīvo. Lai šis fakts mūs stiprina.

* Citāti no Zuzannas Kubelkas grāmatas "Dzīve sākas no 40".