Diskusijās Latvijas un Krievijas jaunā robežlīguma slēgšanas sakarā starp Latvijas politiķiem izraisījās strīdi par 1920. gada miera līguma pieminēšanu. Kas šajā dokumentā bija rakstīts un kā tas noteica Latvijas–Krievijas robežu, raksta vēsturnieks un Latvijas Valsts arhīva pārstāvis Elmārs Pelkaus.
Latvijas robežas un 1920. gada miers (35)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pēc tam, kad 1920. gada janvāra beigās Latvijas armija pabeidza Latgales atbrīvošanu un nonāca līdz latviešu tautas etniskajām robežām austrumos, starp Latviju un Krievijas Sociālistisko Federatīvo Padomju Republiku (KSFPR) 1920. gada 11. augustā Rīgā tika noslēgts miera līgums. Ar īpaši šim nolūkam izgatavoto zelta pildspalvu parakstītajā miera līgumā bija sacīts, ka KSFPR "bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi, kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošajiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju". Miers un zeme Līgums noteica, ka abas puses nepieļaus otrai naidīga karaspēka, naidīgu organizāciju vai grupu atrašanos savā teritorijā, kā arī aizliedza atbalstīt trešo valsti, kura atrastos karastāvoklī ar vienu no līgumslēdzējām pusēm. Līgums paredzēja karagūstekņu un bēgļu atgriešanos dzimtenē visdrīzākajā laikā. Līgums arī noteica, ka par Latvijas pilsoņiem var tikt atzītas personas, kuras pašas vai kuru vecāki līdz 1914. gada 1. augustam bija dzīvojušas Latvijas teritorijā (tie, kuri līguma noslēgšanas brīdī dzīvoja Krievijas teritorijā, tika atzīti par Krievijas pilsoņiem); visām 18 gadu vecumu sasniegušām personām gada laikā kopš līguma ratifikācijas bija atļauts atteikties no vienas valsts pilsonības un optēt otras valsts pilsonību. Par Latvijas pilsoņiem tāpat atzina personas, kuras līdz 1914. gada 1. augustam bija dzīvojušas Latvijas teritorijā, bet līguma noslēgšanas brīdī dzīvoja kādā trešajā valstī. Arī šīm personām bija tiesības optēt Krievijas pilsonību. Latvija tika atbrīvota no sarunām attiecībā uz cara Krievijas parādiem un saņēma tiesības uz meža cirsmām 100 000 desetīnu platībā. Bez tam ekonomiskajās attiecībās starp abām valstīm tika pielietots vislielākās labvēlības princips. Krievija apņēmās uz sava rēķina atvest atpakaļ uz Latviju Pirmā pasaules kara laikā uz Krieviju aizvesto bibliotēku, muzeju un arhīvu krājumus, mākslas priekšmetus, dažādus dokumentus. Krievija ar dažām atrunām apņēmās atdot arī evakuēto juridisko un fizisko personu īpašumu. Praksē vēlākās PSRS valdības līguma pantu īstenošanai tomēr lika dažādus šķēršļus. Robežas miera līgums noteica visumā pēc etnogrāfiskā principa. Garākajā posmā Latvijas – KSFPR robeža sakrita ar Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķu austrumu robežu, taču no Vitebskas guberņas Drisas apriņķa Latvijā tika ietilpināta teritorija uz ziemeļiem no Pridruiskas (Piedrujas) Daugavas labajā krastā. Šajā teritorijā pastāvēja Daugavpils apriņķa Piedrujas (no 1939. gada Indras) un Pustiņas (no 1938. gada Robežnieku) pagasts. Mūsdienās tie ir Krāslavas rajona Piedrujas, Indras un Robežnieku pagasti. Šīs teritorijas piederība Latvijai nekad nav apšaubīta. Otra teritorija, kas Latvijā tika ietilpināta no Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķa, aptvēra Pitalovas apkaimi. Šo teritoriju Latvija pieprasīja robežas iztaisnošanas nolūkā un tādēļ, ka Pitalova bija nozīmīgs dzelzceļa mezgls. Robežu starp abām valstīm nosprauda dabā un robežas aprakstu parakstīja 1923. gada 7. aprīlī. 1925. gada 1. aprīlī no Ludzas apriņķa ziemeļu daļas izveidoja Jaunlatgales apriņķi ar centru Jaunlatgalē (Pitalovā), kurai pilsētas tiesības piešķīra 1933. gada 9. jūnijā. Pitalovas nosaukuma izcelsme pēc vienas versijas saistāma ar senlatviešu Tālavas valsti – Pietālava, pēc citas – Pēterburgas–Varšavas dzelzceļa būvi šajā posmā vadījis kāds inženieris Pitalovs, kura vārdā arī nosaukta stacija. Pitalova izvietojās Ūdrājas upes krastā. Krievu valodā upi atveidoja kā Utroju, bet no tā atkal atvasināja latvisko Rītupi. 1938. gada 1. aprīlī pilsētu un apriņķi pārsauca senlatviešu zemes vārdā par Abreni. Abrenes apriņķī ietilpstošos Kačanovas, Tolkovas un Višgorodas pagastus sadalīja un izveidojās Kacēnu, Upmalas, Linavas, Augšpils, Purvmalas un Gauru pagasti. Tradicionāli reģionu uzskatīja par krievisku, tomēr ir pamats domāt, ka liela daļa turienes iedzīvotāju bija pārkrievoti latvieši (latgalieši), kas gadsimtiem ilgi dzīvoja nošķirti no tautas brāļiem ar Livonijas–Krievijas, vēlāk Polijas–Krievijas robežu. 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā viņi atradās Pleskavas, nevis Vitebskas guberņā kā pārējie latgalieši un bija pareizticīgie, nevis katoļi. Par spīti asimilācijas spiedienam vismaz daļa no viņiem vēl 20. gadsimta sākumā mājās runāja īpatnējā latgaliešu valodas izloksnē. Par latvisko cilmi liecina arī sādžu senie nosaukumi – Brenci, Drīzuļi, Druviņi, Krauļi, Liniņi, Pureņi, Sīmaņi, Skordi, Smaiļi, Staši, Stupāni, Suneva, Umernieši, Žogova, Žuguri. Visvairāk latviešu – ap 30% – dzīvoja Purvmalas un Kacēnu pagastos, vismazāk – Augšpils pagastā, kur 90% krievu. Abrenes pilsētā trīsdesmito gadu nogalē latviešu bija vairāk nekā 40%, krievu – ap 50%. Daudzi Abrenes krievi bija dienējuši Krievijas balto armijas rindās, citi cīnījušies 1. Latgales partizānu pulkā, būtībā gan karojot ne par Latvijas neatkarību, bet gan pret "bezdievjiem" boļševikiem. Pārkrievošanas process šajā pusē turpinājās arī Latvijas parlamentārajā laikā. Purvmalas iedzīvotājs Ivans Bravins 1933. gadā liecināja: "Agrāk mans tēvs runāja latviski un krieviski nemaz nemācēja. Tagad mājās mēs visi runājam krieviski, jo bērni ļoti vāji prot latviski vai neprot pavisam. Mani bērni mācās krievu skolās, jo tās mums valdība dod." Stāvoklis mainījās pēc Likuma par tautas izglītību pieņemšanu 1934. gadā. Šo rindiņu autoram astoņdesmitajos gados Kazahstānā gadījās sastapt krievu, kurš vēl runāja skaidrā un bagātā latviešu valodā. Viņš trīsdesmito gadu beigās bija beidzis Abrenes ģimnāziju. Tur mācīts pamatā krieviski, bet latviešu valodā – vēsturi un ģeogrāfiju. Liela vērība veltīta latviešu valodas apguvei. Nav šaubu, ka Abrenes apriņķī skolas mācēja audzināt patriotus. Lepnumu par valsti veicināja agrārreforma, celtniecība pilsētā, rosība kultūras laukā. Abrenes apriņķis deva gandrīz trešdaļu valsts linšķiedru kopražas. Nozagtie pagasti Uzbrukums Latvijas robežsargiem Masļenkos naktī uz 1940. gada 15. jūniju iezvanīja Latvijas okupāciju. Baigajā gadā citu starpā apcietināja un nošāva Abrenes apriņķa priekšnieku Gustavu Mežuli un robežsardzes vienību komandierus. Sāka izskaust visu latvisko – jaunieceltā apriņķa skolu valde 1940. gada augusta nogalē pārvērta par krievu skolām 21 latviešu un jaukto tautību skolu. Atmodas, Vārpas, Ausekļa, Saulieša un Viestura skolu vietā nu bija Nosovas, Belkinas, Manuhnovas, Verhovas un Bokovas krievu skolas. No PSRS ieradušies funkcionāri uzvedās tā, ka pat LK(b)P Abrenes apriņķa pirmais sekretārs Jevgēņijs Kaupužs kādā slēgtā 1941. gada pavasara sapulcē izteicās, ka atbraukušie vietējos komunistus uzskatot par mežoņiem. Pierobeža kļuva par izmēģinājuma poligonu padomju dzīvesveida ieviešanai. Kamēr citur Latvijā par kolhoziem ieminējās reti, Augšpils pagasta Silivanu ciemā tādu organizēja jau 1941. gada 4. jūnijā. Pēc piecām dienām kolhozs uzradās arī Puņinas ciemā, bet 14. jūnijā sāka malt deportācijas dzirnas. No Abrenes izveda 24, no pagastiem – 166 cilvēkus. 1944. gada 23. augustā – Molotova-Ribentropa pakta 5.gadskārtā – tika izdots PSRS AP prezidija dekrēts "Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā", kurā noteikts "apstiprināt Latvijas PSR AP prezidija un KPFSR AP prezidija iesniegumus un iekļaut Pleskavas apgabala sastāvā Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastus, atdalot tos no Latvijas PSR". Dekrētā Abrene nav minēta, vien trīs pagasti ar agrākajiem nosaukumiem. VK(b)P CK Politbirojs jautājumu it kā apspriedis un akceptējis 19. augustā, taču, iepazīstoties ar dokumentiem Krievijas Valsts sociālpolitiskās vēstures arhīvā, rodas šaubas, vai tāda sēde vispār bijusi. Uz PSRS AP prezidija lēmumprojekta ar zīmuli atzīmēts, ka 21. augustā projekts nosūtīts VK(b)P CK sekretāram Georgijam Maļenkovam un PSRS AP prezidija sekretāram Aleksandram Gorkinam. Nav nekādu atzīmju par lēmumprojekta apspriešanu Politbirojā, tikai sīkiem burtiem izdarīta atzīme "b.Staļins – par. Molotovs". Staļins bija ļoti piesardzīgs dokumentu parakstīšanā un mēdza atgādināt, ka sevišķi svarīgus un slepenus lēmumus vispār nav jāfiksē rakstiski. Apšaubāms arī pārējo varas institūciju lēmumu tiesiskais noformējums. Cik zināms, LPSR AP prezidija 1944. gada 22. augusta lēmums "Par Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastu pievienošanu KPFSR" pieņemts aptaujas kārtībā, acīmredzot pēc rīkojuma, kas saņemts no politbiroja vai PSRS AP prezidija. LPSR AP trešā sesija Daugavpilī 6. oktobrī dekrētu apstiprināja bez jebkāda ziņojuma un apspriešanas, balsojot par vairākiem dekrētiem reizē. Dekrēts nav publicēts tā laika presē. Tādējādi Abrene un seši pagasti Latvijai tika paklusām nozagti. Paliek jautājums – kāpēc. "Pitalovizācija" praksē Skaidrs, ka nav ņemams vērā dekrētos paustais apgalvojums par "vietējo iedzīvotāju lūgumu". Lēmums bijis negaidīts pat LK(b)P Abrenes apriņķa komitejas pirmajam sekretāram Aleksandram Ņikonovam. Viņš devies pēc skaidrojuma uz Daugavpili pie LSPR augstākajiem funkcionāriem Viļa Lāča un Augusta Kirhenšteina, kur saņēmis atbildi, ka, novelkot jaunā Pleskavas apgabala robežas, par pamatu ņemtas vecās guberņas robežas, bet tam esot tikai formāla nozīme, jo visi dzīvojot vienā valstī un iekārtā. Mersede Salnāja atmiņās raksta, ka Lācis, Kirhenšteins kopā ar Jāni Kalnbērziņu un LPSR AP prezidija sekretāru Kārli Prieži Abrenes atdošanas sakarā saskandinājuši glāzes ļoti augstos Kremļa kabinetos. Pēc atgriešanās Lācis, krietni iereibis, esot teicis: "Vienmēr ir jāmaksā. Par velti nav nekā. Un kas ir atdota? Nabadzīga zeme, pārdesmit vagu, sagāzušās būdeles. Kas tas ir pret visu Latvijas teritorijas attīrīšanu!" Varbūt šādu argumentāciju viņš bija dzirdējis Kremlī. Bijušie LK(b)P Abrenes apriņķa komitejas darbinieki savulaik man izteica pieņēmumu, ka liktenīgo lēmumu varēja ierosināt Pleskavas funkcionāri, kuri bija ieinteresēti pievienot jaunajam apgabalam labi iekoptās Latvijas un Igaunijas zemes. Latvijai atrautos Kacēnu un Gauru pagastus ietilpināja Pleskavas apgabala Kačanovas rajonā, bet no Gauru, Augšpils, Linavas, Purvmalas pagastiem izveidoja Pitalovas rajonu. 1945. gada 12. oktobrī Abrenes apriņķi pārdēvēja par Viļakas apriņķi. 1946. gada 5. oktobrī LPSR AP prezidijs pieņēma lēmumu "Par robežas noteikšanu starp Latvijas PSR un KPFSR", kas fiksēja jauno robežu. Interesanti, ka no Abrenes (Viļakas) apriņķa komitejas un izpildkomitejas darbiniekiem karā kritušā Jevgeņija Kaupuža brāļa, avīzes "Lotgolas Teisneiba" redakcijas darbinieka Dominika Kaupuža vadībā izveidojās grupa, kas vēlējās panākt atņemto zemju atgūšanu. Grupas dalībnieki Pitalovas un Kačanovas rajonos organizēja zemnieku sapulces un parakstu vākšanu. 1946. gada 29. maijā Kaupužs par nebūšanām Pitalovas pusē rakstīja VK(b)P CK sekretāram Maļenkovam. Vēstulē bija sacīts, ka zemniekus ar varu dzen kolhozos, kamēr vietējā padomju saimniecībā vairums zirgu un liellopu aiz bada nobeigušies. Tāpat no Pleskavas "vecajiem rajoniem" atsūtītie "speciālisti" izcērtot parkus, augļudārzus un dzīvžogus, noplēšot malkā ēkas un žogus, sūta uz Pleskavu lopus un tamlīdzīgi. Vietējos atbraucēji saukājot par "fašistiem", bet tie, ja vien varot, bēgot uz Latviju. Ja neskaita nepatikšanas rakstītājam un viņa domubiedriem, vēstule neko nedeva. Abrenes "pitalovizācija" turpinājās. Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gadā Krievija piesavinājās Punduru dzelzceļa staciju Baltinavas pagastā. Tā paša gada 22. janvārī Latvijas AP pieņēma lēmumu "Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu", kurā 1944. gada 23. augustā PSRS AP prezidija dekrēts "Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā" atzīts par antikonstitucionālu, bet lēmumi, ar kuriem Latvijai atrauta 1293,60 km2 teritorija, par spēkā neesošiem kopš pieņemšanas brīža. Lēmums noteica, ka Latvijas–Krievijas robežu juridiski joprojām nosaka 1920. gada 11. augusta miera līguma 3. pants. Arī 1996. gada 22. augustā pieņemtajā Saeimas Deklarācijā par Latvijas okupāciju teikts, ka Abrenes apriņķa daļa Krievijai pievienota nelikumīgi. Filozofijas doktors Vilnis Zariņš savulaik teica: "Viens otrs gudrinieks no pašreiz valdošajām aprindām saka: nu kas tā Abrene ir, divi procenti no Latvijas. Bet ja pajautā jebkuram no viņiem, vai jūs esat ar mieru, ja jums divus procentus miesas nogrieztu? (..) Tāpēc no Latvijas arī tā nevar griezt gabalu pēc gabala un atdot nezin kam. Tāpēc, ka mēs esam vienots veselums. Tādiem mums arī jābūt."