Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/31/11346309t1h6368.jpg)
Dienā, kad esam sakravājuši ceļasomas un ilgās pēc lauku gaisa sasēduši mašīnā, ir izaicinoši skumjš laiks – līst un snieg, it kā atgādinot, ka ne viss dzīvē notiek tā, kā mēs vēlētos. Bet izaicinājumi taču domāti, lai tos pieņemtu un uzveiktu! Komandas gars un patiesa vēlme pastāstīt par redzēto – tā neizzuda pat brīdī, kad fotoaparāts bija izmircis lietū un redzētais īsti neattaisnoja cerības.
Gaiziņš. Klusums, miers un pa ceļam sastaptie gaišie cilvēki, kuriem priekš ceļinieka nekā nav žēl, atstāja gan nelielu smeldzi, gan paliekošu cerību – te viss atkal būs!
Ceļojuma maršruts: Rīga – Gaiziņkalns – z/s Līvi kazu ferma – Meņģeļu melnā pirtiņa – Rīga.
Gaiziņš Latvijas augstākais paugurs Gaiziņkalns atrodas Vidzemes Centrālās augstienes DA grēdā, Madonas rajona Bērzaunes pagastā – 125 kilometrus no galvaspilsētas. Absolūtais augstums – 311,6 m.v.j.l. Relatīvais augstums – 60 m. Ap Gaiziņu atrodas jauktais (egļu un bērzu) mežs. Gaiziņš ietilpst Gaiziņkalna dabas parka un Vestienas aizsargājamo ainavu teritorijā. Gaiziņā pašlaik ir divas slēpošanas bāzes – Golgāts un Dāmu paradīze. Katrai no tām ir cits saimnieks.
Golgāta saimnieks Juris
Dodoties uz Dāmu paradīzi Gaiziņā, nejauši nonākam Golgātā – pavisam otrpus kalna. Neatsakāmies no siltas tējas un sarunas par dzīvi ar Juri Stradiņu – Gaiziņa apsaimniekotāju jau 25 gadus. „Pats dzīvoju Rīgā, un reizēm cilvēki, kuri dzīvo 10 kilometrus no Gaiziņa, liekot roku uz sirds, man atzīstas: „Zini, Juri, es nekad neesmu bijis Gaiziņā un nekādi nesaprotu, kā tu katru nedēļu vari to gabalu no Rīgas izbraukāt,” stāsta saimnieks. Tieši Golgātā viņš saimnieko septīto gadu, pirms tam bijis namatēvs otrpus kalna – Dāmu paradīzē. „Bet no Amerikas atbrauca īpašniece un nolēma, ka saimniekos pati. Nekādi nevarējām vienoties, un man bija jāaiziet,” stāsta Juris un kavējas atmiņās par Gaiziņa ziedu laikiem: „Padomju laikā šī kalna puse piederēja Fizkultūras institūtam. Toreiz neeksistēja biļetes, viss notika, pateicoties pašu entuziasmam, uz šejieni brauca cilvēki pat no Lietuvas. Ik gadu sezona noslēdzās ar karnevālu. Pēdējos gadus šīs aktivitātes izpalika, taču, neskatoties uz to, tradīcijas tiek atjaunotas, un Gaiziņš atkal kļūst aizvien populārāks.”
Liktenīgs stāsts par nejaušu palikšanu
Dāmu paradīzē mūs sagaida dāmas, Amerikas latvietes – uzņēmuma direktore Inese Apele, kura šeit saimnieko jau septīto gadu, un viņas māsa Selēna, atbraukusi palīgā uz šo sezonu. Par mūsu aizkavēšanos otrpus kalnam un nelielo apmaldīšanos ceļā uz Dāmu paradīzi Inesei ir savs sakāmais: „Žēl, ka tā sanācis – Golgāta saimnieki aiztaisīja ceļu, kas savienoja Golgātu un Dāmu paradīzi. Man tas bija liels pārsteigums – neviens par to iepriekš nebrīdināja. Tas bija sens ceļš – vēl Ulmaņlaikā tika uzlabots, daudzi vietējie izmantoja šo ceļu.”
Saruna pie tējas tases Inesi vedina arī uz senākām atmiņām: „Pēc padomju laika beigām sākās tiesas process, lai atgūtu šo īpašumu, – mēs prasījām tikai to, kas savulaik piederēja manam tēvam. Process ieilga piecus gadus, un vecākiem bija grūti visu šo laiku braukāt turp un atpakaļ uz Ameriku. Toreiz atbraucu uz pāris dienām, bet šeit viss negāja tā, kā biju iedomājusies, tādēļ atliku savu lidojumu, līdz beigās man paziņoja – vai nu es braucu atpakaļ, vai zaudēju biļeti. Es paliku, kaut gan Ņujorkā man bija mākleres darbs. Vai nožēloju? Nē, jo Latvijā vismaz nav garlaicīgi – vienmēr uzrodas problēmas, ko risināt,” smej Inese.
DURVJU SARGS CŪCIS Dāmu paradīzē pie durvīm tup briļļains cūcis – Daugavas vanagu kongresa dalībnieku šovasar atstātais no dabas materiāliem veidotais mākslas darbs.
Torņa efekts Šādi pašlaik izskatās Gaiziņa skatu tornis, taču aizvadītajā rudenī tika apstiprināts jaunais Gaiziņa torņa projekts – Pirmais latvietis kosmosā. Pēc cik ilga laika tad domāts to realizēt? „Rīt,” Ineses atbilde ir lakoniska. „Es vienmēr gribu ātri, bet nekas tik ātri nenotiek. Patiesībā to visu organizē mans tēvs – viņš grib kaut ko atstāt Latvijai. Var jau uztaisīt kaut kādu ūdenstorni vai salabot veco, bet viņš grib ko paliekošu, lai būtu ar ko lepoties.” Inesei patīk, ka torni var redzēt no tālienes: „Es ļoti slikti orientējos. Reiz vienatnē gāju sēņot un mežā apmaldījos. Labi, ka redzēju to veco torni, citādi mājas nebūtu atradusi...”
Dēlis un daba ar vēstures brendu
Un tagad snovbordisti nolieciet galvu šī brīnuma priekšā – tā ir vēsture! Šis ir Selēnas pirmais snovborda dēlis, vests no Kolorādo. Savukārt Inese atzīstas, ka no kalna braucot reti, jo bail no augstuma. Viņai labāk patīk staigāt pa senajām takām, skatīties uz vecajiem ozoliem un iedomāties, kā viņas vectēvs Jēkabs Gaiziņš te reiz staigājis.
Tableti vai kazas pienu?
Gaiziņa apkaimē – Bērzaunes pagastā – ir vēl daudz ko redzēt. Z/s Līvi ar 200 kazu ganāmpulku pieder Raimondam Melderim. „Sieru gatavot man iemācīja kāds francūzis. Un nu kādreiz sauktais velna ģīmis tagad ir ekskluzīvs produkts. Šobrīd – nē, es pat teiktu – šomēnes mūsu tirgus vēl ir Latvija, bet mūsu kazu siers atrodams Eiropas Savienības pavārgrāmatā un prezentē Latviju!” lepojas Raimonds. Pašlaik viņš veic pēdējos sagatavošanas darbus produkcijas izplatīšanai ārpus Latvijas, uzslieti arī pamati pelējuma sieru ražotnei. Raimonds mums izrāda pusfabrikātu – kazas siera masu, no kuras tiks veltas bumbiņas, fasētas burciņās un ar etiķeti Labrīt! nogādātas tālāk veikalu plauktos.
Raimondam pašam kazas siera ikdienas ēdienkartē gan neesot, taču ledusskapī to varot atrast vienmēr: „Mammai ir problēmas ar kuņģi, nevienas zāles vairs nelīdz, taču kazas piens ir palīdzējis – ne velti kazai ir sava vieta pat Bībelē!”
200 dāmu mīļākais - francūzis Daudzas ganāmpulka kazas šobrīd neesot slaucamas, jo ir uz grūtām kājām, – februārī gaidāms pamatīgs ģimenes pieaugums. Satraucošs šķiet fakts, ka uz 200 kazām ganāmpulkā esot tikai 2 āži... „Ne velti Austrumu gudrie tur pa desmit sievām, tad harēmā ir kārtība! Ne tā, kā pie mums – apņem vienu, un tāpat nevar saprast, kā šai izdabāt...” ironizē Raimonds un atzīst – ganāmpulkā āžiem nodrošināts divu, trīs mēnešu darbiņš, pēc kura šie staigājot streipuļodami... „Tas laikam nav seksiņš mūsu izpratnē, tāpēc āži to arī var izturēt,” piebilst Raimonds, norādot, ka, lūk, šajā āzī ritot franču asinis...
Kompliments: kaza tu tāda!
„Var jau domāt, ka cilvēki ir dīvaini, bet mēs esam atšķirīgi gan pēc sejas, gan vēdera – kas vienam desa, otram zaļās ziepes. Ķēvei ir kaut kas savs, govij savs, un, ja no kaķa piena kaut ko taisītu, būtu cilvēki, kuriem patiktu tieši šī produkcija. Kazas piens ir universāls – ar to izvelk visus zoodārza dzīvnieku mazuļus, kuriem nepietiek mātes piena. Un Āfriku no bada glābj tieši kaza, jo tā ir dzīvelīga arī ekstremālos apstākļos – to var slaukt, un tā iet līdzi cilvēkam kā suns. Arī trakajos Staļina laikos kaza glāba cilvēkus – ja govij nebija, no kā pienu dot, tad kaza padzīvojās mazdārziņa puķudobē un pavilka aiz matiem ārā no bada bedres,” stāsta kazkopis.
Pēc rakstura kazas esot ļoti gudras, sabiedriskas un ziņkārīgas. Gudrākas par aitām. „Un nevajag apvainoties, ja kāds nosauc par kazu, – tas drīzāk jāuztver kā kompliments! Nu, paskaties, kāda kazai stāja, cik viņa seksīga, arī galva uz pleciem ir – daudz gudrāka par aitu. Un galu galā – kādi viņai pupi!” slavē Raimonds.
Melnā pirtiņa – trīs vienā
Mūsu ceļš tālāk ved uz mūziķu – brāļu Jurjānu – mājām Meņģeļos, pāris kilometru no Ērgļiem. Par šo vietu gribas teikt – „trīs vienā”. Vidzemes skaistie dabasskati, ceļojums pagātnes lappusēs un sastapšanās ar veselības stiprinātāju – mazo, melno pirtiņu. Vēstures un tradīciju zinātāja ērglēniete Sarmīte Čornija stāsta, ka šī pirtiņa celta tipiskā senlatviešu garā: „Pirtiņas vienā malā ir no akmeņu krāvuma būvēta krāsniņa, kuru parasti kurina trīs, četras stundas. Kad akmeņi karsti, atver durvis un mazu lūciņu, lai izvēdinātu kodīgos dūmus. Un tad iet pērties!” Temperatūra melnajā pirtī ir daudz zemāka nekā citās, bet sviedrē ļoti labi. „Melnajai pirtiņai nav priekštelpas, kas daudziem, īpaši ziemā, rada neizpratni. Bet pie tā pierod, jo tā ir eksotika, ko var un vajag izbaudīt!” uzsver Sarmīte.
Kas tā tāda - braucītāja
Pirtiņai nesen atjaunots niedru jumts. Turpat blakus ir dīķītis, kurā izcērt āliņģi un pēc pirts lec iekšā vai arī paviļājas sniegā.
Agrāk bijušas pirts sievas – braucītājas. Viņas labi zinājušas, kurā gadījumā kādu pirts slotiņu izmantot, lai cilvēkam atgrieztos veselība. „Slotiņas jāsien vasarā. Labs materiāls ir dievkociņš, bērzs, upenes, ķiršu koks – patiesībā no katras zālītes un kociņa var pa zariņam iesiet – pēc izjūtas,” māca Sarmīte. Pirtī ejot, nevajagot ziepes. Tā vietā izmanto medu un sāli, kafijas biezumus, putraimus. „Ejot pirtī, jāņem vērā mēness fāzes – ja grib pabarot ķermeni, jāiet augošā mēnesī, bet, ja grib attīrīt organismu, tad to veic dilstošā mēnesī.” Viens gan esot skaidrs – kas saslimst ar melno pirti, tam citās pirtīs iet vairs negribas.
Nenošņāptās teritorijas plāns Šo Meņģeļu attīstības plānu izstrādājuši Jelgavas studenti. Diemžēl daļa teritorijas Meņģeļiem tagad nošņāpta, gluži kā savulaik to Jurjānu dzimtai atņēma barons. „Taču mums palikuši gandrīz deviņi hektāri,” optimistiski teic Sarmīte.