Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kārpas ir vīrusa izraisīti pārragojušies ādas veidojumi, kas savā būtībā ir labdabīgi, taču ne tik labvēlīgi mūsu komfortam. Tādēļ – jādodas cīņā! Par to, kāds tad ir mūsu labdabīgais ienaidnieks un kādus ieročus izvēlēties cīņai ar to, stāsta Latvijas Dermatoloģijas institūta klīnikas dermatoloģe Kristīne Cīrule.
Kādas tās ir?
Kārpas parasti ir ādas krāsā, un tās var sajust ar tausti kā sabiezējumu ādā, taču reizēm tās ir arī tumšākas nokrāsas, plakanas un gludas. „Ja labi ieskatās, kārpu virsmā redzami nelieli melni punktiņi. Tie rodas no pigmenta – hemosiderīna, kas izgulsnējas no asinsvadiem,” stāsta dr.Cīrule. Kārpas parasti lokalizējas vietās, kur ir bojāta āda, nelielas plaisiņas. Parasti tās ir uz pirkstiem, plaukstām, tuvu nagiem, dažkārt tās izveidojas pēc neprofesionāli veikta manikīra.
Kārpas izraisa vīrusa infekcija, ko sauc par cilvēka papilomas vīrusu (HPV). „Kārpu vīruss ir ārīga infekcija. Ādas bojājums ir kā vārti vīrusa infekcijai, kas to uzņem, un šajā vietā kārpa arī izveidojas,” skaidro ārste.
Inficēties var jebkur
Infekcija, kas izraisa kārpas, tiek nodota tieša kontakta ceļā no cilvēka uz cilvēku, piemēram, ar rokasspiedienu. Taču inficēties var arī netieši – ar priekšmetiem, apaviem, dušās, sporta centros. „Ādā esošās mikrotraumas un plaisiņas kalpo kā ieejas vārti infekcijai. Tālākais jau atkarīgs no ādas imunitātes. Ja imūnsistēma ir novājināta, kārpas novēro biežāk un to augšana ir daudz straujāka,” stāsta dermatoloģe. Taču, ja ādai ir laba aizsargbarjera un organismam ir stipra imunitāte, inficēšanās parasti nenotiek. Protams, tas atkarīgs arī no tā, cik bieži notiek kontakts ar izraisītājvīrusu.
Parasti no kontakta brīža ar vīrusu līdz redzamai kārpai uz ādas var paiet pat vairāki mēneši. Īpaši kārpām domātas profilakses nav. „Kārpu rašanos varam salīdzināt ar saaukstēšanos – ja ļoti baidīsimies, mūsu bailes radīs vēl lielāku varbūtību tik tiešām saaukstēties. Bet, ja būsim apmierināti ar dzīvi un arī imunitāte būs spēcīga, mēs nesaaukstēsimies. Līdzīgi ir ar kārpām: vienīgais veids, kā mazināt risku tajās iedzīvoties – nebaidīties no tām un stiprināt savu imunitāti!” uzmundrina K. Cīrule.
Riska grupa: Ahilleja papēdis Parastās kārpas visbiežāk ir bērniem, īpaši tiem, kuriem ir nelāgs ieradums grauzt nagus. Bet tās nereti izzūd bez ārstēšanas dažu mēnešu vai gada laikā. Pieaugušajiem kārpas pašas nekad nepazūd, tādēļ tās nepieciešams ārstēt.
Skūšanas un pastāvīgas ādas traumēšanas rezultātā vīriešiem bārdas rajonā vai uz rokām var parādīties plakanās kārpas, kas ir nelielas, ar gludu virsmu un ļoti ātri vairojas, pat sasniedzot no 20 līdz 100 kārpām nelielā ādas laukumā. Tās var parādīties jebkurā vietā uz ķermeņa, bērniem visbiežāk tās novēro uz sejas.
Savukārt visnepatīkamākās ir kārpas uz pēdām, jo, ņemot vērā pastāvīgo spiedienu, tās var nepacelties virs ādas, bet gan augt dziļi ādā uz iekšu. „Tās var salīdzināt ar aisbergu, kura 1/3 atrodas virs ādas, bet 2/3 ir paslēpušās. Tās ir ļoti nepatīkamas, bieži sāpīgas un rada grūtības ejot. Tad nu lielākā daļa dodas pie ķirurga, domājot, ka tur ir kāda nopietna kaula deformācijas problēma. Bet patiesībā tā ir tikai kārpa, kas, augot uz iekšu, rada neizturamas sāpes,” skaidro dermatoloģe.
Ir profesijas, kuru pārstāvji ir uzņēmīgāki pret kārpām, un tie ir: veterinārārsti, pavāri, strādnieki, kas darbojas ar zivju un gaļas pārstrādi un citi, kuru rokas regulāri atrodas kontaktā ar svaigu gaļu un zivīm. Iespējams, vainīgas gaļā un zivīs bagātīgi esošās olbaltumvielas, kas ilgstošas saskares rezultātā var bojāt ādas virsējo kārtu. Riska grupa ir arī to profesiju pārstāvji, kuru rokas pastāvīgi atrodas mitrumā. Taču būtībā kārpu veidošanās nav tik daudz atkarīga no vecuma un darba specifikas, cik no cilvēka kopējā imūnsistēmas stāvokļa.
Ārstēt vai neārstēt
„Neko ļaunu kārpas ar savu eksistenci mums nenodara, taču jāatzīst – skaisti tas nav. Kārpas var ignorēt, bet tikai līdz brīdim, kad tās sāk radīt psiholoģisku diskomfortu un sāpes, kā arī fiziski traucē,” atzīst ārste. Reizēm cilvēki cenšas tās knibināt, mēģinot izraut. „Te jāatceras, ka āda tiek labi apasiņota un traumēšanas rezultātā kārpas sakne iesniedzas vēl dziļāk, tādēļ reizēm kārpas pat savairojas. Ja noņem tikai tās virsējo slāni, kārpa ātri vien ataug vēl lielāka,” brīdina K. Cīrule. Lai izārstētu kārpu, tā ir jālikvidē līdz pašai saknei, un, likvidējot kārpu, bojā iet arī kārpas izraisītājvīruss.
Dermatologi piedāvā dažādas ārstēšanas metodes, atkarībā no pacienta vecuma, kārpas atrašanās vietas un veida. Ja tas ir mazs bērniņš un kārpa radusies nesen, mājas apstākļos to var ārstēt, lietojot dažādas skābes saturošu gēlu, šķidrumu vai speciālu plāksteri. Tas rada nelielu diskomfortu, un ārstēšana var ilgt nedēļām. Ja kārpa jau ir ilgāku laiku un šie līdzekļi nepalīdz, jādodas pie dermatologa, kurš ieteiks optimālo metodi kārpas likvidēšanai.
Kārpa profesionāļu rokās Agrāk kārpas likvidēja ar ķirurģisko – izgriešanas – metodi, kas, protams, atstāja rētu un bija nepatīkami un sāpīgi. Mūsdienās šo metodi vairs nepraktizē, jo medicīnas sauklis ir: bez sāpēm un paliekošām rētām, bet ļoti efektīvi!
Populāra metode kārpu likvidēšanā ir piesaldēšana ar šķidro slāpekli (– 600oC) jeb krioterapija – pielietojama gan bērniem, gan pieaugušiem, kad kārpa tiek likvidēta uzreiz. Procedūra nav īpaši sāpīga, taču var rasties nepatīkama sajūta pēc procedūras. Triju dienu laikā piesaldēšanas vietā parādās pūslītis, kuram pārplīstot izveidojas krevele, un aptuveni nedēļas laikā rēta sadzīst. Smagākos gadījumos saldēšanas procedūra jāatkārto un reizēm pēc procedūras var palikt arī neliela rēta. Šī terapija nebūs piemērota, ja kārpas ir pirkstu galos, kur ir ļoti jutīga āda.
Līdzīga ir elektrokoagulācijas jeb piededzināšanas metode, kur kārpa tiek likvidēta pretēji – izdedzinot bojātos audus. Pirms procedūras tiek veikta vietējā anestēzija, kārpa uzreiz tiek likvidēta, taču paiet vismaz nedēļa, līdz sadzīst procedūras laikā iegūtā brūce.
Tiek pielietota arī lāzerterapija, kas būtībā ir tā pati piededzināšana, tikai – ar lāzera staru. Pielietojot lāzermetodi, tiek veikta vietējā anestēzija, citādi process būtu ļoti sāpīgs un nepatīkams. Līdzīgi kā elektrokoagulācijas gadījumā, bojātie audi tiek izdedzināti.
Kā labu un efektīvu atzīst arī ķīmisko metodi, kur ar speciālu vielu maisījumu palīdzību kārpa tiek ķīmiski izēsta. Šo metodi pieieto, ja kārpa nepadodas citām ārstēšanas metodēm, visbiežāk – ja tā atrodas uz pēdas vai pirksta galā. Metode nerada diskomfortu, vienīgi nākamajā dienā jūtams sāpīgums, izveidojas krevele, bet pēc nedēļas viss pāriet.
Pretkārpu akcija seno latviešu gaumē Folklora vēsta, ka jau senajiem latviešiem bijušas kārpas. Un netrūka veidu, kā ar tām cīnīties. „Kāpēc gan ne? Mēģināt var visu, turklāt reizēm tik tiešām palīdz!” nenoliedz arī dermatoloģe K. Cīrule.
Lūk, iedvesmai, jautrībai (bet varbūt atrisinājumam) no latvju sentēvu gudrību lādes:
Ja kārpa ir kur uzmetusies, tad to vajag dot sisenim izkost ar lielo muti, tā ka arī melna, brūna sula no tā žokļiem spiežas rētā iekšā.
Ja grib kārpas nodzīt, tad viņas jāapspaida ar vistas iekšām, un tās jāaprok, lai suņi nedabū.
Kārpas var nodzīt tā: aiziet pie liepas, spaida kārpu pret liepas stumbru un trīs reizes saka tā: "Liepa ar kārpu strīdējās, liepa uzvarēja, kārpa paspēlēja."
Kārpas jāspaida tādu durvju starpā, caur kurām līķis vests. Cik gadu bijis mironim, par tik dienām iziet kārpa.
Lai nodzītu kārpas, tās jāpaberzē pie kapu krusta, baznīcas sienas vai vārtu vārstuļiem.
Kārpas jāberzē tai vietā, kur cūka berzējusies, vislabāk tas jādara mēneša gaismā. Sievietei palīdz cūka, vīrietim – kuilis.
Ja kādam kārpas ir, tad viņas nozūd, ja otrs, pirmo reizi redzot, nospļaujas un saka: "Pfui, kur tu tādas ņēmi!"
Ja grib nodzīt kārpas, tad vajag nakti iziet ārā, skatīties mēnesī un berzēt kārpu ar smiltīm, kuras pēc tam vajag pārmest pār kreiso plecu.
Saplīsuši trauki jāapvelk trīs reizes ap kārpu un jāpārsviež pār kreiso plecu.
Ja grib kārpu nodzīt, tad vajag apsiet kārpai riņķī zīda diegu ar deviņiem mezgliem.
Ja kārpas uzmetušās, tad vajag akmentiņu piesiet šņorītē un pār plecu iesviest akā.