Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Rudens pusē tie, kam puncis kļūst jutīgāks un nepatīkamas sajūtas rada dedzināšana kuņģī, nereti steidz vainu novelt uz nepareizo kuņģa skābes daudzumu, jo... ir taču apēsts tik daudz skābu ābolu! Nav mazums arī tādu, kas dedzināšanai kuņģī nepievērš uzmanību, norakstot to uz stresu un neregulārām ēdienreizēm. Taču nav prāta darbs ar šo simptomu turpināt sadzīvot.
Kā stāsta P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas gastroenteroloģe Aiga Stāka un Gaiļezera klīniskās slimnīcas intensīvās terapijas speciālists Roberts Stašinskis, ikdienas steigas un nebeidzamo darbu pārņemti mēs bieži esam nevērīgi pret savu veselību un tādam šķietamam sīkumam, kā dedzināšana kuņģī nepievēršam pietiekamu uzmanību. Taču nepatīkamas, dedzinošas sajūtas rodas, kuņģa skābei kairinot kuņģa gļotādu. Šis simptoms var liecināt par kādu no kuņģa saslimšanām.
Biežākais dedzināšanas iemesls – atviļņa slimība Visbiežāk cilvēkiem, kuriem ir regulāras sūdzības par dedzināšanu kuņģī un aiz krūšu kaula, rodas nepatīkama garša mutē, skābas atraugas un reizēm arī slikta dūša, veicot kuņģa un zarnu trakta izmeklēšanu, diagnosticē gastroezofageālā refluksa (GERS) jeb atviļņa slimību. Šo slimību diagnosticē dažāda vecuma cilvēkiem, nereti arī jauniešiem un bērniem.
Šiem slimniekiem novēro barības vada apakšējā slēdzējmuskuļa, kas atrodas starp barības vadu un kuņģi, disfunkciju – slēdzējmuskulis pietiekami nenoslēdzas un daļa kuņģa skābā satura, kam dabiski būtu jāvirzās tālāk pa zarnām, nonāk atpakaļ barības vadā. Visbiežāk tas notiek pēc kārtīgām maltītēm, taču iespējams arī tukšā dūšā. Taču mēdz būt arī gadījumi, kad atviļņa slimība nerada nekādas sūdzības vai ir tikai kāds no simptomiem, piemēram, skāba garša mutē.
Izteiktas atviļņa slimības gadījumā kuņģa skābe, kas nonāk mutes dobumā, var pat bojāt zobus, izraisīt balsenes, rīkles iekaisumu, tā var nonākt arī elpošanas ceļos un izraisīt bronhītu. R. Stašinskis stāsta, ka viņa praksē ir bijuši pat tādi gadījumi, kad ilgstoša klepus mocītam cilvēkam, kuru nekādi nav iespējams izārstēt, veic papildu izmeklēšanu, un atklājas, ka vaina meklējama nevis plaušās, bet kuņģī!
Atviļņa slimībai progresējot, barības vadā var veidoties iekaisums un čūlas – tām sarētojoties, var pat rasties rīšanas traucējumi.
Kā stāsta A. Stāka, nereti cilvēki, kam ir atviļņa slimībai raksturīgi simptomi – dedzināšana un skāba garša mutē, paši sev mēdz noteikt aplamu diagnozi – vainojama paaugstināta kuņģa skābe. Taču atviļņa slimības gadījumā kuņģa skābes sekrēcija nav paaugstināta.
Veselības saglabāšana – pašu rokās Lai izvairītos no saslimšanas ar atviļņa slimību, pirmkārt būtu jāievēro pareizs ēšanas režīms. Normāli dienas laikā cilvēkam jāietur piecas ēdienreizes, nevis, kā tas bieži notiek, pamatīgi jāpieēdas tikai vienreiz, visbiežāk vakariņojot. Neregulāri ēdot un retajās ēdienreizēs pārēdoties, kuņģis tiek iestiepts, barības vada slēdzējmuskulim rodas pārslodze, un kuņģa skābais saturs var nonākt atpakaļ barības vadā.
Nosnaušanās pēc kārtīgas maltītes arī nenāk par labu kuņģim. Ja cilvēks pēc ēšanas atrodas horizontālā stāvoklī un viņam turklāt ir salīdzinoši vājš barības vada slēdzējmuskulis, kuņģa skābajam saturam ir daudz vieglāk nonākt atpakaļ barības vadā. Tādēļ apmēram pusstundu pēc maltītes vajadzētu atrasties vertikāli un atturēties no fiziskām nodarbēm. R. Stašinskis uzskata – ja cilvēki ievērotu šos nosacījumus, ar atviļņa slimību slimotu daudz retāk.
Protams, ja šī kaite jau iemantota, tā jāārstē, lietojot medikamentus (protona sūkņu inhibitorus un H2 blokatorus), kas bloķē kuņģa sālsskābes sekrēciju. „Nereti kuņģa un zarnu trakta problēmas, arī atvilņa slimību, nav iespējams pilnībā izārstēt, bet tikai apārstēt. Ja barības vada apakšējais slēdzējmuskulis ir vājš, arī lietojot medikamentus, nav iespējams pilnībā atjaunot tā darbību. Taču, slimību apturot un turpmāk ievērojot pareizu ēšanas režīmu, var panākt, ka slimības simptomi vairs netraucē pilnvērtīgi dzīvot,” stāsta R. Stašinskis.
Varbūt vainojama čūla? Dedzinošu sajūtu kuņģa augšdaļā var izraisīt arī kuņģa čūla. Šai slimībai raksturīga slikta dūša, atsevišķos gadījumos – vemšana. Reizēm kuņģa čūlas slimniekam pēc ēšanas pašsajūta uzlabojas, bet citreiz tieši otrādi – pēc maltītes rodas nepatīkama smaguma sajūta kuņģa apvidū. Taču kuņģa čūlas gadījumā var arī nebūt nekādu sūdzību, un slimību tad diagnosticē pavisam nejauši, izmeklējot kādu citu kaiti.
Kuņģa čūla var veidoties ilgstoši vai arī rasties pavisam ātri un negaidīti. Slimībai var būt dažādi iemesli. To var izraisīt emocionāls vai fizisks stress, piemēram, eksāmeni, psiholoģiskas un fiziskas traumas, ķirurģiskas operācijas. Veicinošs faktors var būt arī alkohola lietošana, smēķēšana, kā arī neregulāras ēdienreizes. Taču tikpat labi viens cilvēks var smēķēt, lietot alkoholu, neregulāri ēst un nekad nesaslimt ar kuņģa čūlu, bet cits – dzīvot veselīgi un tomēr saslimt. Mūsdienās mediķi noskaidrojuši divus galvenos kuņģa čūlu izraisošos iemeslus – pirmais ir nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana, otrais – Helicobaster pylori baktērija, kas mūsu organismā nonāk no apkārtējās vides. Taču pēdējā laikā mediķi sākuši šaubīties, vai Helicobaster pylori baktērija ir īstā kuņģa čūlas vaininiece, jo dažkārt organismā šo baktēriju atrod, taču tā cilvēkam neizraisa ne kuņģa čūlu, ne kādas citas veselības problēmas.
Kuņģa čūlas ārstēšanai izvēlas medikamentus atkarībā no slimības izraisītāja. Konstatējot, ka vaininiece ir Helicobaster pylori baktērija, kuņģa čūlu var izārstēt diezgan ātri un vienkārši. Taču mēdz būt gadījumi, kad nav iespējams precīzi noteikt slimības cēloni – tad ārstēšana kļūst sarežģīta. Turklāt pat tad, ja kuņģa čūla tiek izārstēta, nav iespējams garantēt, ka tā neatkārtosies.
Lai gan ir dzirdēts, ka kuņģa čūla tiek izārstēta ar tautas līdzekļiem, piemēram, dzerot zāļu tējas, R. Stašinskis atzīst, ka šādi gadījumi ir ļoti reti. Viņš uzskata, ka, neārstējot šo kaiti mediķu uzraudzībā, cilvēks pakļauj sevi nopietnam riskam. Piemēram, var sākties kuņģa čūlas asiņošana, un tā jau ir nopietna komplikācija. Tad kuņģa čūlu ārstē ar ķirurģisku iejaukšanos un medikamentiem.
Ielaista kuņģa čūla var izaugt cauri kuņģa sieniņai, kuņģis var plīst, var attīstīties arī vēdera plēves iekaisums. Mediķu praksē ir bijuši gadījumi, kad kuņģa čūla ieaug kādā no blakus esošiem orgāniem un to bojā. Turklāt, brīdina speciālists, ja ilgstoši neārstē kuņģa čūlu, šai kaitei var pievienoties arī onkoloģisks process.
Uzticēsimies mediķiem!
Kuņģa un zarnu trakta slimības ne vienmēr norit ar vienādiem simptomiem, tādēļ nevajadzētu steigties pašiem sev noteikt diagnozi un pašiem mēģināt ārstēties.
Jāņem vērā, ka dedzinošas sajūtas pakrūtē un aiz krūšu kaula var izraisīt ne tikai kuņģa problēmas, šādas sajūtas var liecināt arī par kādu sirds patoloģiju, piemēram, miokarda infarktu vai stenokardiju – jo īpaši gados vairs ne tik jauniem cilvēkiem. Kuņģa dedzināšanā var būt vainojams arī labdabīgs audzējs, kas pastiprināti izdala vielas, kuras savukārt veicina kuņģa skābes izdalīšanos (Zollindžera–Elisona sindroms). Tieši tāpēc diagnozes noteikšana ir mediķu, nevis pacientu ziņā.
„Ja ir dedzināšanas sajūta kuņģī, kā pirmo palīdzību var izmantot aptiekās pieejamos bezrecepšu medikamentus – Renie, Almagel vai kādu citu, taču tie tikai īslaicīgi novērsīs slimības simptomus. Nekādā gadījumā nevajadzētu uzskatīt, ka ar bezrecepšu medikamentiem problēma tiks novērsta un nebūs nepieciešama papildu izmeklēšana un ārstēšana. Ja, piemēram, dedzināšanas iemesls būs sirds, nevis kuņģa problēma, lietojot aptiekā pieejamos bezrecepšu medikamentus, kuņģa dedzināšana, dabiski, novērsta netiks. Problēma kļūs tikai daudz nopietnāka,“ brīdina R. Stašinskis.
Kuņģa un zarnu trakta slimību gadījumā lieto specifiskus recepšu medikamentus, kas paredzēti konkrētas slimības ārstēšanai un kurus jālieto noteiktās devās un laikā. Tādēļ, ja ir sūdzības par nepatīkamām sajūtām kuņģa un zarnu traktā, prātīgāk būtu konsultēties ar gastroenterologu. Mediķis vispirms uzklausīs pacienta sūdzības, izvērtēs simptomus un tikai tad, ja nepieciešams, nozīmēs kuņģa un zarnu traktu izmeklēšanu – ezofagogastroduodenoskopiju (tautā dēvētu par kobras rīšanu), kuņģa Ph- metriju, rentgenoloģisko un citas, lai noskaidrotu, kas tieši ir nepatīkamo simptomu cēlonis.
Zināšanai
Kuņģa sālsskābe ir šķidrs sekrēts, ko izdala parietālās šūnas. Tā sāk izdalīties kuņģī, līdzko cilvēks vizuāli novērtē ēdienu, sajūt tā smaržu un garšu.
Īpaši intensīvi kuņģa sālsskābe izdalās ēšanas laikā. Tās uzdevums ir nodrošināt kuņģī skābu vidi un kopā ar citiem gremošanas fermentiem veicināt barības sagremošanu, kā arī daļēji iznīcināt ar barību uzņemtās baktērijas, tādējādi mazinot risku inficēties ar dažādām zarnu infekcijām. Diennakts laikā kuņģī tiek saražots aptuveni viens litrs kuņģa skābes. Kad kuņģa skābe izdalās par daudz vai arī par maz, rodas kuņģa sekrēcijas traucējumi.
Paaugstināta vai pazemināta kuņģa sālsskābes sekrēcija gandrīz vienmēr ir kādas kuņģa slimības sekas.
Ievēro!
– Kuņģa – zarna trakta traucējumi var būt arī simptomātiski – dedzināšana ne vienmēr liecina par kādu slimību. – Īslaicīgu barības vada kairinājumu, kas rada dedzināšanai līdzīgu sajūtu vēdera augšdaļā vai aiz krūšu kaula var izraisīt asi, piparoti, trekni, cepti, etiķoti ēdieni, tabaka un alkohols, kafija un gāzēti dzērieni. – Dedzināšanas iemesls var būt arī uztraukums, stress vai citi veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi. – Arī fiziska slodze drīz pēc ēšanas var veicināt kuņģa skābā satura nonākšanu atpakaļ barības vadā un izraisīt dedzināšanu. Tādēļ apmēram pusstundu vai stundu pēc ēšanas vajadzētu atturēties no fiziskām aktivitātēm.