Jana Kalniņa: "Īsti normāla neesmu" (27)

Jana mūs uzņem savās mājās Rīgā, kādā no Elizabetes ielas namiem. Divas plašas istabas piektajā stāvā ir viņas saulainā miera osta. Tomēr ilgi sēdēt mierā Jana nemēdz pat mājās. Arī dzīvē esi tikpat trakulīga būtne kā TV ekrānā? Īsti normāla es neesmu (viņa smejas). Loģiski, ka mani uzskata par traku, jo manas komplekcijas cilvēks reti kad saslies matus stāvus, apaus oranžas botas, uzvilks rozā bikses, krekliņu ar kādu stulbu uzrakstu uz krūtīm un ies dejot vienalga kur, kaut vai uz bāra letes… Tas gan vairāk bija jaunībā (savu divdesmit sešu gadu vecumā Jana koķeti taisnojas). Savā būtībā esmu diezgan pareizs cilvēks. Taču arī tagad, kad radusies māju sajūta un ir puslīdz noteikts darba režīms, dažkārt gribētos būt spontānākai. Skatoties tevis vadītos raidījumus, nereti jāsaķer galva – ko tik cilvēki neizdomā - ēd zemi, kā balonu cenšas piepūst termoforu… Pie raidījuma Ginesa pasaules rekordi materiāliem strādājot, mēdzu nonākt pie atziņas: vai nu šī pasaule ir absolūti lieliska, vai arī viss iet uz pasaules galu. Tas, ko šie cilvēki dara, ir galējības. Bet, ja tā padomā, vai šinī pasaulē vispār kādu var nosaukt par absolūti normālu? Vai nolemt sevi biroja darbam un augu dienu sēdēt, nepaceļot galvu no papīriem, arī nav sava veida galējība? Par sevi varu teikt – ar galējībām neaizraujos. Nevaru arī apgalvot, ka tiecos attīstīt kādus īpašus rekordus vai meistarību. Vai tevi var dēvēt par dzīvotprieka meistari? Lai nu kas, bet attieksme pret dzīvi man tiešām ir veselīga. Prieku var sagādāt pavisam vienkāršas lietas. Ierubīju muzārīti, uzlieku kādu disku – krievu sviests, dejoju ar slotu un nēsājos apkārt. Var ņemt visu, kas pie rokas, galvā uzmaukt ķubiķeiku vai dziedāt čaiņikā… Bet vienmēr jau tā nav. Uzlieku kādu citu disku, un atliek vien padomāt par gruzonīgāku lietu. Tad varu noraudāt divas stundas. Par to, ka kaut kas nav sanācis, nav nokārtojies, kā vajadzētu. Man daudz nevajag – pietiek paskatīties uz bērniem Āfrikā, kam no bada piepūtušies vēderi, un – aiziet… Sāku raudāt par kaut ko vienu, varu beigt pavisam par ko citu. Bet tad uzlieku Labvēlīgo tipu un dejoju atkal. Savs laiks izpriecāties, savs laiks pabēdāt. Sūdzēties nevaru – vairāk sanāk jautroties un pasviestot. Ja arī kas slikts notiek, pabožos, papūšos, ja vajag izbļaujos – un eju tālāk! Vai tevi saista veselīga dzīvesveida idejas? Varu teikt, ka lielākoties esmu “par” šīm idejām. Vienu brīdi domāju – nu tik būšu veģetāriete! Būtu arī sanācis, ja cīsiņus un citus gaļas produktus nevarētu tik ātri sagatavot. Vasarā ēdu zemenes, jo kaut kur dzirdēju, ka jāapēd septiņi litri zemeņu, lai apmainītos asinis. Garšīgi un veselīgi! Man ļoti garšo tīrkultūra. Brokastīs to ēdu ar kliju radziņiem. Esmu iecienījusi arī dārzeņu salātus. Ziemā ēdu daudz ķiploku, tā, ka vēl otrā dienā var ugunis pūst. Kas ir veselīgs un garšīgs, tas arī iet pie sirds. Dažkārt jau ļoti garšīgs liekas arī neveselīgs ēdiens, piemēram, pelmeņi. Par to, ko un kā ēst, vienmēr ir derīgi padomāt. Bet, ja keitas mosas iet uz tualeti sevi vemdināt: “Ak, Dievs, es taču apēdu trīs salātu lapas!” – tad ir jādomā, vai viņām ar galvu viss ir kārtībā... Pati esmu izmēģinājusi dažādas diētas, taču domāju, ka sevi nemitīgi un dzelžaini iegrožot nav gluži pareizi. Labāk priekšroku dodu fiziskām aktivitātēm. Vasaras vakaros pēc peldēšanās, tā ir viena no manām mīļākajām nodarbēm, es varētu sēdēt un funkcionēt ūdenī – ar draudzeni badmintonu spēlējam līdz spēku izsīkumam. Uzsaucam viena otrai: “Sarauj, Anna!” vai “Pagaidi tik man, Štefij!” un aiziet.” (Pieminētas tenisa zvaigznes Anna Kurņikova un Štefija Grāfa. – red.) Sports man vienmēr bijis tuvs. Es taču gāju 2. Bērnu un jaunatnes sporta skolā basketbola nodaļā! Bumbu grozā trāpīt vēl māku. Astoņas sava mūža vasaras esmu pavadījusi pionieru nometnēs. Diplomi bija visās kategorijās – lēkšanā ar lecamauklu, bumbiņas mešanā, tāllēkšanā… Biju varena aktīviste. Bet tagad – ja kāds redzētu, ar kādām emocijām es sekoju jaunākajām sporta aktivitātēm! Esmu ļoti aktīvs pasīvais sportists – līdzjutējs. Olimpiāde – tas ir mans svētbrīdis! Arī bērnībā biji tāda ampelmane? Ar mani garlaicīgi nebija. Taču jāsaka, ka mamma mani audzināja diezgan strikti. Nevarēju darīt visu, ko gribēju. Bet, ja vajadzēja, skolā varēju arī izkauties. Pati gan to nekad neuzsāku, bet sevi aizstāvēt mācēju. Taču, šodienas acīm raugoties, drīzāk jāsaka, ka biju tāds pareizais bērns. Atskatoties pagātnē – ko tu labprāt būtu paturējusi no tā laika? Par vienu lietu ir ļoti žēl, ka to pametu. Man vienmēr bijusi absolūtā dzirde un laba balss. Trešajā klasē tiku aizsūtīta uz mūzikas skolu. Sanāca tā, ka mani ielika čella klasē. Bet es pirms tam vienmēr biju sapņojusi par klavieru spēlēšanu – pirkstus kustinot, mājās bieži spēlēju klavieres uz palodzes vai galda malas. Tad bija tā, ka čellu vairāk zāģēju nekā spēlēju. Iemācījos labi ja vienu melodiju. Ar to instrumentu ir tā, ka īsti nevar saprast, kurā vietā jāsāk spēlēt. Lai labāk atcerētos to punktu, iezīmēju to ar zeļonku. Īsti neatceros, kā tā spēlēšana beidzās, – vai mamma izņēma no mūzikas skolas, vai mani izmeta, vai pat palūdza aiziet (smejas). Bet tagad, dzirdot samtaino čella skaņu, domāju – būtu man toreiz bijis vairāk prāta… Tad es tagad būtu Marta Sudraba, braukātu apkārt ar Cremerata Baltica, taisītu solokoncertus, dzīvotu mūzikā, studētu Rostokā… Ja es nebūtu tā, kas esmu šobrīd, noteikti būtu mūziķe. Pilnīgi nopietni. Ar to čellu gan beidzās bēdīgi. Tā kā dzīvoklī bija maz vietas, tas, ielikts čeholā, glabājās tādā kā nišiņā tualetē. To vietu apmeklējot, parasti ņēmu līdzi kādu grāmatu. Kad apnika lasīt, izvilku no kabatas zīmuļus, attaisīju čellu un sāku to apzīmēt. Panesās tāds posms, ka uz čella gan ar zīmuļiem, gan pildspalvu tika izgrebti uzraksti heavy metal rock, Monro, Salamandra… Tad nejauši saplēsu stīgas, un beigu beigās čells nonāca krāsnī. Barbariski, bet vienlaikus to visu atceros kā kaut ko ļoti fanīgu. Bez mūzikas tevi vilina arī valodas. Kāpēc savulaik studijām izvēlējies tieši poļu valodu un kultūru? Togad Kultūras akadēmijā uzņēma poļu, krievu un ziemeļvalstu starpkultūru sakaros. Citi virzieni tik ļoti nevilināja. Polija – tas likās kaut kas nezināms, vilinošs. Daudziem gan liekas – pēē! (Diez vai kāds māk saviebties izteiksmīgāk par Janu. – red.) Cik daudz mēs zinām par Franciju, Spāniju! Bet ko vidusmēra latvietis zina par Poliju? Vairāk par Jaceku, Loļeku un Boļeku – īsti neko. Stājoties akadēmijā, vēl mazliet svārstījos, varbūt izvēlēties krievu kultūru. Bet tad atcerējos, ka mana vecmāmiņa bija poliete. Nu tad jau vairs nebija ko šaubīties – jāiet! Nevienu brīdi šo izvēli neesmu nožēlojusi. Pagaidām cilvēki nesaprot, ka šī specializācija ir ļoti laba nišiņa. Polija ir tuvu, tā ir liela, tur notiek lieli biznesi. Kad sāku studēt, sapratu, cik tā ir interesanta senas un bagātas kultūras valsts. Sapratu, cik ļoti nepamatoti ir stereotipi. Kultūras akadēmijā ieguvu arī vispārējo humanitāro izglītību plus vēl valodas. Šobrīd varu kontaktēties krievu, angļu, poļu, vācu, franču valodā. Pilnai laimei man vēl vajadzētu atsvaidzināt zināšanas spāņu valodā un piešauties runāt kādā ziemeļvalstu mēlē. Par studijām atceros, ka trešais kurss man bija lūzuma posms. Līdz tam it kā viss notika – mācījos, kārtoju sesijas, atzīmes bija labas… Un tad nonācu līdz pazīstamajai sengrieķu atziņai: es zinu to, ka neko nezinu. Kopbilde ir, bet ar to ir par maz! Mirkļa uzplūdā savās sajūtās dalījos ar kādu pasniedzēju. Un viņa mierinot teica, ka tas ir ļoti labi: tu zini, ka tev iekšā vienmēr būs kāda uguntiņa, kas pēc akadēmijas beigšanas neļaus ieslīgt paštīksmē – esmu baigi foršiņais. Ar katru brīdi parādās arvien vairāk informācijas, un mani frustrē tas, ka nekad nezināšu tik daudz, cik gribētu zināt. Bet apstāties un padoties arī negribu. Tieši tāpēc septembrī atgriežos maģistratūrā, jānodara pēdējās astītes. Mācoties esi paguvusi arī daudz izceļoties? Jā, diezgan daudz. Visa Eiropa ir izceļota, izņemot ziemeļvalstis. Nav cita labāka veida, kā atpūsties, izrauties no ierastās vides. Pilsētu pilsēta man ir Krakova. Ļoti sajūsmināja arī Venēcija. Ja kādreiz saslimtu ar nedziedējamu slimību, tad brauktu uz turieni, zvilnētu sēdeklī un pa reizei lūgtu, lai gondolieris mani pavizina. (Jana paceļ roku un komiski attēlo tricelīga un sagrabējuša slimnieka kustības.) Vari iedomāties sevi kā pasaules pilsoni? Man nemaz nav jāiedomājas. Es tāda esmu. Bieži vien uznāk tāda vēlme – viss, braucu prom uz pusgadu! Dodiet tikai darbu! Ilgāk par pusgadu gan ne, pēc tam atkal brauktu atpakaļ. Lai gan jāatzīst, ka, svešumā esot, nekad nav bijis tā, ka es traki ilgotos pēc mājām. Kā tev pietrūkst šeit, un par ko priecājies tur? Šeit – veselīgas attieksmes pret dzīvi. Tur cilvēki dzīvo bez gruzona. Arī viņi nemitīgi steidzas līdzīgi kā mēs, bet tur nav to akmens viesu, kas ļoti bieži redzami pie mums – ar akmens ģīmjiem un gaisā saslietiem deguniem. Tur pretim nāk cilvēks ar milzīgiem rozā pušķiem pie kājām, un neviens ar pirkstiem nebaksta un neatskatās. Katrs dara, kā viņam patīk, kā ērtāk, un visiem tas ir pašsaprotami. Brīvi, nesaspringuši cilvēki. Pie mums ir tā: redz – kāds iet pa ielu un smaida. Uzreiz aizdomas – kāpēc tā? Kas tam cilvēkam aiz ādas? Visu laiku gaisā ir tāda kā neliela spriedzīte. No tā stresa jau pasaulē nekas labāk nekļūs! Latviešiem raksturīgi arī skaust, ka tik tam otram neiet labāk nekā man. Bet lai! Ja otram iet labāk, tas nozīmē, ka būs brīdis, kad arī man ies labāk. Ja man būs sūdīgāk, atradīsies kāds, kas man varēs palīdzēt. Šajā pasaulē visu vajag uztvert vienkāršāk. Ja ir kāda problēma, liekas – ooo, bubuļis. Bet paskaties no cita skatu punkta un redzi – eh, nekā traka tur nav! Tāpēc labāk neapgrūtināt sevi ar smagām domām, jo īstenībā viss ir diezgan vienkārši atrisināms. Vai nu tas ir laika jautājums, vai arī vajag vairāk pacietības – galu galā viss nokārtosies. Citreiz prieku var dot nenozīmīgi sīkumi. Kopā ar draudzeni, kurai arī aizraušanās ir vācu valoda, mēdzam pārveidot latviešu vārdus vācu gaumē. Ejam pa ielu, ieraugām uzrakstu “Audz droši, mazulīt!”. Pārveidojam to vācu mēlē – Auc droshi, maczuljit! Pieaugušas sievietes, bet ejam un nebeidzam kratīties smieklos. Mums ir daudz tādu pašdarinātu, atvasinātu vārdiņu. Ja citi mēdz teikt – ejam, aiziet, davai, tad mums ir – rollado! Tas ir tas pats rullēt, bet pa spāņu šnitei skan labāk. Ko jums ar draudzeni vislabāk patīk darīt kopā? Gribētos atbildēt – sportiskas nodarbības vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet kas ir vislabākais? Sēdēt un dzīt muļķi. Pļāpāt. Izbraukt ārpus pilsētas. Jau kuro vasaru mums ir plāns izveidot plāksnītes, kuras varētu izbāzt pa auto logu. Tādas ar standarta uzrakstiem – “Seko man!”, “Tev ir forša mašīna!”, “Braucam nopeldēties?” vai arī vienkārši – plāksnīti ar savu telefona numuru. Tas būtu tik fifīgi! Citreiz atkal mums patīk iezvilnēt krēslos mājās un dzert tēju jeb kā mēs to saucam – čajo. Uz dullībām velk bieži. Kad atsāka rādīt seriālu Sekss un lielpilsēta, draudzene man uzdāvināja ierāmētu bildi ar filmas varonēm. Vai nav mīļi? To es tagad turu uz ledusskapja. Kā gribu vērt durvis, tā uzreiz liekas – kāds uz mani skatās (Jana ironizējot smejas). Vai esi paškritiska? Šķiet, tu jūties ļoti brīva… Drīzāk otrādi. Uz āru to varbūt neredz, bet esmu diezgan paškritiska. Ja esmu kaut ko ne tā kādreiz pateikusi, tie vārdi skan ausīs. Mutē tāda kā nepatīkama garša – kaut ko greizu esmu izspļāvusi. Ļoti pārdzīvoju arī neizdarītas lietas, ja kaut ko svarīgu esmu aizmirsusi. Bet zinu, ka tā man būs laba mācība nākamajai reizei. Vai mēdz cīnīties ar kompleksiem? Uz interviju biju aplikusi zaļas plastmasas krellītes. Bet tad pie sevis domāju – Jana, nē, tas ir par daudz. Tad pati sev pretī – nekā, nost neņemšu! Beigu beigās tomēr noņēmu. Varbūt arī esmu uzbūrusi ainu “man nav nekādu kompleksu”! Tāpēc man biežāk sanāk cīnīties, lai sevi apvaldītu un nomierinātu. Bet kuram cilvēkam tad nav kompleksu? Sākot ar Edipa kompleksu, beidzot ar kompleksu, ka man ir šķībi zobi. Visbiežāk ir tā, ka cilvēks pats sev tos kompleksus rada un pats mēģina tikt no tiem vaļā. Bet viegli nav, tas viss krājas iekšā. Pie psihologiem neeju, labāk parunājos ar sev tuviem cilvēkiem. Tad liekas, ka viss sakārtojas. Bet citreiz neceļas roka, neveras mute uzgrūst savas problēmas draugiem. Labāk pašai tikt ar visu galā. Vieglāk jau kļūst, ja kādam pastāstu. Un runāt man patīk. Tad pastāsti, vai tev, kā jebkurai sirdī mazai princesei, ir sapnis par balto kleitu un princi baltā zirgā? Parādiet man sievieti, kura par to nesapņo! Tad tā ir azbesta vecene vai feministu biedrības kaislīgākā aktīviste. Domāju, ka kādiem 90 procentiem sieviešu ir šis sapnis par nosacīti balto kleitu, lielo mīlestību, ģimeni, tāpat arī vīzija par savas dzīves aicinājumu. Tad jau manīs, kā būs man… Kādi vīrieši tev patīk? Gudri. Satiekot kādu, vispirms ieslēdzas intelekta zonde, pēc tam jau arī tie sievišķīgi klasiskie parametri – kurpes, nagi un tā tālāk. Galvenais, lai ar to cilvēku ir patīkami un interesanti sarunāties. Tāpēc man ir ļoti liels prieks, ka man apkārt ir tādi vīrieši, ar kuriem ir interesanti sarunāties un diskutēt, spēlēt prāta spēles. Ar draudzeni mēdzam iet pa ielu un vērtēt pretimnācējus (kuras draudzenes gan tā nav darījušas!) – astoņas balles, sešas… O, paskaties – desmit!!! Sievietes paliek sievietes. Visām ir tie īpašie hormoni un garastāvokļi… Teici, ka esi atradusi māju sajūtu. Vai dzīvē viss pamazām sakārtojas pa plauktiņiem? Gribu, lai man vienmēr ir tāda sajūta, ka dzīvē viss vēl nav sakārtojies. Man cilvēki bieži jautā – vai tu neuztraucies pirms filmēšanās? Tu jau droši vien neuztraucies… Bet es uztraucos. Uztraucos arī pirms intervijas. Uztraucos darot jebkuru svarīgu lietu. Bet zinu, ka tas ir tikai normāli. Tas nozīmē, ka nav iestājusies rutīna. To visvairāk negribētos. Tieši tāpēc varu pateikt lieliem burtiem – MANA DZĪVE NAV SAKĀRTOTA, jo vienmēr centīšos, lai būtu labāk, lai būtu pārmaiņas, lai būtu citādāk un interesantāk. Ļoti ceru, ka tā būs vienmēr, ka nekad neapstāšos. Un nekad nebūs tā, ka kaut kas jāsakārto tikai krustiņa pēc. Protams, ir punkti, pie kuriem vienmēr pieturēšos – mājas, ģimene, draugi – stabilas un neatņemamas vērtības. Taču arī mājās un jebkurā citā jomā ik pa laikam var radīt pārmaiņas – pārbīdīt vecās mēbeles, pielīmēt jaunas tapetes. Galvenais, neieslīgt rutīnā. Ja šobrīd man patīk badmintons, varbūt jau pavisam drīz par manu aizraušanos kļūs peintbols!